Pieklājīgais pašpuika
Temperamentīgajos flamenko koncertos parasti viss notiek tā – mūziķi nostājas skatītāju priekšā, lūkojas viens uz otru ar "Aiziet, veči, maucam!" tipa skatienu un sāk priekšnesumu ar pirmo, kā sitienu notēmēto skaņdarbu. Tomēr 30 .jūnijā viss izrādījās pilnīgi pretēji. Eduardo Niebla ar liegu, purpura viļņošanos iesāka skaņdarbu, kas veltīts viņa otrajai mīļākajai zemei bez Spānijas – Indijai. Un nemaz nelikās, ka festivāla mākslinieciskā direktora Māra Briežkalna teiktais varētu piepildīties ar uzviju. "Lūdzu, pēc pirmās, daļas neejiet prom, būs arī otrā. Jo mēdz gadīties, ka emocijas jau ir tik daudz, ka vairs nevar..". Promejošo nebija, bet kas par emocijām...
Eduardo Niebla, būdams spānis, savā mūzikā ieliek ļoti daudz no dzimtās tautas un reizē nesmādē visas Vidusjūras piedāvāto skaņu kombinācijas. Viņa mūzika nav kā pieņemtais flamenko, karstasinīga, silta kā Spānijas nakts un izteikta solistu padarīšana. Un viņa skatuves apvienība ar nosaukumu "The Eduardo Niebla experience" ir perfekti sabalansēta un disciplinēta. Kā cimds un roka. Katram ir sava vieta, katram sava nozīmība un izpildījums.
Eduardo Nieblas spēli varētu izteikt ar trīs citiem māksliniekiem. Visiem pazīstamo Pako de Lusiju, spāņu virtuozu, robežu jaucēju un flamenko atdzīvinātāju. Alu Di Meolu un viņa vēlmi tiekties pēc pasaules mūzikas ģitārspēles apvienošanas. Un Sun Kil Moon jeb Marku Kozeleku, kurš vairāk pazīstams kā arpeggio izpildītājs neatkarīgās popmūzikas plašumos. Arī Niebla, tāpat kā de Lusija liek flamenko skanēt citādāk, svaigāk un nemēģina atkārtoties ar klasiskajām akordu partijām. Tāpat kā Di Meola, viņš neuzsver ģitāras bravūrību, bet gan liek tai skanēt lēni, pat ambienti, mēģina iepludināt Indijas, Latīņamerikas un arābu pasaules influences. Tāpat kā Kozeleks, Niebla nekaunas samazināt šādos koncertos vienmēr gaidīto, dievišķo virtuozitāti līdz izteiktām melodijām un atkārtotām taktīm, kas vairāk raksturīgas populārajai mūzikai.
Perfekta šķiet viņa skatuves dalībnieku kombinācija. Pat nevainojama. Eduardo Nieblas un Karla Herringa (Carl Herring) ģitāras pikantums tiek samaisīts ar Darmeša Parmara (Dharmesh Parmar) gaisīgo indiešu tablu. Veroties uz Parmara matemātisko, bet nepiespiesto performanci, koncerts sāk likties kā turku lukuma, maiga, bet ar pistācijām un riekstiem, kas liek baudītājam ne mirkli neatlaisties krēslā un nesākt sapņot. Nereti perkusiju daba pārlec uz ģitārām un, kad Niebla iesāk skaņdarbu "Rumba", kopā ar šī Kubas stila ritmiku stīgās, iezogas arī driblēšana, bungošana un skrāpēšana uz instrumenta karkasa.
Nieblas un Herringa ģitārspēle, kompozīcijā ar maģisko perkusiju bangošanu, piepilda zāli ar tumšu, uzvelkošu un mistisku versiju par flamenko, bet tablas neapstādamās tur klausītāja ausis pie pārsteidzošās pasaules mūzikas artērijas un acis pie Parmara visu paspējošajām rokām. Ne velti citos aprakstu plašumos Niebla tiek saukts par flamenko Nikolo Paganini. Sava noslēpumainā, nedaudz velnišķīgā spēlēšanas stila dēļ, kas lieliski kombinējas ar izjustajām sejas vaibstu maiņām. Acīm redzams, kad Eduardo Niebla spēlē, notiek kontakts ne tikai ar ģitāru un skatītājiem, bet vēl ar ko citu, tikai māksliniekam zināmu.
Koncerts ilgst vien aptuveni 50 minūtes, un šis formāts, neapšaubāmi, ir lielisks. Niebla ar savu "experience" ansambli atgriežas uz vēl vienu kompozīciju, un apmeklētāji, tik tiešām, kā vēstījis Māris Briežkalns ir uzvilkušies perfekti; tā gadās reti. Kā vēlāk noskaidrosies, Karmena Sauza to izmantos, bet tad zaudēs, vien knapi noturot publiku ar savu gandrīz divu stundu uzstāšanos. Tas liks jautāt subjektīvu jautājumu – vai mazāk tomēr nenozīmē vairāk?
Džeza Glens Gulds
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pie pasaules debesīm iemirdzējās kāda leģendāra zvaigzne. Tā bija kanādiešu klasiskās mūzikas pianists Glens Gulds (Glenn Gould), kurš izmainīja klausītāju un arī pārējo pianistu uztveri par izpildījumu, nekaunoties mainīt Haidnu, Bahu vai Bēthovenu pēc sava prāta un veikt šo komponistu lasījumus ne tikai ar pirkstiem, bet arī ar kājām, ķermeni un muti.
Skatoties, kā 1. jūlijā izpildās Kubas brīnumbērns Alfredo Rodrigess, prātā nāk Gulds un tikai Gulds. Rokas, kuras, šķiet, nekustas, jo necilvēciskā ātrumā spiežot taustiņus, tās it kā paliek vienā pozīcijā, un instruments skan pats no sevis. Kājas, kuras nestāv uz vietas, un ķermenis, kas katru nospiesto kauliņu uztver kā elektrības kairinājumu un liek neparedzami reaģēt. Seja, kura, nepārprotamos vaibstu izteicienos, novēršas no taustiņiem, jo skaņas kļūst pārāk intīmas, pikantas vai pat nepieklājīgas.
Rodrigess sāk dungot, izpildīdams solfedžo pat skaļāk nekā klavieres, neņemot vērā, ka pasaulē pieņemts dzirdēt vien flīģeli. Tieši tāpat, gandrīz visos Glena Gulda ierakstos var dzirdēt viņa maigo "dum dum" zem katras atstātās nots. Turpretī, lai būtu vēl pārsteidzošāk, Rodrigess sāk spēlēt arvien bagātīgāk un sarežģītāk tā, ka rokas zib ātrāk nekā var izteikt vārdu. Bet murmināšana nebeidz beigties, stundu garais koncerts atspoguļojas sviedros un sejā un liekas kā varoņdarbs, tomēr fascinējošais kubiešu ģēnijs, kā Dāvids ar uzvaras garšu uz lūpām, pieveic melno "Steinway & Sons" Goliātu.
Pa vidu savām oriģināldziesmām Alfredo Rodrigess izpilda neatpazīstamus aranžējumus noteikti zināmiem skaņdarbiem. Tos grūti sazīmēt, viņa pirmais klausāmais ieraksts iznāks vien šī gada rudenī, bet, ja labi saņemas, garā variāciju un emocionālu uzplūdu mežā sadzirdama vismaz "Guantanamera" melodija; dzīvajā neatkārtojama liekas arī Rodrigesa paša "Crossing the Border". Viņa mūzikai piemīt mutuļojošais un jutekliskais Kubas gars un sambas ritmika, kas kombinējas ar maģisku, hipnotisku nošu izspēli. Jebkurā mirklī tā var būt nogurusi kā salsas balle rīta pusē, tramīga kā spietojošs bišu bars vai mežonīga kā iekarsusi, pavedinoša dejotāja. Tomēr jūs ne mirkli nedrīkst atstāt sajūta, ka ar šo mūziku vajag apieties uzmanīgi, jo, ar visu pieminēto, raksturojošo lielumu kombināciju, Rodrigesa izpildījumā tā var kļūt bīstama un atkarību radoša.
Alfredo nereti tiek salīdzināts ar Herbiju Henkoku (Herbie Hencock), kurš slavas zenītā nonāca tieši tajā pašā vecumā, bet tas bija aptuveni 50 gadus atpakaļ. Pilnīgi noteikti, līdzības spēlē ir acīmredzamas, tomēr daudz detalizētākai salīdzināšanai Kubas pianistu vajadzētu dzirdēt ar viņa trio. Henkoks bieži izpildījies džeza sastāvos, bet "Rīgas Ritmos" Rodrigesam ir vienīgi klavieres. Tāpēc piektdienas koncertā dzirdamais priekšnesums būtiski atšķiras no tā, kurš tiktu veikts ar grupu. Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša - uzstāšanās laiks netiek dalīts ar pārējiem instrumentiem, un Rodrigess var izpausties, nemazinot spēlēšanas intensitāti, bet gan palielinot.
Džeza solo pianistu koncerti Latvijā gadās gaužām maz, un, ja gadās, tad izmeklētiem gurmāniem. Arguments, pie kura apelē netīkotāji, ir apnicīgā, vienmuļā spēlēšana, ko, protams, nevar aizvietot ar romantiskiem un dūdojošiem džezmeņiem. Taču salsa nav žanrs klusuma pauzēm, bet gan bagātīgai un neapstādināmai kustībai; ja nav cita instrumenta, ar ko to radīt, jāmēģina izspiest maksimālo no tā, kas ir. Alfredo Rodrigesam ir vienīgi rokas, pēdu piesitieni, klavieres un kubiešu temperaments. Un pēc koncerta pierādās, ka nav ne jausmas - kas vēl būtu vajadzīgs, lai ar šo nepietiktu patiesai laimei?
Glaunais orķestris ar smukiem solistiem
Īsi konkretizējot, Tila Brenera (Till Brönner) džezbends ir no zeltītas raudzes kā skatuves dzeltenie prožektori un muzikālajā tekstūrā – raibs kā dzeņa vēders. Vien žēl, ka to dzeni visi jau sen pazīst. Vispārīgā kontekstā koncerta skanējums nemaz neatšķiras no ģeniālo Ninas Simones un Erika Trefāza (Erik Truffaz) triku kombinācijas, kas šos, Brenera vadībā spēlējošos, smooth salondžeza mūziķus padara citādākus no pārējiem parastajiem. Ir šovs, individuālais izpildījums un šo individualitāšu sadarbība.
Lai gan pats Tils Breners ir vakara spīdeklis, bez savas "labās" rokas, saksofonista un flautista Magnusa Lingrēna viņš iztikt nevar. Abu spēlētās solo līnijas veido skaņas tekstilu un kolāžas, lai trompete, ko pūš Breners, neskanētu pārāk vienmuļi, bet lieliski kombinētos ar tenora saksofonu. Abu sadarbība ir pat nekaunīgi precīza. Šķiet, gandrīz visos koncertos izpildītā "Blue Eyed Soul" popūrija (Diavolo, No fusion generation, Oscar said) tonis pūšamajos instrumentos no viena mūziķa lieliski guļ uz toni no otra. Bet, kad iestājas solo izgājieni, Lingrēns tomēr nestāv pretī slavenajam, vairākkārt Grammy balvai nominētajam trompetistam. Breners ne vien izpilda ļoti precīzi, atslābinājies un pat taktiski koķets, bet arī ar stilu un profesionālu tehnikas disciplīnu.
Viena Brenera trompete ir salda kā Nils Peters Molvērs (Nils Petter Molvaer), bet otra, kurā šad tad ieslīd surdīne, - skaļa kā Luiss Ārmstrongs. No abām viņš izvilina ne vien romantiskus zemo toņu horizontus, bet arī vēsi "pārspļauj" instrumentam paredzēto toni ar manierīgu vēsumu. Šajos mirkļos izceļas arī gaidītais īpašais pieskāriens, ko rada Brenera uztrenētā, koķetā harisma un šovmeņa talants, jo tādos koncertos katra tehniskās meistarības atkāpe ir kā performance cilvēku iepriecināšanai. Viņa dažādotā spēle spēj iegult ausīs kā ne viena vien popmūzikai raksturīga, simpātiska tēma, bet arī atļaujas noturēt nemainīgi augstus toņus ilgos intervālos vai lecīgi atkāpties no bundzinieka noteiktā ritma kā pazīstama kino dīva ar untumiem.
Pie visiem, vismaz četros dažādos veidos skanošiem taustiņinstrumentiem, nosēdies Jaspers Zoferss. (Jasper Soffers) Viņa dēļ kvintets dažbrīd skan kā Rejs Čārlss ar Rhodes ērģelītēm vai "Deep Purple" un viņu ērģeļu ievads dziesmai "Speed King". Bet, tam pāri, flīģeļa virtuozās improvizācijas un sintezatora nepārtrauktās skaņas līnijas. Pašās beigās pats Tils Breners nosēžas pie Rhodes Mark V, un tad brīžiem liekas, ka viņš šo, 45 kilogramus "vieglo" instrumentu dievina un pārvalda pat aizrautīgāk nekā Zoferss.
Pilnīgi čābīgs izrādās Dīters Ilgs (Dieter Ilg), kurš izpilda simpātisku fona basslīniju, bet nenospēlē gandrīz nevienu pašu, atminamu solo izvilkumu. Toties bundzinieks Volfgangs Hafners (Wolfgang Haffner) lieliski izpaužas aritmijas plašumos un mirklī, kad klausītāji jau iegrimuši savos dīvānos, jebšu Kongresu nama krēslos, veic, pilnīgi iespējams, koncerta skaistāko un intriģējošāko solo piecminūti Stīva Gada (Steve Gadd) kolorītajā manierē. Un, priecīgs kā apbalvots bērns, Hafners to pilnībā saprot arī pats.
Uz vairākiem mirkļiem Tila Brenera kvintets pārvēršas par sekstetu, jo uz pāris skaņdarbiem uz skatuves piebiedrojas, šķiet, visiem jau pārāk labi zināmais perkusionists no Brazīlijas - Tjago Loei. Viņš ne tikai piesit papildus etnogrāfisko ritmu, bet palīdz Breneram un Lingrēnam aizpildīt vokāla nepilnības portugāļu valodā, nodziedot ļoti siltu un kustinošu sambas/bosa novas kompozīciju. Vēlāk šķiet, ka šis dziedošais trio ir visnobriedušākais vokālais piedzīvojums pusotras stundas laikā. Jo, mirklī, kad, trompeti pie malas nolicis, dzied pats Breners un viņam atkal palīdz Lingrēns, duets izklausās ļoti maigi, pat pārāk pēc puišeļiem, nevis nobriedušiem, stingriem džeza vokāliem. Pēkšņi prātā iezogas vārdu "smooth jazz" nelāgais tulkojums – pieglaimīgais džezs. Vismaz šajā ziņā neko pārsteidzošu sagaidīt neizdodas.
Aleksa Vilsona salsas bārs
Kad netipiskais britu salsas pianists Alekss Vilsons (Alex Wilson) ar savu komandu uzmaršē uz skatuves no skatītāju rindām, nevis aizkulisēm, sirdī iedegas sajūta – nu gan būs citādāk. Iesākumā plaukstiņas, tad trompetes uzsaucieni, "labvakar, bungas!", klavieres, iedriblējas kongo; visas piecas mohito sastāvdaļas tiek samestas kopējā traukā. Nospiežas miksera poga, un nedaudz dīvains, bet sajūsminošs salsas koncerts var sākties.
Vilsona komandā ietilpst piecas komponentes, tāpat kā zaļajā, atspirdzinošajā kokteilī. Viņš pats, Davide Giovannini pie bungām un perkusijām, Davide Mantovani pie basiem, Paul Jayasinha ar trompeti un Edwin Sanz pie kongām. Džiovanini sevi jau parādījis, pirms pāris dienām uzstājoties kopā ar Karmenu Souzu, šoreiz ir uzkāpis uz skatuves dēļiem ar savu ierasto komandu un gatavs parādīt visu, ko no viņa vien var sagaidīt.
Šim mohito ir arī sestā sastāvdaļa, kuru droši vien piešauj greizsirdīgās kubiešu sievas, lai viņu vīri labāk klausītu. Slepeno esenci neviens droši vien nezina, bet 2.jūlijā tā parādījās skatītāju acu priekšā kā fascinējošais vokāls Naomi Philips. Viņas ierašanās vien izdara vairākas korekcijas skatītājos, šokolādīgā balss piešķir atspirdzinošu soul piesitienu, bet ne ilgi. Skāde. Filipsas uznāciens atkārtojas vēl pašās beigās, salsas zaļumballē. Un, lai gan pa reizei visi puiši, kā no "Buena Vista Social Club" nākuši, iedzied vienu kopīgu partiju, paliek tāda mazuma piegarša vismaz vokālajā izpratnē.
Vilsons ir lielisks uzkurinātājs un kā dzimis salsai. Kā jau anglim, viņam vārdus no mutes ārā vilkt nevajag, birst ne tikai dažādi izteikumu vairākās valodās, bet arī Vilsona paša jociņi, lai uzturētu klausītājus pie moža gara un pozitīvas saprašanas. Turpretī, lai gan zinot, ka vakara nagla tā vai citādāk ir viņš pats, pianists atļauj izpaustiesarī saviem cīņu biedriem, cik vien tīk.
Pola Žajasiņjas trompete skan dzīvespriecīgi, viegli, bet neizceļas. Edvins Sanzs un viņa kongas ir tikpat kā nemanāmas. Uz koncerta beigām notiek neliels bungu un kongu duelis, kur Sanzs izmēģina to pašu veco paņēmienu ar klausītāju plaukšķināšanu, kuru, šķiet, nav mainījis pāris gadu, bet pilnīgi nesekmīgi un neveikli. Tikmēr Džiovanini viņu satriec pīšļos ar enerģisko ritmikas paraugkursu, pat nepakustinot ne vaibsta.
Abi itāļi vispār liekas kā vakara naglas. Cik ironiski, abi Davides. Vispirms jau aukstasinīgās bungas, nepazīstot klusumu un rāmjus, tad burvīgie basa triepieni Mantovani izpildījumā. Kad Vilsons piesaka nākamo skaņdarbu, Stinga dziesmas "We work the black seam" kaverversiju no viņa trio topošā albuma, pārņem neizmērojama interese. Bet, kad Mantovani sāk iespēlēt kontrabasu, gardajā melodijā var pazaudēt galvu. Šī versija kombinācijā Vilsons/Džiovanini/Mantovani vai gluži pavēl iet pēc koncerta pie visiem misteriem un lūgt iekļaut sevi adrešu sarakstā, uz kuru tiks nosūtīts vēl neizdotais albums.
Viens, liels mīnuss gan ir. Tas izpaužas jau pieminētajā, koncerta izskaņas zaļumballē. Lai gan paši mūziķi ir minējuši, ka sēdošiem klausītājiem vieglāk izpildīt improvizācijas, tomēr tad, kad trīs drosmīgi pāri, pēc Vilsona uzaicinājuma, sāk dejot un pārējie solos šūpojas, tik ļoti gribas atteikties no glaunas tehniskās parādes un sākt īstu deju zāles grautiņu. Ar milzīgu placi vai telti kādā lauku pagastā un tieši tādu pašu, kristāliski perfektu salsas blici pie instrumentiem. Latvieši jau dejo visu un visur, bet sēžot, nostrādā psiholoģiskais aspekts. Ko nu es, vai man vajag. Pasēdēšu un paskatīšos, tāpat labi spēlē. Tomēr tad, kad krēsli atrastos gar zāles malām un limitētā skaitā, apkārt esošajiem nebūtu kur likties. Tas nu gan būtu jandāliņš, un Aleksa Vilsona salsas anamblis kļūtu neatkārtojami leģendārs. Šobrīd šo titulu vēl iespējams gāzt. Un kuri tie būs?
Foto: Eduardo Niebla, (c) Vladislavs Punculs
