Lūk, divas līdzīgas "ātrumintervijas" ar dažādām atbildēm par kopīgiem paziņām un visu pārējo. Ar koncentrēto Alekseju Borisovu - virtuālās atbildēs un rāmo Edgaru Rubeni - viņa paša dzīvokļa klusajā, akustiskajā pagalmā.
I
Aleksejs Borisovs
Iedomājieties, ka jums jārada skaņu projekts, kurš notiek virtuvē. Ko jūs pielietosiet, kādas ierīces vai priekšmetus un ko jūs uzaicināsiet, lai sasniegtu lielisku uzstāšanos?
Es ņemšu visu, kas rada skaņu. Astoņdesmitajos gados mēs ar draugu Oļegu Korņevu (Олег Корнев) jau veicām īpašus ierakstus virtuvē. Bet šodien es noteikti uzaicinātu savu draugu un partneri Olgu Nosovu, lai man pievienotos. Viņa ir arī ļoti talantīga pavāre.
Ko jums nozīmē vārdi "lieliska uzstāšanās"?
Viss ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Grūti noraksturot perfektu performanci, bet, pirmkārt, tai vajadzētu ko ierosināt, ko provocēt.
Vai savā darbībā centieties atradināties no datoriem vai tieši otrādi – mēģiniet tos pielietot arvien vairāk?
Ar laptopu koncertos sanāk strādāt diezgan reti, biežāk, kad veidoju dzīvos skaņu celiņus mēmajam kino. Šajos gadījumos man vajag daudz vairāk materiāla, lai aizpildītu pusotru, divas stundas laika. Parasti es priekšroku dodu analogām ierīcēm un akustiskiem priekšmetiem.
Cik daudz jūs zināt par Latvijas un Baltijas underground mūzikas skatuvi?
Šī būs mana trešā reize Latvijā, bet es vēl aizvien neesmu ieguvis daudz informācijas par notiekošo, vien pāris vārdu... Bet Edgars nav vienīgais no Baltijas valstīm, piemēram, esmu radījis kopīgus projektus ar Kiwa no Tartu, Arturas Bumsteinas no Viļņas.
Pēc kādiem principiem atlasiet mūziķus, kuri uzstājas jūsu organizētajos koncertos, festivālos?
Tas atkarīgs no daudzām lietām. Pārsvarā es uzaicinājumus ieplānoju tālejoši, atlasu pats, bet ar mani kontaktējas arī mūziķi paši, negaidīti, un pārsvarā cilvēki no ārvalstīm. Edgaru, piemēram, man rekomendēja Iļja Belorukovs (Илья Белоруков), saksofonists no Pēterburgas, tāpēc es nolēmu viņu uzaicināt spēlēt "Noise and Fury" festivālā.
Vai šobrīd ir kāds mākslinieks/-i, par kuriem varat teikt – šis ir jādzird, šis ir jāredz!
Es ļoti izbaudīju "Swans" koncertu jaunajā sastāvā. Varētu rekomendēt šo grupu noklausīties dzīvajā. Vēl interesants ir Alessandro Bosetti, kurš arī uzstājās "Noise and Fury 2011". Man likās – ļoti oriģināli!
Un kāds būs Aleksejs Borisovs astoņdesmit gadu vecumā? Kas varētu notikt ar festivālu?
Es ceru, ka līdz tam laikam vēl būšu dzīvs un spēšu ceļot pa pasauli un sniegt koncertus. Ja runā par "Noise and Fury"... Man šķiet, nākotnē festivālu organizēs kāds cits, un es varēšu piedalīties kā īpašais viesis ar kādu no saviem projektiem.
II
Edgars Rubenis
Iedomājies, ka tev jārada skaņu projekts, kurš notiek mūzikas instrumentu veikalā. Ko tu pielietosi, kādas ierīces vai priekšmetus, lai sasniegtu lielisku uzstāšanos?
Tur noteikti būtu kādi elektroniski aparāti, ar kuriem var ģenerēt "noise", un, ja tas ir labs mūzikas veikals, tad tajā noteikti ir arī instrumenti. Būtu interesanti troksni apvienot ar klasiskajām vērtībām, noteikti pūšamajiem instrumentiem, arī stīgu.
Man ierīces un to veidi vienmēr ir atvērtā formā - kad uzstājos viens, es brīžiem stiepju līdzi visas lietas, kas man ir un, kā sanāk, to arī izmantoju. Tur noteiktu būtu kādi tādi dzelži, kurus es no tā veikala ņemtu, bet šādos sīkumos iegrimt nav vērts.
Ko tev nozīmē vārdi "lieliska uzstāšanās"?
Pirms tam ir jāspēj tā kā norimties, sakoncentrēties uz to, ko tu darīsi. Būt gatavam un spēt spēlēt, reaģēt un darboties īstajos brīžos. Uzķert to smako balansu, kad tu kaut ko dari, bet tajā pašā laikā ļauj notikt lietām, kuras notiek pašas. Un nevis tāpēc, ka tu to gribi, bet gan tāpēc, ka esi tajā situācijā. Ir bijuši momenti un epizodes vairākās spēlēšanas reizēs, kad esmu bijis pārsteigts. Tie ir tie brīži, kad izdevies ļauties tam, kas notiek, lai gan man tas ir visgrūtākais – noķert vienu līniju un izturēt. Protams, šajā gadījumā es runāju par skaņu, arī par kāda enerģētiska impulsa noturēšanu un neapraušanu.
Ja ej pa ielu svešā pilsētā, nezinot kur, tu vari turēties pats pie sava iedomāta maršruta, bet tajā pašā laikā vari arī apstāties un skatīties, kas notiek. Un lietas notiek!
Vai savā darbībā centies atradināties no datoriem vai tieši otrādi – mēģini tos pielietot arvien vairāk?
Eh, es nelietoju datoru klasiskās elektromūzikas izpratnē. Ja man nav kāda ģitāras pedāļa, es to realizēju ar kādu programmu. Un tur nav nekā cita.
Mājas rakstīšanas apstākļos daudzas lietas, protams, notiek caur datoru, piefiksēju idejas, aranžējumu uzmetumus, bet digitālu trokšņu mūziku es netaisu.
Vai "Noise and Fury" bija tavs pirmais priekšnesums Krievijā vai tikai lielākais?
Jau 2008.gadā tur pabiju ar "Mona De Bo". Un šogad februāra sākumā Krievijā nonācu ar grupu "Tesa". Vispirms kā tūrists un līdzbraucējs, beigās izrādījās kā mūziķis, jo uzstājos kopā ar viņiem.
Cik daudz tu zini par krievu neatkarīgajiem mūziķiem, kas tevi pašu ir ieinteresējis?
No saksofonista, ar kuru man sanāca spēlēt kopā Rīgā, Iļjas Belorukova, es uzzināju kādu interesantu lietu. Iļjam ir viena grupa "Wooden Plants", kura koncertos mēģina panākt gandrīz absolūtu klusumu. Viņi spēlē mūziku uz nedzirdamības robežas; ap kuru vispār sāk rasties skaņa. Bet skaļuma, ne frekvences ziņā. Ja tas ir saksofons, tad tam cauri vienkārši "'čurkst" gaiss, ja ģitāra, pilnīgi bez elektrības.
Ar cik mūziķiem no Krievijas tu esi uzstājies kopā?
Šis koncerts laikam būs trešais. Jo, kad biju Maskavā, ārpus "Noise and Fury" festivāla sanāca uzstāties vēl vienā koncertā kopā ar vietējo mūziķi Kurtu Lidvartu (Курт Лидварт). Viņš, pretēji man, ir pilnīgs dators! Bija forši, man šķiet, bet būtu vēl interesantāk, ja katrs no mums darbotos autonomi, jo Lidvarts ņēma signālu tikai no manis un uz vietas procesēja. Cik es sapratu, pats no sevis viņš vispār neko nelika.
Vai festivālā bija kāds mākslinieks, par kuru tu vari teikt – šis ir jādzird, šis ir jāredz!
Bija divi ļoti spilgti, diemžēl, ne no Krievijas. Vien bija polis Pjotrovičs (Robert Piotrowicz), un viņa instruments bija analogs skaņu ģenerators, kaut kāda "noise" skaņu mašīna. Viņam bija arī laptops, bet tikai ieraksta veikšanai un atskaņošanai, nekam vairāk. Tiešām skaista, smalka un iedarbīga mūzika.
Otrs bija itālis Alessandro Bosetti, kurš ir "spoken word" mākslinieks, bet tajā pašā laikā viņš atskaņo arī muzikālās "apakšas". Gan iepriekš sagatavotas, ļoti garas kompozīcijas, gan uz vietas radītas. Viņš skaitīja savus tekstus, kas tajā pašā laikā bija nevis runāti, bet miksēti kopā ar "kreisām" melodijām un nereti gāja uz riņķi.
Un pasaules mērogā?
Bieži dzīvos koncertus redzēt nesanāk, bet šogad aizbraucu uz Beļģiju, uz festivālu "Rock Werchter", kas ir pilnīgi cits žanrs atšķirībā no tā, par kuru mēs šeit runājam. Bet tajā pašā laikā tur bija pāris labu lietu, piemēram PJ Harvey ar savu jauno grupu un Grinderman ar tik traku Niku Keivu, kādu man grūti iedomāties. Ja ir rokenrols enerģijas nodošanas un tiešuma ziņā, tad tas ir viņš!
Kāds būs Edgars Rubenis 50 gadu vecumā?
Jautājums varbūt pat tieši laikā... Es ceru, ka es nebūšu "sagruzījies" par dzīvi un izmantošu tās iespējas, ko dzīve sniedz. Un, ja to iespēju rezultātā man būs nācies nomainīt profilu, tad tas tomēr būs "okey", ja vien es būšu noslēdzis iepriekšējos posmus un pilnvērtīgi gājis tālāk.
Šobrīd svarīgākais neliekas, kurās grupās tu spēlēsi un ko tu būsi uzrakstījis. Lai gan banāli izklausās, gribas lai es vienkārši būtu "foršs čalis". Tas pat bieži liekas kā atslēgas punkts daudzām lietām, lai tu esi labās attiecībās ar sevi.
Foto: Aleksejs Borisovs live in NYC 2009, (c) Karen Sarkisov
