Domāju, par paveikto darbu slavinošu vārdu virknes bērt nav lielas jēgas, lai skaitļi runā paši par paveikto darba apjomu. Antoloģijas 12 sējumu 3328 lappusēs iekļautas 93 autoru 657 dziesmas, paralēli 12 kompaktdiskos tās ilustrē 211 ieraksts. Pieci sējumi veltīti oriģinālmūzikai, pieci — tautasdziesmu apdarēm, bet divos sējumos apkopota latviešu garīgā kormūzika. Šajos sējumos ievietotas ne tikai notis, bet arī īsas autoru biogrāfijas latviešu un angļu valodā, tulkoti arī dziesmu vārdi, pievienoti fotoattēli. Un gluži pamatots vērienīguma ziņā liekas izmantotais salīdzinājums ar Konversācijas vārdnīcu.
Sējumus vieno arī dizains, kas ieturēts trīs krāsu koncepcijā: sarkanais atvēlēts orģinālmūzikai, zaļais — tautas mūzikai, bet zilais — garīgajai mūzikai. Disku noformējumā savukārt izmantotas attiecīgo laiku raksturojošas zīmes vai mākslas darbi, piemēram, Brīvības piemineklis, Jaņa Rozentāla „Gaismas pils”, Kurta Fridrihsona „Fūga”, Induļa Rankas Dainu kalna tēls, Džemmas Skulmes „Pavedieni” un citi.
Kā allaž, viss sākas ar mīlestību, tā arī šis koncerts. Pirmie to iesāk koris „AVE SOL”, un tā ir viņu atzīšanās mīlestībā ar Ojāra Vācieša vārdiem, diriģents Gido Kokars. Mazliet vēlāk, citos vārdos to rezumē šīvakara koncerta vadītāja Liene Jakovļeva, citējot Kalilu Gibranu, – „Darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama.”
Tālāk kora izpildījumā seko vēl citu autoru – Pētera Plakida, Pētera Vaska un Ādolfa Skultes radīti skaņdarbi. Viens pēc otra mainās arī diriģenti, Sigvards Kļava, Jānis Zirnis un Uldis Kokars.
Brīdi vēlāk, diriģentes Airas Birziņas vadībā uz skatuves kāpj sieviešu koris „DZINTARS”, violeti melnie, senlaicīgie samta tērpi padara šis dziedātājas par fejām līdzīgām būtnēm, kuru balsis varētu būt apveltītas ar īpašām spējām, piemēram, aizvest klausītājus kādā fantastiskā, nereālā valstībā.
Tad, lai pasaule nesašķiebjas un paliek līdzsvarā, pie vārda tiek īsti vīri – RTU vīru koris „GAUDEAMUS” un atskan trīs kompozīcijas ar Kārļa Skalbes dzeju, diriģē Ivars Cinkuss. Ar to noslēdzas šī vakara koncerta pirmā daļa.
Tas, kas šo vakara noskaņu vismaz man mazliet pabojā ir nedaudzu sanākušo attieksme. Kāda māmiņa paņēmusi līdzi savu rāpot sākušo mazuli, meitēns rozā kleitiņā, loģiski, mammai sēdēt klēpī negrib un tiek laists parāpaļāt. Tā kā tas ir zāles sānos tad nevienam netraucē, toties kad laik pa laikam mammai neizdodas bērnu nomierināt un atskan ap skaļākam ē vai kādam citam skaņu virknējumam, manāms, ka cienīgās kundzes, kas nākušas koncertu klausīties, rauc degunus un raida pārmetošus skatus sievietes virzienā – intonācija apmēram – padomā tik, nākt te ar bērnu, apmēram tā, it kā viņas bērnus būtu gatavas ņemt rokās tikai gumijas cimdos. Tas liekas absurdi, šī iestīvinātā oficiozā no pieeja mākslas baudīšanai (patiesībā, jau tas tā nav tikai mūzikas koncertos), mūzikai taču primāri jāsagādā prieks un emocijas, nevis tikai eksaltēta bauda, rāmi mājot ar galvu. Un vēlāk taču seko sūdzības, ka bērni nemīl klasisko vai tautisko mūziku, ka neklausās, nedzied, nu, bet kā gan, ja līdz paņemtiem viņiem jāsēž kā pagalēm, tad loģiski arī vēlāk priekšstats par tādu sauso koka būšanu vien no tā visa ir.
Pēc neilgas pauzes, kuras laikā klātesošajiem iespējams tuvāk iepazīties ar jaunizdevumiem, tos pārlapojot, seko otrā daļa, kuru iesāk tie paši vīri no „GAUDEAMUS”, šoreiz gan ar latviešu tautasdziesmām E. Melngaiļa, P. Barisona un E. Vīgnera apdarē. Līdz ar tautasdziesmām beidzot ienāk spēcīgāka emocionalitāte, balsis kļūst dzīvākas un vakara atturīgā un mierīgā daļa ir garām.
Uz skatuves vēlreiz kāpj „AVE SOL” dziedātāji, nu jau tautas tērpos, košajos Nīcas brunčos, ļaujot ieskanēties jaunākām un vēl jo atraktīvākām tautasdziesmu apdarēm, kas apvieno daudzus un dažādus dziesmu materiālus, variācijas. Kā pirmā skan „Duido” (Ilonas Rupaines apdare, diriģents Romāns Vanags), kas ievada mazliet neparastās Ziemsvētku noskaņās. Līdzi dziedātāju balsīm tinkšķ trijstūri, trejdekšņi, klakšķ dažādi sitamie kociņi. Nākamā ir šūpuļdziesma „Muote Dieleņu auklēja” (J. Vaivoda apdare, diriģents M. Klišāns), kur līdzās latgaliskajam tekstam tīkami paralēli ievijas tradicionālais „aijā, žūžū”. Visbeidzot pie diriģēšanas ķeras Uldis Kokars un atskan komponista Paulda Dambja atraktīvās „Ziemas spēles” – dažādu tautas dziesmu un melodiju savijums pārtop teju vai teatrālā uzvedumā, kur dalībnieki brīvi pārvietojas pa skatuvi, puiši sadziedas ar meitām, notiek muzikālas to pašu tautisko instrumentu iespēles un iešķindināšanas, arī pats diriģents atraktīvi ņem dalību pie muzicēšanas.
Un, protams, tuvojoties koncerta noslēgumam, neiztrūkstoši, atskan arī „Pūt, vējiņi”.
Koncerts jau gandrīz galā. Īsajos starplaikos starp kora dziesmām pateicības vārdi teikti gan raidošajam kolektīvam, kas ieceri izauklējis un pasaulē palaidis, savu atzinību autoru veikumam devusi arī Kultūras ministrija, piešķirot viņiem naudas prēmijas. Jāpiebilst, ka izdevuma redkolēģijā pastāvīgi darbojās Imants Kokars, Arnolds Klotiņš, Arvīds Bomiks, Oļģerts Grāvītis un Pēteris Plakidis, kā arī Jānis Lindenbergs, Juris Kļaviņš un Juris Vaivods, pievienojoties atsevišķos projekta posmos. Pateicības vārdi tiek arī izdevuma atbalstītājiem un sponsoriem.
Visbeidzot tiek dots vārds ieceres izlolotājam Imantam Kokaram, kurš temperamentīgi atsakās no mikrofona, apmulsinot klātesošos ar šķietamo nevēlēšanos runāt, taču izrādās neba runāt negribēšana dēļ, viņam vienkārši šī ierīce pilnīgi lieka. Ļoti vienkārši un tieši viņš rezumē – pirms 12 gadiem Mežaparkā sabraukušajiem dziedātājiem, kas interesējās par kordziesmu nošu partitūrām nācās braukt mājās tukšām rokām. Tagad nu šis darbs padarīts.
Maestro rokas vadīts, lielais kopkoris uzsāk noslēdzošo šīvakara dziesmu – Jāzepa Vītola „Gaismas pili”. Publika, pēc „Gaismas pils” gausi ceļas kājās, daļa tāpēc, ka aizkustināti, citi acīmredzami pienākuma pēc, vēl citi ceļas, jo tūlīt tak jādodas mājās. Jā, paticis jau, protams, visiem, ja kāds prasa izteikties par pasākumu, taču, jau iepriekš rakstīju par mazliet iestīvināto attieksmi, kas valda šādos koncertos. Kaut šoreiz svētkiem nav tikai emocionāls, bet ļoti konkrēts pamats, liels un labi padarīts darbs. Par to arī autoriem paldies!