Kā koncerta iesākumā minēja festivāla direktors Juris Žagars, Kalniņa oratoriju „Rīta cēliens" un Glāsa simfoniju „Varoņi" (Heroes) apvienot vienā programmā ir diezgan eksperimentāli. Ar šo izvēli arī iezīmējas nākamā gada festivāla tēma – eksperiments un izcilība. Tomēr, ja par šī gada konceptīvo tēmu uzskatāma „starptelpa", arī tā pietiekami labi sasaucas ar izvēlētajiem darbiem, jo, lai gan tie tapuši dažādos laikos un pēc formas ir atšķirīgi, tiem ir pietiekami daudz saistošo elementu.
Koncerta pirmajā daļā izskanēja Kalniņa „Rīta cēliens". Oratorija jau tīri tekstuālā ziņā, nemaz nerunājot par savu skanējumu, nes līdzi smagu simbolu gūzmu, Andreja Upīša iedvesmotu un radītu. Tā iestājas pret pastāvošo iekārtu un aicina uz pārmaiņām. Klausītājiem pazīstamākā daļa „Varoni gaidiet" iezīme latviešiem arī pašlaik sāpīgu jautājumu par vadoni, kuru gaidām, kurš atnāks un saliks visas lietas savās vietās. Bet varbūt uz šo skaņdarbu jāskatās nedaudz pārnestā nozīmē, cenšoties atrast varoni katrā pašā. Tādejādi Kalniņa darbs, kurš tapis 1977. gadā, vēl joprojām ir gana aktuāls. „Rīta cēliens" savā ziņā izskan kā vesels stāsts, kurā iekodētas latviešiem tuvās vērtības, cerības un pasaules redzējums. Par stāstniekiem šim vēstījumam izvēlēti režisors Kārlis Auškāps un aktrise Rēzija Kalniņa. Tomēr viņu lasītie teksti starp mūzikas un dziedājumu gūzmu brīžiem pazūd, jo savā spilgtumā nav salīdzināmi ar spēcīgajām muzikālajām tēmām, kuras radījis Kalniņš. Savu devumu episkajam skanējumam sniedza arī akadēmiskais koris „Latvija". Tā sauciens pēc pārmaiņām vecās Cēsu pils pakājē izskanēja pietiekami skaļi, lai skatītājiem pār kauliem pārskrietu skudriņas.
Otrajā daļā – Glāsa simfonija „Varoņi" (Heroes), kas iedvesmota no tāda paša nosaukuma albuma, kas radies Bovija un Īno tandēma rezultātā. Zīmīgi, ka ieraksts arī tapis 1977. gadā. Tātad starp koncertam izvēlētajiem skaņdarbiem var vilkt zināmas paralēlas, neskatoties uz to, ka Glāss savu simfoniju radījis tikai 1996. gadā. Interesanti, ka šis darbs arī nav balstīts tikai uz muzikālās izteiksmes līdzekļiem. Atšķirībā no „Rīta cēliena" Glāsa darbam atklāties palīdz deja nevis teksts, bet Gala koncertā šai punktā ieviestas korekcijas - šo māksliniecisko izpausmi aizstāja daudz mūsdienīgāka pieeja – vizuālās projekcijas. Tās savā mērogā nebija aprobežojušās tikai ar skatuves ekrāniem, bet gan visu pieejamo skatuves fonu – pilsdrupām un apkārtējo vidi. Šāds vizuāls stāsta risinājums, kur veidojis kinorežisors Dāvis Sīmanis un gaismu mākslinieks Igors Kaupustins, lieliski sasaucas ar simfonijas moderno skanējumu. „Varoņi" līdzīgi kā „Rīta cēliens" izskan kā protests pret pastāvošo iekārtu, pret robežām, kuras šķir un kuras jāpārkāpj. Šeit saskatāmas septiņdesmito gadu rokmūzikas iezīmes un tiešums, starp simfonijas tēmām saklausāmas arī dažas no Bovija un Īno albuma „Heroes". Ieskanas arī populārās mūzikas vieglums, kurš lielākoties saistās ar Bītlu sākumperioda skaņdarbiem. Ļoti mūsdienīga simfoniskā mūzika, kas līdz ar vizualizācijām aizveda klausītāju uz kādu citu/paralēlu realitāti, kurā satiekas jaunais ar veco, un tiek radīta nākotne.
Gala koncerts izdevies samērā smags sava skanējuma un tematikas ziņā, aicinot klausītājus pārdomāt pasaules kārtību. Šķiet, nedaudz par nopietnu zvaigžņotai augusta naktij parkā, bet spēcīgi gan!
