Pērkondimdoša un drūma 1970. gadu beigu un 1980. gadu sākuma klasiska rokmūzika (Joy Division "Love Will Tear Us Apart", The Undertones "Teenage Kicks", The Cure "A Forest", The Clash "Guns of Brixton"), kas tiek izpildīta brazīliešu stilā un papildināta ar meitenīgi skanīgu vokālu un vasarīgiem ritmiem. Šāda bosanova nekādā ziņā nav zaimošana, un, lai gan mūzika neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, tā sniedz skatītājiem neatkārtojami skumju baudījumu. Tāda 70.-80. gadu „post-punk" un „new wave" mūzikas interpretācija ir kļuvusi tuva diviem francūžiem, kas dēvē sevi par grupu „Nouvelle Vague".
Grupas pamatā ir divi mūziķi multi-instrumentālisti Marks Kolēns (Marc Collin) un Olivjē Libo (Olivier Libaux), kam talkā nāk astoņas meitenes un viens Karību jūras skaistulis ar lielisku balsi, kas nekad nav dzirdējuši šo dziesmu oriģinālversijas, lai gan tam ir grūti noticēt. Marks Kolēns ir pazīstams arī pēc sadarbības ar grupu „Ollano", kas spēlē džeza un triphopa stilā. Viņš ir rakstījis skaņas celiņu filmai, sastrādājies ar „Paper recordings" un darbojies arī kā producents. Savukārt Olivjē Libo 90. gadu laikā ir iesaistījies neskaitāmos franču popmūzikas projektos, bet 2005. gadā sadarbībā ar kompāniju „Naïve" izlaidis savu solo albumu „L'héroïne Au Bain".
Saskaņā ar pašu mūziķu teikto „Nouvelle Vague" ir kā gultas attiecības starp bosanovu un jaunā viļņa jeb „new wave" stilu. Puiši izvēlas sev mīļas kompozīcijas, atkailina tās līdz pašai sirdij un tad „ietērpj" pēc savas gaumes. Marks un Olivjē iepazinās 1998. gadā, kad arī sāka savu sadarbību. Šie aizkulišu ģēniji jau sen bija vēlējušies transformēt sen pazīstamas dziesmas, tāpēc projekts „Nouvelle Vague" kļuva par viņu senā sapņa īstenojumu. 2004. gadā iznāca viņu debijas albums, kas tika izpārdots 200 000 eksemplāros, kā arī saņēma sajūsminātas kritiķu atsauksmes. Tika rakstīts, ka viņu mūzika ir gandrīz ģeniāla un ka tas ir jauns pavērsiens postmodernismā. Starp citu, māksliniekiem ļoti netīk datori un pārējās ciparu tehnoloģijas. Grupas mākslinieciskais vadītājs pat ir sacījis: „Mēs katru grupas nosaukuma burtiņu esam vai izgrebuši ar roku. To var uzskatīt par savdabīgu dunku modernismam."
2006. gadā kompānijā „The Perfect Kiss" tika izdots albums „Bande a Part", kas nosaukts par godu jaunā viļņa kino meistara Žana Lika Godāra filmai. Tajā ir dzirdamas ne tikai jutekliskas sieviešu balsis, bet arī vīrišķīgais Karību jūras dziedātāja Džeralda Toto (Gerald Toto) vokāls. Gan šī, gan pirmā albuma pirmsākumā bija tēls. Rakstot pirmo albumu, Marks un Olivjē iztēlojās jaunu brazīliešu meiteni, kas 60. gados kaut kur Riodežaneiro pludmalē dungo „Love Will Tear Us Apart". Savukārt, strādājot pie otrā albuma, mākslinieki apvienoja divus tēlus – jamaikiešu puisi, kas Kingstonas priekšpilsētā izpilda „Heart Of Glass" akustiskajā versijā, un aklu franču meiteni, kas dzied un spēlē akordeona pavadījumā Parīzes tunelī. Tādējādi stilistikas ziņā melodijas variējas no jamaikiešu regeja un kubiešu salsas līdz haitiešu vudū un atkal atpakaļ pie brazīliešu bosanovas. Melodijām ir raksturīgs krāšņs aranžējums, kurā izmantoti dažādi sitamie instrumenti, akustiskās ģitāras, akordeons un, protams, jutekliskas sieviešu balsis, bez kurām „Nouvelle Vague" skanētu citādāk. Taču tā ir tikai studijas ierakstā.
Savukārt uz skatuves jūs gaida īsta performance. Grupas lielākais ierocis ir sieviešu vokāls un plastika. Tiek izmantots pilnīgi viss – sākot no pirkstiem un beidzot ar matu galiem. Dziesmas tiek izzīmētas, ne tikai izdziedātas. To var uzskatīt par izpildījumu burtiskā tā nozīmē. Dažu gadu laikā kolektīvs ir izlaidis vēl vairākus albumus, pēdējais no kuriem, „Coulers sur Paris", izdots 2010. gadā. Pašlaik grupai rit aktīva koncertturneja, kuras ietvaros uzstāšanās notiek gandrīz katru dienu, tāpēc iespēja skatīt viņus Jūrmalā ir milzīga veiksme.
Biļetes iegādājamas "Biļešu Servisa" kasēs un www.bilesuserviss.lv.
