Koncepts gan tāds pats kā pirms gada. Čellists Metjū Bārlijs (Matthew Barley) un klavieres, vēlreiz Bahs, Šūmanis un Perts, un vairāki. Tomēr koncerts vairs nenotiek sakrālā telpā (pērn - Svētā Pētera baznīca), Bārlijs iztiek bez elektronikas un Hertu Hansenu pie flīģeļa nomainījis Antons Ļahovskis (Anton Lyakhovsky; Антон Ляховский). Ar drošu sirdi var teikt, viens no pašreizējās paaudzes dižākajiem karognesējiem visā pasaulē. Un, kā par necerētu laimi, jau vairākus gadus rezidents tieši Latvijas koncertzālēs.
I
Izpildot Gevina Braiersa (Gavin Bryars) "Tre Laude Dolce", Metjū Bārlijs kļūst kā elfs. Kā ķeltu druīds, apstājies atpūsties meža ielokā, un, pirms doties tālāk, nolēmis nospēlēt kokiem kādu svētu dziesmu. Braiersam raksturīgas ne vien rāma rakstura partitūras, bet arī vēstures smaguma, romantiskās, neizskaidrojamās un pat bīstamās pasaules pārspēka skanējums. Apjausma, ka aiz katra mūža līkloča liktenis, visa pamats un formula, var nākt kā dievišķa apskaidrība vai nezināma nāve. Bet katru reizi komponists tomēr atgādina, ka dzīvot vispār nav vērts, ja cilvēks gaida vienu vai otru letālo iznākumu, nebaudot dzīvi.
Apkārt, protams, valda klusums. Bārlija radītais dziļa biezokņa klusums. Vien nomaldījies vējš liek kam iečīkstēties vai ievaidēties. Apbrīnojami, bet, "Tre Laude Dolce" atmosfēras dēļ, šī krēslu pašizlāde ir pieļaujama. Pozitīvi, ka, tāpat kā koki mežā, arī apmeklētāji klusē, smeļas enerģiju no grīdas un klausās XIV gadsimta mūzikas paraugos – laudās. Vienbalsīgos dziedājumos bez pavadījuma vai vienbalsīgā pavadījumā bez dziedājuma; skaņdarbos, kurus tik ļoti iemīlējis Gevins Braierss un kurus tik viegli vajag iemīlēt arī "Ad Lucem" viesim.
Tomēr laimes brīdis ir tikpat īss, cik šīs burvīgās, Visuma skaistuma pilnās un sērīgās melodijas. Jau otrā komponista, Bendžamina Britena (Benjamin Britten), radītās trešās čella svītas opusa 87 laikā klausītāji sāk neiekļauties pieklājības normās. Neskatoties uz to, ka nav nemaz tik grūti apjēgt, ka, jo vairāk dīdies, jo vairāk Mazajā Ģildē krakšķ neērtie, saliekamie krēsli. Piedevām kāda dāma pa laikam no visa svara ieklepojas, vēl cita pačabina kādu maisiņu. Kāds jaunskungs, lai gan tērpies diezgan galanti, nespēj nosēdēt uz vietas ne mirkli, un katra viņa garlaicības māktā sānsvere noved pie blakus sēdošās pavadones svārstīšanās un tirpām ne tikai parketā.
Tik ļoti žēl, ka vien ap Antona Ļahovska uzstāšanās vidus periodu, t.i. pusotru stundu pēc koncerta sākuma, vairums ļaužu apgūst patiesību – iekārtoties tikai pēc skaņdarba beigām. Līdz tam nākas "izciest" Domeniko Skarlati, pēc izcilas virtuozitātes prasīgās dubultsonātes, un turēt īkšķi par Ļahovski, lai viņam no katra krakšķa - līdzsvara jaucēja skaņdarbu laikā nenodreb pirkstgali. Baroka perioda skaņdarbi ir ārkārtīgi prasīgi tieši precizitātes ziņā un kļūdas mēdz nepiedot.
Atgriežoties pie Bārlija izpildītās Bendžamina Britena "Suite No.3 for solo violoncello Op.87", jāsaka, ka tas noteikti bija pārbaudījums arī pieredzējušiem klausītājiem un sēdētājiem. Vesels 25 minūšu tēlojums par Bārlija sievas, krievu vijolnieces Viktorijas Mullovas dzimtās tautas daiļradi un dāvana pasaulslavenajam čellistam, Britena tuvam draugam Mstislavam Rostropovičam. Mežonīgas pazīmes lasījums izrādīja vien reti, pārsvarā būdams līdzsvarots, inteliģents, sakrāls un nebūt ne skaļš. Svītā iekļautas trīs krievu tautasdziesmas Pētera Čaikovska apdarē un viens pareizticīgo dziedājums; pirms sācis, visu četru melodiju motīvus Bārlijs arī nodemonstrē.
Taču, tiklab šajā darbā var saklausīt arī kaut ko no Baha "Pirmās svītas čellam bez pavadījuma Sol mažorā" vai arī ko steidzīgu un trauksmainu, līdzīgu Šostakoviča pirmajiem stīgu kvartetiem. Pirmskara un kara laika politiskajām komplikācijām, kuras atstājušas komponistā neizdzēšamas paliekas. Mūzika, kuru klausoties, liekas, ka jāpaspēj izdarīt viss, lai pasaulē beidzot iestātos miers.
II
Antona Ļahovska klavierspēle no malas atgādina pagājušā gadsimta vidus kino. Kad aktieris sēž nekustīgi, bet klavieres spēlē. Pretēji ļoti daudziem ekstravagantiem pianistiem, kuru ķermenis izpildoties ļoti saasināti uztver katru sīkāko noti, Ļahovskis ir apskaužami koncentrēts. Mierīgs un pacietīgs, vienīgi viņa vaigu muskuļi izskata to pretestības pakāpi, kuru rada ātrums. Domeniko Skarlati un Johana Sebastiana Baha diktētais ātrums.
Kā pirmās no sava repertuāra Antons Ļahovskis izpilda divas Skarlati (Domenico Scarlatti) sonātes – re minorā K. 1 un mi minorā K. 98. Pēc tām seko Baha ārija ar variācijām itāļu gaumē (BWV 989) Un, cik ļoti Bārlija popūrijs bijis mierīgs un askētisks, tik Ļahovskim tas ir krāšņs, ārišķīgs un aristokrātisks. Šie trīs skaņdarbi klavierēm radīti, kad itāļu mūzikas gaume sita augstu vilni ne tikai dzimtajās provincēs, bet arī Vācijas un Austrijas galmos. Vitalitāte, temperaments, neregularitāte. Ja pierasts pie baroka cimperlībām, tad tā skanējums kļūst par vienmērīgu harmonisku dvēseles stāvokli. Citādāk pārsteidzošā detalizētība var pārsteigt un pat izjaukt šo līdzsvaru.
Kamēr astoņpadsmitā gadsimta sākuma krāšņums rada gaisīgu, lollīgu atmosfēru, Ļahovskis satriec visu pīšļos ar Sergeja Prokofjeva (Sergey Prokofiev; Сергей Прокофьев) veltījumu savam pāragri pašrocīgā nāvē aizgājušajam draugam Maksimilianam Šmithofam. Otrā sonāte re minorā Op.14 ir impulsīvs, līdz mielēm emocionāls un ļoti iespaidīgs darbs, kuram, šķiet, pat vajag sagatavoties, pirms plānots doties uz koncertu. Ļahovska izpildījumā šī ritmiskā, saspringuma pilnā un ārkārtīgi modernā kompozīcija izrādās pat pārāk ietekmīga. Pirms simts gadiem, kad pasaulē vēl aizvien valdīja pārāk iesīkstējušā Jūgendstila glītā fasāde un skaistie meli, Prokofjeva darbus krievu publika sauca par futūristisku krāmu un zākāšanos par apmeklētājiem. Tomēr tad, kad pats Stravinskis, pēc iziešanas caur aprobežotās sabiedrības ērkšķiem, Eiropā sāka spert zibeņus un radīt monolītu neoklasicisma paraugu pēc parauga, tauta nomierinājās un atskārta, ka viņu priekšā stāv divi ģēniji.
Trešais, kopā ar šiem grandiozajiem un dārdošajiem ģēnijiem, ir Antons Ļahovskis. Skatītāju nebeidzamie aplausi to apliecina. Vēlreiz un vēlreiz.
III
Ja esat pazīstami ar mūsdienu romantiķi "Antony and the Johnsons" un būsiet dzirdējuši viņa saldsērīgo, lēno un sāpīgo dziesmu "Mysteries of Love", Olivjē Mesiāna darbi jums liks justies līdzīgi. 5.jūlija vakarā nepārspējamais duets, Metjū Bārlijs un Antons Ļahovskis, izpildīja Mesiāna "Slavinājumu Jēzus mūžīgumam" no "Kvarteta laika galam" (Louange à l'éternité de Jésus; Quatuor pour la fin du temps). Šis nesteidzīgais meistardarbs tika radīts, kad Mesiāns, kā kara cietumnieks, atradās Polijā, Otrā pasaules kara laikā. Pēc tam, kad viņš, ar trīs citiem sagūstītajiem, sarakstīja šo, tam laikam un arī sev netipiski rāmo himnu tuvojošajai apokalipsei, tā kļuva par vienu no visgaidītākajām mūzikas lietpratēju lokā.
"Slavinājums Jēzus mūžīgumam" ir brīnuma gaidās izpausts sirdspuksts. Iespējams, bezcerīgs. Vidi, kādā dzimis šis kamermūzikas skaistums, var sajust, pat nezinot tā stāstu. Drūmās kara nometnes platības, nolemtos acu skatienus, pelēkās, aukstās sienas un koncerta pirmatskaņojumu, kurš tika veikts uz sagrabējušām klavierēm un stindzinošā temperatūrā.
Taču tad, kad ir lemts iepazīties ar slavinājuma tapšanas impulsa avotu, domas mainās. Olivje Mesiāns bija dziļi reliģiozs cilvēks, daudzas savas kompozīcijas viņš dēvēja par "brīnumainām ticības šķautnēm". Atrodoties ieslodzījumā, tapa opuss par godu Svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas 10.nodaļas rindām: "Un es ieraudzīju citu varenu eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī. Un virs viņa galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas bija kā uguns stabi. Viņa rokā bija atritināts rakstu tīstoklis, un savu labo kāju viņš lika uz jūras, bet kreiso – uz zemes. Un eņģelis pacēla savu labo roku uz debesīm un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un visu, kas tajā: laika vairs nebūs! Bet tajās dienās, kad skanēs septītā eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs piepildīts."
Turpretī Roberta Šūmaņa (Robert Schumann) "Pieci skaņdarbi tautiskā garā" op.102 izskanēja pilnīgi citādāk nekā iepriekšējais Mesiāna meistardarbs. Nedaudz ķecerīgi, dzīvespriecīgi tautas melodiju pārnesumi uz čella un klavierēm, kuru rašanās nebūt nav saistīta ar kādu reliģisku atklāsmi. Deviņpadsmitā gadsimta vidus iezīmējās ar nacionālo identitātes pacēlumu visās tagadējās Vācijas zemēs, tauta vēlējās būt vienota. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Šūmanis, tāpat kā daudzi citi romantisma perioda komponisti visā Eiropā, meklēja tautasdziesmās apslēpto spēka kodu.
Neskatoties uz folkloras un nacionālisma ietekmi "Fünf Stücke im Volkston", komponists sevi tomēr pierādīja kā delikātu un estētisku meistaru, pieturoties pie romantisma mītiskās un galantās kompozīcijas. Lai gan valstī kaut kas sāk šķobīties un ļodzīties, šīs piecas miniatūras, lai gan maķenīt sērīgas, tomēr nezaudē tautas allaž esošo dzīvesprieku, pozitīvismu un organisko skaistumu.
Liekas, ka Bārlijs un Ļahovskis, pamatojoties uz "Ad Lucem" rāmo, iekšēji vērsto konceptu, pirmās apdares pat nedaudz piebremzējuši. Bet, kad izskan pēdējā, "Stark und markirt (markiert)" jeb "spēcīgi un empātiski, uzsvērti", tās nosaukums pilnībā attaisno izpildījumu. Tomēr arī tad koncerts ne mirkli nezaudē harmoniju un dvēselisko raksturu.
Tomēr par visa kulmināciju pārvēršas pēdējais, pasaulīgais Arvo Perta (Arvo Pärt) ģenialitātes pierādījums – minimālisma kamermūzikas brīnums ar nosaukumu "Spogulis Spogulī" (Spiegel im Spiegel). Nosaukums lieliski izskaidro kompozīcijas dabu – klavieru trijskaņi jeb "tintinnabuli" (ritmiski, atkārtoti taustiņu pieskārieni) atspoguļojas viens otrā, kamēr čella maigās, meditatīvās pasteļu gammas rada gaismu, kas nepieciešama, lai spogulī ko saskatītu.
Brīžiem "Spiegel im Spiegel" skan kā mūžīga, krēmīga Pētera Barisona "Atlantīda". Taču, ja dzirdēts par slavenā rakstnieka un mūziķa Nika Keiva un vijolnieka Vorena Elisa (Nick Cave; Warren Ellis) kopdarbiem, pēkšņi nākas atskart, kur viņi, iespējams, smēluši iedvesmu. Šī dueta radītais skaņdarbs "The Road" no skaņu celiņa tāda paša nosaukuma filmai par pasauli pēc tās bojāejas ieturēts identiskā tintinnabuli manierē. Klavieru trijskaņi un čella toņkārtas.
"Spiegel im spiegel" ir klusums klusumā, gaisma gaismā. Bārlija un Ļahovska izpildījums liek sažņaugties sirdij, it kā katrs nospiestais taustiņš, notrīsošā stīga ievilktu sevī gaisu, atstājot cilvēku vakuumā. Dueta radītā atmosfēra kļūst pārcilvēciska, neiespējama, neticama. Gribas domāt, ka Arvo Perts ir viens no tiem, kas atklājis metafiziskās mūzikas iespējas, augstāko mākslu, kuru mēs uztveram pastiprināti, spēcīgāk nekā citas, taču vēl aizvien to nespējam nedefinēt, atrast un atpazīt ķīmiskās reakcijas, kas notiek mūsos, kad dzirdam šādus skaņdarbus.
Ja izdodas atbrīvoties, sajūta tāda, ka šīs desmit minūtes nemaz nebūtu. Ka nebūtu laika. Tas izrādītos neesošs, būtu ieturējis pauzi, atdūries kā pret mietu. Mēģinājumi atgriezties saprāta plaknē, loģiskajā "es" izrādās nesekmīgi. Tik spēcīgi savā varā sagrābj Perta "Spogulis Spogulī". Tik spēcīgi, cik to būtu izdarījis viņa minimālisma kanons "Alīnai" (Für Alina), kas komponēts pāris gadus pirms "Spiegel im Spiegel", bet tajā pašā tintinnabuli tehnikā. Tomēr jau viens Arvo Perts ir pārāk ietekmīgs.
Kādā intervijā pirms nepilna gada Latvijā pazīstamais gruzīnu komponists Gija Kančeli atzinies, ka: "Būtu laimīgs, ja koncertā publika neklepotu". 5.jūlijā tā varbūt pat nebija lielākā problēma. Noskaņu ik pēc brīža jauca nepareizi izvēlēto krēslu un programmas kombinācija. Iespējams, ka vainīga organizējošā puse, izvēloties nepiemērotas sēdvietas vai zāli. (Tik tiešām skāde, ka koncerts nenotiek Sv.Pētera baznīcā) Iespējams, ka cilvēki, kuri vēl aizvien neprot padomāt par to, ko dara.
Klīst baumas, ka "Latvijas Koncerti" plāno izdot bukletu, kā pareizi uzvesties koncertā, lai netraucētu citiem. Cerība muļķa mierinājums, bet ir kārtējā ticība, ka publika Latvijas koncertos spēs novērtēt tās saturu un, ja vēlēsies būt dabiska, tad pacentīsies izklepoties, izčaukstināties, izčīkstēties, izraudināt bērnus un izgāzēties mājās pie mūzikas atskaņotāja nevis izteikti jūtīgos koncertos.
