Grupa „ All Day Long" pastāv sešus gadus. Cik ilga ir tava individuālā muzikālā pieredze?
Šķiet, ka desmit gadi. Ar „ All Day Long" 2005. gadā sākām spēlēt tā, kā mēs to tagad darām. Tajā laikā mainījās dalībnieku sastāvs, iepriekšējā grupa izjuka. Mēs atkal apvienojāmies un tā esam turpinājuši. Koncertus sākām organizēt un spēlēt ģimnāzijas laikā. Nezinu, vai to var uzskatīt par lielu pieredzi – tas bija pirmais mēģinājums kaut ko darīt.
Kā tu sevi izjūti visvairāk – kā mūziķi vai kā menedžeri?
Mūziķis raksta dziesmas, spēlē koncertus – strādā pie radošā procesa. Es esmu bundzinieks divās grupās. Vairāk laika man aizņem grupu un abu klubu menedžments.
Kā tev izdodas nošķirt pienākumus? Kā bundzinieks tu noteikti redzi, ka konrkētajā situācijā varētu kaut ko uzlabot.
Jā, bet tas netraucē. Man liekas, tā ir katram mūziķim, kuram ir nācies spēlēt, piemēram, slikti organizētā festivālā. Nav tā, ka es visu laiku domātu, kā kaut ko varētu izdarīt. Ja tu brauc spēlēt, tad tu spēlē. Ja ir jāstrādā, kaut kas jāizdara – tu darbojies. Šos pienākumus nevar nodalīt. Piemēram, grupā „ Inokentijs Mārpls" pats Dambis sevi menedžē. Šīs lietas saplūst kopā.
Mēdz apgalvot, ka Latvijā mūziķiem pašiem ir jābūt menedžeriem.
Tā tas ir. Nav jau tik daudz cilvēku, kas saprot, ko menedžmenta jomā būtu jādara. Nav jēgas no menedžera, kurš neko nesaprot. Pats mūziķis savā labā var izdarīt vairāk. Vai arī – menedžeris jūt, ka ar grupu var strādāt, šo procesu ir spējīgs vadīt, un tur kaut kas sanāk. Es nedomāju, ka grupai obligāti ir jāmeklē cilvēks, kas pilda menedžera uzdevumus. Tas vienmēr beidzas ar bardaku. No savas pieredzes ar klubu varu teikt – man ļoti bieži ir bijuši gadījumi, kad man zvana jocīgs menedžeris, bet galu galā es visu sarunāju ar grupu. Uzskatu, ka Latvijā vidusmēra grupai menedžeris nav vajadzīgs. Situācija mainās, kad grupa sāk aktīvi koncertēt vai noslēdz sadarbību ar ierakstu kompāniju. Lielisks piemērs ir grupa „ Skyforger", kuru menedžeris, manuprāt, ļoti labi strādā.
Tev ir sava aģentūra?
Jā. Es sevi nesauktu par mūzikas menedžeri, esmu koncertu aģents. Tā ir booking aģentūra, bet pēdējā laikā, strādājot ar klubu un festivālu menedžmentu, ar aģentūru sanāk ļoti maz darboties. Dažreiz aģentūra noder klubiem, piemēram, ja atbrauc laba grupa, ir iespēja sarunāt divus koncertus – gan Liepājā, gan Rīgā un vēl kaut kur pa ceļam. Mums ir izdevīgi un arī viņiem ir labi, jo tādā veidā aizpilda piecas dienas tūrē.
Kā tev šķiet, vai cilvēku muzikālā gaume klubu sezonā atšķiras no tā, ko viņi klausās vasarā?
Varētu teikt, ka jā. Bet reāli – nezinu, pats neko tādu neesmu izjutis.
Ko tu domā par grupu rotēšanu pa vienas pilsētas koncertu vietām?
Jā, tā ir liela problēma. Latvijā ir ļoti maz grupu, kuras seko līdzi koncertu vietu un laika izvēlei – kur tiek spēlēts, kad tiek spēlēts. Apzinās mērķi. Vairāk ir tādu grupu, kas nospēlēs pēc iespējas vairāk koncertu par 50 latiem, iegūstot naudu, lai nomaksātu mēģinājumu zāles īri. No šādas neapdomības labums nebūs nevienam. Uz koncertu nāk arvien mazāk cilvēku, agri vai vēlu grupu pārstās aicināt vai nemaksās honorāru. Protams, vēl ir iespēja nospēlet privāto vakaru firmas banketā un pēc tam sniegt koncertu klubā, vai arī koncertu sniegt divās pilnīgi dažādās vietās. Vēl ir liela starpība – vai tu spēlē bārā cilvēkiem, kuri nāk dzert alu, vai klubā savā koncertā. Ja grupa spēlē bārā, izkaidējot tur nejauši ienākušos cilvēkus, tad varbūt tur arī vajag palikt. Nevajag spēlēt lielākos klubos, koncertos, festivālos. Jā, ir dīvaini, ka grupas nespēj izšķirt prioritātes.
Daudz kas mainās, grupai sasniedzot zināmu popularitāti.
Jā, tā tas ir. Ja paskatās populārākas grupas – pēc izdota albuma nospēlē tūri un tad ietur pauzi. Veidojas zināms cikliskums. Parastām grupām, it kā parastām... Tikko iedomājos par „Soundarcade" , viņi nav nekāda ūber grupa. Bet tajā pašā laikā mēs vienmēr domājam līdzi – kur spēlēt, cik bieži spēlēt. Tā, lai nevienam neapniktu. Tad tu vari uz koncertu iegūt 200 klausītājus. Man liekas, jebkurai nopietnai grupai vajadzētu apsvērt, kur un cik bieži viņi spēlē.
Ja reiz tiek pieminēta grupa „Soundarcade". Kā grupai veicās Igaunijā „Tallin Music Week"?
Kaut kas tur notika, bet gribētos vairāk jēgas. Mēs varējām dabūt vairāk, bet šobrīd ir ok. Nākamajam gadam esam sarunājuši vairākus festivālus. Pārliecinājos, ka Igaunijā ir interese par „Soundarcade" , jo parasti Lietuvā atsaucība bija lielāka nekā Igaunijā. Tagad vismaz ir skaidrs, ko šīs lietas labā darīt.
„Soundarcade" mūzika stilistiski ir diezgan tāla no kopējās Baltijā populārās rokmūzikas gaumes. Labi, igauņiem ir grupa „Talbot" ...
Tieši to gribēju teikt! Igaunijā šīs mūzikas skatuve ir attīstīta, tāpat arī Somijā. Šīs abas valstis bija iemesls, kāpēc mēs apmeklējām „Tallin Music Week" . Katrā valstī ir auditorija, kuru interesē šāda veida mūzika. Jautājums – vai izdodas trāpīt pareizajā festivālā?
Pievēršoties festivāliem, „Fontaine Festival" šogad ir diezgan orientēts uz smago mūziku. Vai tas ir apzināti?
Nē, tā ir sagadīšanās. Sanāca daudz smago mūziku izpildošas grupas, kuras mums patika un mēs gribētu tās dzirdēt spēlējam festivālā. „Torture Squad" jau pāris reizes ir bijuši Latvijā, mēs gribējām viņus atkal uzaicināt. Dāņi „Phonomik", mums labi draugi „SIA Radikal". Grupa „Evil One" ir tūrē, mums likās, ka ir vērts viņus uzaicināt. Mēs netēmējam būt metāla festivāls.
Fontaine klubs, viesnīca ir rīdzinieku iemīļota vieta. Kā ir ar Liepājas publiku?
Liepājas publika ir vairāk sadalījusies. Pilsētā ir atvērti vēl divi klubi, līdz ar to daļa cilvēku apmeklē šīs jaunās vietas. Liepājniekus ir grūtāk dabūt uz Fonteinu nekā tas bija agrāk. Ļoti daudz cilvēku ir aizbraukuši no Liepājas, kur ilgu laiku nebija darba iespēju. Līdz ar to regulāro Fontaine apmeklētāju ir kļuvis mazāk. Viņi neapmeklē citas vietas, viņi vienkārši vairs nedzīvo Liepājā. Bet Fontaine vairāk apmeklē lietuvieši! Vasarās viesnīca ir diezgan pilna.
Fontaine pastāvēšanas laikā ir mainījušās muzikālās tenedeces. Vai tā ir pielāgošanās?
Nē, drīzāk pašiem iekšienē kaut kas mainās. Mēs nekad neesam prātojuši, vai mums vajadzētu vairāk regeja vai kādu citu mūzikas stilu. Tā tas nav. Mēs, protams, domājam līdzi, bet tas nav kā popmūzikā – ja roks neiet, tad spēlēsim uz sintezatoriem, lai ir maigāk. Mēs koncentrējamies uz to, kas mums patīk, un citiem arī varētu būt tīkams. Protams, ir korekcijas. Kad nodega klubs, mums vajadzēja pārveidot programmu. Biežāk brauca pašmāju grupas. Mēs skatāmies, kas notiek, bet neiespringstam uz stiliem.
Uz „Fontaine Festival" brauc satikt draugus. Un pa vidu atjēdzas – laba grupa uz skatuves spēlē!
Nu jā, personīgi man patīk festivāla attīstība. Man liekas, ka lielie festivāli 2007. un 2008. gadā bija nedaudz par traku. Mēs sākām no nepareizā gala. Man liekas, ka šis „Fontaine Festival" ir pareizais formāts, no kura attīstīties uz augšu. Nevis pārforsēt!
Es atceros, 2008. gada programma bija burvīga, bet apmeklējumu varēja vēlēties labāku...
Tā gada festivāla programma bija specifiska. Ierindas pilsoņiem daudzu mūziķu vārdi, piemēram, regeja leģenda Džimijs Klifs neko neizteica. Tiem, kuri neklausās regeju ir diezgan vienalga. Klausītāji, kuru muzikālā izglītotība ir zema, nepieņem nezināmus mūziķus, nezina stila aizsācējus un leģendas. Tāpat bija ar „Ten Years After". Grupa kļuva populāra jau sešdesmito gadu beigās, spēlēja leģendārajā Vudstokas festivālā 1969.gadā, bet šeit neviens to nezina, vienkārši neinteresējas. 2007. gadā bija „Bloodhound Gang". Tas bija forši, bet man liekas, ka ir labi, kā tas ir tagad! Tas nenozīmē, ka mums nekad nebūs lieli hedlaineri. Bet pagaidām šis festivāla formāts mūs apmierina.
Tu labprāt koncertiem angažē Latvijā nezināmas grupas. Kas tevi motivē uzdrīkstēties?
Kā nu kuro reizi. Bieži vien tās ir simpātijas. Grupa man uzraksta. Pēdējā laikā es pats speciāli nevienu neaicinu, bet arī tā mēdz būt. Kad izdzirdu ļoti labu grupu un liekas, ka koncertā viņiem ir jāspēlē. Ja vēl ir pareizais laiks, piemērots pasākums, grupa spēj atbraukt un jūtu, ka varētu notikt. Tad arī koncerts notiek.
Svarīga ir intuīcija?
Notiekti, citādi nekas nesanāk. Daudzi brauc koncerttūrēs. Ja man konkrētais datums der, mēs abupusēji spējam vienoties, tad viņi var spēlēt. Ir grupas, ar kurām ir izveidojusies draudzība. Piemēram, ar „All Day Long" spēlējot Somijas festivālā, ar mums tīkamu grupu tiek sarunāts, ka kopā spēlēsim koncertu Latvijā. Arī tā var to darīt.
Kādi, tavuprāt, vienkāršiem, ar mūzikas aizkulisēm nesaistītiem, cilvēkiem ir vislielākie maldi par kluba ikdienu?
Es nezinu. Ja kāds kaut ko pasaka, es varu atbildēt – tas tā nav! Bet tā uzreiz es nevaru iedomāties. Ir cilvēki, kas kluba menedžmentu neuzskata par darbu, bet gan par muļķošanos. Protams, daudzi cilvēki nezina, ko es daru, bet tas man pat patīk!
Kas ir trakākais, kas var notikt festivāla organizatoram?
„Fontaine Festival" laikā uz pāris stundām pusei no pilsētas izslēdzās elektrība. Tā gan nebija mūsu problēma, bet „Bloodhound Gang" tā aizdzērās, ka nokavēja citu festivālu. Mums nācās organizēt papildus transportu, lidojumu. Bet tādas lietas mēdz piedzīvot visi, kas nodarbojas ar organizēšanu.
Kas ir tavi šīs vasaras gaidītākie festivālu notikumi?
„Fonofestā" noteikti gribu redzēt un dzirdēt Frenku Tērneru. Viņš uzstāsies kopā ar grupu. Festivālā „Summer Sound" nav nekas konkrēts, ko gribu dzirdēt, bet mani interesē, kā festivālam veiksies. Ceru, ka labi! Festivāls ir jauns, ar lielu atvēzienu, un būtu pelnījis izdošanos. Varbūt nav smuki tā teikt, bet man pašam interesē „Laba Daba" (AL.:Edgars ir festivāla organizatoru komandā). Festivālā piedalīsies vairāks grupas, kuras es pats esmu gribējis redzēt – regeja, ska grupa no Krievijas. „Positivus" ir līdz šim spēcīgākā programma, bet tā mani nav spējusi ieinteresēt, jo ikdienā tādu mūziku neklausos.
Kas ir tavi „Fontaine Festival" favorīti?
Somu grupa „Mozes Hazy". Es viņus atceros no MTV šova. Man iepatikās mūzika, bet nezināju, ka to izpilda viņi. Šogad „Mozes Hazy" festivāls sanāk pa ceļam, un viņi labprāt pieņēma uzaicinājumu. Esmu priecīgs par šo sagadīšanos! Viņi būs spēcīga koncerta grupa, spēlēs Fontaine Palace festivāla pirmajā dienā.
Foto: Edgars Ābolinš. Foto (c) Anrijs Požarskis
