Pirms priekšā novietotajos skaļruņos atskan pirmās, Vehi tautieša Svena Grīnberga (Sven Grünberg) rokrakstā ieturētās maigās, elektroniskās noskaņas, prātā iezogas doma – šis nu gan būs gāziens! Jo, iespējams, nevar teikt, ka reti, bet tomēr ne pārāk bieži Latvijas klausītājiem ir iespēja kopā redzēt Valsts Akadēmisko kori "Latvija", Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri ar krasiem sitaminstrumentu papildinājumiem, Rīgas Doma zēnu kori un trīs solistus – uzbeku dīvu Sevaru Nazarkhanu un igauņu Prītu Volmeru un Tenisu Megi (Priit Volmer, Tõnis Mägi). Tas vien norāda, pie cik grandioza plāna klāt ķēries Pēters Vehi un cik lielu gandarījumu, pilnīgi ticami, viņam nāksies izjust koncerta izskaņā. Jo priekšā esošā kombinācija ir "nāvīga".
Vehi milzīgā oratorija "Marijas Magdelēnas evaņģēlijs" ir lielākais no viņa jebkad radītajiem meistardarbiem. Otrais varētu būt "2000 years after the birth of Christ", tomēr evaņģēlijs iedzen gan minūtēs, gan pompozitātē, gan dalībnieku sastāva kuplumā. Vismaz pēdējo desmit gadu laikā komponists lēnām ir mainījis profilu, kļūdams piezemētāks avangarda un arhaiskās mūzikas radīšanā. Toties skaņdarbi kļuvuši neizmērojami monolītāki, neizdzēšamāki, emocionāli grandiozāki.
"Marijas Magdelēnas evaņģēlijs" īsti neatgādina nevienu no viņa darbiem. Ja nu vienīgi paralēles velkamas ar orientālo un juteklisko "In memoriam HM" (2005; zīmīgi Liepājas Simfoniskā orķestra pirmatskaņojumā), tik pat pasaulīgo, japāņu mēlē izpildīto "Krizantēmu Dārza kantāte" (2005), kas evaņģēlijam vairāk līdzīga koncepta ziņā. Perkusiju un bungu uzsvērtais spēks, kas ir neatņemama sastāvdaļa jaunajā oratorijā, jau agrāk vislīdzīgāk izmēģināts "Sudraba koncertā" (1998) saksofonam, sitaminstrumentiem un kamerorķestrim.
Ir tik grūti noraksturot Pētera Vehi neapšaubāmo meistardarbu, tajā ievītās ietekmes un starp notīm paslēpto smago artilēriju. 65 minūšu garajā, muzikālajā, emocionālajā, pat gotiskajā un sensitīvajā izvirdumā var saklausīt tik daudz iespaidu un agrāk radīto skaņdarbu motīvus, ka vajadzētu veselu dienu, lai tos uzskaitītu. Un ik reizi, dzirdot evaņģēliju no jauna, uzrastos jauni un jauni.
Jāsāk ar pirmo un pastāvīgo līdzību ar Riharda Vāgnera nedaudz paranormālajām, trīsas radošajām partijām kaut vai, piemēram, no vairākiem "Nībelungu Gredzena" skaņdarbiem. Ar visiem viņa paplašinātajiem orķestriem un izteikto mistisko, minora romantismu. Pēc piecām minūtēm notiek kaut kas pilnīgi pretējs, un "Marijas Magdalēnas evaņģēlija" sistēmas sāk atgādināt Morisa Ravela "Bolero", tad renesanses laudas un, visbeidzot, pacilātu baroka krēmīgumu no Bēthovena repertuāra.
Kora sniegums ir graujošs. Tāpat arī orķestra. Brīžiem liekas, ka Verdi "Rekviēmā" bieži veicamie "fffff" liekas kā bērnu spēle, kad VAK "Latvija" pārliecina par savu sparu iegūt katru kubikmilimetru baznīcas telpās. Gan skaļuma, gan skaņas bagātuma ziņā. Vehi izvēlētā vairs neeksistējošā koptu valoda vokālajam izpildījumam piešķir vairāk noskaņas un spēka simbolu, nekā nodod cilvēkiem loģisku, tiešas nozīmes vēstījumu. Identificēšanās ar libretu nenotiek, tāpēc koris pārvēršas par iespaidīgāko mūzikas instrumentu, kurš runā savā dialektā. Tas kalpo par instrumentu, lai novadītu visniansētākās komponista vēlmes tieši klausītāju padevīgajās ausīs.
Orķestrim pievienotie sistrumi (to varētu nosaukt par ēģiptiešu trejdeksni) un ēģiptiešu bungas, apvienotas ar pārējiem, bieži izmantotajiem sitaminstrumentiem, sānu ailēs ievieš paši savu režīmu. Mistisku, vibrējošu, ieskaujošu 3D skaņu, kura atnāk pie klausītāja pilnīgi tad, kad vēlas un aizejot atņem kripatiņu dvēseles.
Tā vien šķiet, ka "Marijas Magdalēnas evaņģēlijam" jāskan nedaudz grēcīgi, nedaudz apokaliptiski, jo tāds ir arī šī teksta pamatstāstījums. Nenovīdīgie, nedaudz skaudīgie, netīrie apustuļu komentāri par Magdalēnas un Jēzus filozofisko draudzību. Izteikumi, kuri, ja nebūtu šīs sievietes un pēcāk arī Pētera, raisītu savas netikuma un nešķīstības sēklas. Iespējams, tādēļ, lai nesadumpotu deviņpadsmitā gadsimta beigu ticīgo tautu, šis gnostiskais evaņģēlijs no Jaunās Derības ticis izslēgts. Tomēr pagājis vien simts gadu, un, par spīti literārajiem reliģiskajiem kanoniem, teksts tiek lietots.
Pētera Vehi oratorija ir kinematogrāfiska līdz kaulam. Ilustratīva, emocionāla, uz jūtām spēlējoša. Tāpēc, turpinot saukt koncerta laikā sadzirdētos motīvus, noteikti jāpiemin vairāki kino komponisti, piemēram, pasaulsavenais Hanss Cimmers (Hans Zimmer) un viņa "Prince of Egypt" skaņuceliņš. Brīžiem liekas, ieskanas kripatiņa no Sera Deivida Līna (Sir David Lean) radītās mūzikas filmai "Lawrence of Arabia", Abela Koržeņevska (Abel Korzeniowski) sentimentālajiem skaņdarbiem no "A Single Man", kaut kas no Loida Vebera (Andrew Lloyd Webber) un Lizas Džerardas (Lisa Gerrard).
Līdzības saskatāmas arī ar mūsu pašu Rihardu Dubru un Imantu Kalniņu. Vienīgi Dubra nemēdz būt tik dramatisks, bet Kalniņa mūzikai raksturīgāks lielāks dzīvesprieks un nebūt ne tik tumša, gotiska muzikālā pieeja. Tomēr daudzos citos, agrīnajos gadījumos Vehi ar Kalniņu, neteiksim vienaudži, bet līdzīga domu gājiena vadīti, ir izpildījušies diezgan sinhroni. Ja ne kompozicionāli, tad vismaz elementu un efektu izmantošanā.
Visbeidzot, vienu gan nevar aizmirst. Slaveno solisti Sevaru Nazarkhanu, ap kuru radītā ažiotāža medijos šķita pat skaļāka par pašu "Marijas Magdalēnas evaņģēlija" pirmatskaņojumu. Tomēr izskanējušo balsi, kura ir tik dzidra, ka no tās kristāliem apstājas elpa, nekādi nevar notvert definīcijā. Nevienā. Ir tik satriecoši, ka Nazarkhanas partijas ik reizi pārvēršas par glābšanas laivām kora un orķestra bangojošajā skaņu okeānā, par salām, kur viss ir mierīgs, rāms, un pasaule apkārt it kā pieklust.
Pētera Vehi radītais materiāls interneta vidē ir grūti sastopams, un, ja paveras iespēja ko iegādāties, vajadzīga konsultācija – viņa darbu skaits ir lielāks nekā domāts. Tomēr nedrīkst ļaut domāt, ka "Marijas Magdalēnas evaņģēlijs" ir tikpat avangards, tikpat eksperiments kā vairāki citi komponista darbi. Iespējams, pilnīgi pretēji, - sava atvērtajā, atpazīstamajā un visiem cilvēkiem tuvajā emocionālajā veidolā oratoriju vajadzētu iemīļot ikvienam. 19. augusts iezīmējas kā svētku diena romantiski modernās, krāšņās akadēmiskās mūzikas mīļotājiem, jo Pēters Vehi, VAK "Latvija", Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, Rīgas Doma zēnu koris un solisti atkal to ir izdarījuši.
Atgādinām, ka ar diviem vērienīgiem koncertuzvedumiem Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris „Latvija" 27. un 28. augustā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā noslēgs 14. Starptautisko garīgās mūzikas festivālu. Šoreiz klausītājiem tiks piedāvāti divi Latvijā vēl neskanējuši opusi – franču komponista Artūra Onegēra „Nāves dejas" un argentīniešu izcelsmes itāļu komponista Luisa Bakalova „Tango mesa".
