Tā ir mūzika, kas man, un domājams vēl lielai daļai to, kuri grupai „mazliet pāri divdesmit” pieskaitāmi, lielākoties saistās ar skolas laika diskotēkām, kurās Braiena Adamsa lēnie gabali bija gandrīz vai obligāta sastāvdaļa. Tādas mazliet nostalģiskas un romantiskas atmiņas vedina uz šo koncertu. No vienas puses, liekas, nav prātīgi atgriezties pie lietām, kas kādreiz likušās tuvas, šādās reizēs, pirmkārt, ir vairāk kā skaidrs, ka agrākās emocijas atsaukt tik pat nevarēs un turklāt vēl draud iespēja vilties, pārlieku cenšoties stimulēt kaut kādas emociju gammas atjaunošanu „tāpat kā toreiz” formātā. Bet varbūt tā vienkārši ir latviski piesardzīgā taktika, būt gatavam uz ļaunāko un priecāties divkārt, ja tas nepiepildās.
Ierodos stundu pirms koncerta sākuma, zālē valda, ja ne gluži pilnīgs klusums, tad tuvu tam, gandrīz visas sēdvietas sektoros vēl tukšas, tikai minūtes divdesmit pirms sākuma sākas aktīvāka rosība. Pie skatuves sapulcējies neliels bariņš, viņiem arī piebiedrojos, jo sēdvietu tukšums iedveš, maigi izsakoties, miegainu un bezcerīgu noskaņu.
Viss tik mierīgi, jo Adamsam nav iesildītāju. No vienas puses – lepni – es viens varu paņemt publiku. Arī praktiski – nav ko lieki dalīt publikas uzmanību, kad jau tiek visa vienam, tad tiek. Un, galu galā, ja iesildītāji gadītos draņķīgi, daudz vairāk pūļu būtu jāpieliek noskaņojuma atjaunošanai.
Realitātē sanāk tā, ka publika nogaidījusies, ilgāk stāvējušie arī mazliet nogarlaikojušies, nav tā uzreiz iekustināmi. Bet arī tas tiek atrisināts. Patiesībā šis ir viens no veiksmīgākajiem publikas iekustināšanas un uzmanības saasināšanas viediem, ko var iedomāties. Gaismas nodziest. Bet Adamss parādās nevis uz lielās skatuves, kā iecerēts, bet uz otras, zāles beigās. Šoks nabaga savlaicīgajiem vietu ieņēmējiem pie skatuves, kas tagad izmisīgi staipa kaklus, prieks un pārsteigums zāles beigās sēdošajiem, bet nenoliedzami visi ir atmodušies mūzikai.
Pēc pirmajām trim dziesmām par prieku un atvieglojumu pirmo rindu publikai un tālāk stāvošajiem, Braiens Adamss jau ir uz lielās skatuves.
Šoreiz tie vairs nav vīri baltā, kas savulaik, 1999.gada vasaras vidū, Latvijā ievadīja lielo koncertu ēru. Gluži pretēji, visi pieci mūziķi ir melnā, vienkārši kā allaž, džinsi un T-krekli, nekādu lieku ekstru. Ja vien par savdabīgu aksesuāru neuzskatām sešas ģitāras, kas rindas kārtībā viena pēc otras nomainās Adamsa rokās.
Attiecībā uz dziesmām – saprotams, izskan lielais vairums pazīstamāko un populārāko astoņdesmito un deviņdesmito hitu. Tā kā pēdējais, par jaunāko saucamais, albums iznācis pirms trim gadiem, tad faktiski, jau gandrīz visas izskanējušās dziesmas klausītājiem ir pazīstamas, izņemot pa kādai jaunākai. Mazliet samulsina vienīgi tas, ka daļa no tām „ejošākajām” ieskanas jau koncerta sākumā, kad publika vēl tikai noskaņojas baudīšanai, tāpēc pašā iesākumā ietilpinātā balāde liekas tā kā mazliet par agru izlietots „arsenāls”.
Toties parādīšanās uz lielās skatuves ar kompozīcijām „Open Road”, „(Everything I Do) I Do It For You” un klasiku „Summer Of '69” jau iekustinājusi publiku tik, cik vien iespējams, nožibinās gaismas, krīt skatuves aizmuguri segušais pārklājs.
Viena no sadziedāšanos papildinošām atrakcijām ir kāda mūzikas baudītāja uzaicināšana uz skatuves, šoreiz no dedzīgi pacelto rociņu meža Adamsa izvēle krīt uz meiteni dzeltenā jaciņā, „Segeta, Segita,” pamocās Braiens ar latviešu dīvainajiem vārdiem, bet galu galā, kāda tam nozīme, „When You’re Gone” skan un skan, nevar noliegt, neslikti, augšējās notis meitene mazliet nepaķer, bet visu cieņu, Sigita misiju godam veic.
„Have You Ever Really Loved A Woman?” gūst tāda sieviešu kopkora atbalstu, ka skaidrs, kopš Adamsa iepriekšējā koncerta, visus astoņus gadus, latviešu sievietes bijušas pilnīgā mīlestības badā. Un te nu nevar nepieminēt fantastisko Adamsa kolēģi, atraktīvo ģitāristu Keith Scott (patiesībā jau visu cieņu arī pārējiem – bundziniekam Mickey Curry, basģitāristam Norm Fisher un pianistam Gary Breit).
Neiztrūkstoši šai vakarā starp citām arī „18 til I Die”, „Cuts Like A Knife”, „Run To You” un „The Only Thing That Looks Good On Me Is You”. Kopumā viss skaisti, ja piever acis uz dažām skaņas nebūšanām, laiku pa laikam, kas gan no mūziķiem nav tieši atkarīgas.
Uz pirmo bis mākslinieki atgriežas ar dziesmu par devīto mākonīti. Taču šovakar tas nav viss. Pēc nākamās šķietamās atvadīšanās, viņi vēlreiz parādās uz skatuvītes otrā zāles galā. Nu ko, rokenrols iet vaļā. Skatītāji līdz pēdējām dziesmām iekustējušies tik tāl, ka tikuši pat līdz dejošanai.
Mazliet koķetējot pataisnojies, ka vienam dziedāt bez Stinga un Roda Stjuarta lāga nav tas, uz atvadām Adamss velta publikai musketieru tēmu „All For Love”. Un pārmaiņas pēc, mīlestības vēlējumi publikai šajā koncertā neizskan ne banāli, ne uzspēlēti, bet tieši tik sirsnīgi, lai varētu secināt, ka šis bijis kārtējais ar patiesi pilnu atdevi nospēlētais koncerts. Un to nu, domājams, nevar apstrīdēt neatkarīgi no muzikālajām simpātijām vai antipātijām. Vai nu tiek dots, vai ne. Un ja tiek, tad ir skaisti.
„Bryan Adams un viņa tehniskā komanda pēc koncerta pauda sajūsmu par publikas atsaucību un profesionālo darbu, ko veica visi projektā iesaistītie piegādātāji un sadarbības partneri. Bryan Adams atzina, ka šajā tūres daļā šis ir bijis labākais koncerts,” pastāstīja koncerta tehniskais direktors Nauris Solovjovs.
Jāpiebilst, ka Braiena Adamsa mūzikas cienītāji svētkus varēs turpināt nākamā gada pavasarī, kad plānota viņa jaunā albuma izdošana.
