Sākumā bija vārds – iepazīsimies, kas ir Opifex, kas spēlē Opifex un kāpēc?
Patiesībā sākumā bija Opifex, un pēc tam tikai vārds. Grupā spēlē četri dzīvnieki: Arthur Ryd – vokāls, Jurģis Ozols – ģitāra un vokāls, Matīss Bremšs – bass un Edvards Percevs – bungas.
Kāpēc spēlējam?
E: Opifex ir radošu un radikālu mūziķu apvienība, kas par savu mērķi ir izvirzījusi cīņu pret to, kas šobrīd globāli notiek mūzikas industrijā un sabiedrībā kā tādā. Grupa iestājas pret netaisnību un visiem pierastām / uzspiestām vērtībām, cenšoties atgriesties pie visa cilvēciskā un patiešām nozīmīgā.
J: Spēlējam, jo ar bridžu neaizraujamies, un kaut kā tas brīvais laiks ir jāizmanto. Vēl arī patīk tā štelle, bet tas tā "mazsvarīgāk".
M: Jau šausmīgi ilgi spēlēju basu (vismaz liekas, ka ilgi). Esmu spēlējis dažos nemetāla projektos, bet pēc Jurģa personīga uzaicinājuma nonācu vecajā Cult Of Destruction sastāvā, kas loģiski noveda arī līdz spēlēšanai Opifex. Nu patīk, nu!
A: Spēlējam tāpēc, ka ir tāda vajadzība.
Kādēļ šāda nosaukuma izvēle un un kāda ir tā nozīme? Ja nemaldos, latīņu valodas vārds.
Vārds "Opifex" tik tiešām ir cēlies no latīņu valodas, kas pamatā nozīmē "amatnieks" jeb burtiski – "cilvēks, kas kaut ko rada". Vēlāk šī vārda nozīme ir izaugusi daudz plašāka un tulkojas kā "radītājs", kas pat ir izmantots kā apzīmējums dievam. Taču Opifex nav kristiešu apvienība, gluži otrādi - Opifex piesavinās šo "dieva" titulu, lai ar savu mūziku radītu ko pavisam jaunu šajā sabojātajā pasaulē.
Nosaukuma izvēle notika ļoti demokrātiskā kārtā – katrs izdomāja iespējamos variantus un tad mēs kopīgi nobalsojām par labāko.
Raksturojiet Opifex muzicēšans manieri un stilistiku!
Nekad negribās sevi ielikt kādos rāmjos, taču ja tas, ko mēs darām, ir kaut kā jānosauc, tad vistuvākais apzīmējums būtu progressive death metal..
Jūsu grupa noteikti paliks atmiņā arī no koncertu vizuālā tēla – body art elementi.
Tad jau esam panākuši savu. (Smejas)
Kas ir 21. gadsimta corpse paints un kā nonācāt pie idejas par šo vizuālo piestrādi?
Pie body art savienības ar Opifex nonācām pavisam vienkārši – domājam ne tikai par to, kā aiziet un atspēlēt notis, bet arī par to, lai cilvēkiem būtu interesanti pavērot, kas īsti notiek uz skatuves. Doma par body art ieskrēja galvā tāpēc, ka stiliste Karolīna, ar kuru mums šobrīd ir nopietna sadarbība, bija pazīstama jau ilgāku laiku, un viņa ar to nodarbojas. Pamazām sākām attīstīt savu tēlu un turpinām to darīt ar katru koncertu.
Vai tas ir 21. gadsimta corpsepaints? Domājam, ka nē, jo tā ir mākslas forma, ko esam izvēlējušies apvienot ar mūsu mūziku. Lai gan skatuviskais tēls un atribūti iespēju robežās mainās katru koncertu, viss grupas imidžs un vizuālais noformējums tiek ieturēts postapokaliptiskā gaisotnē ar diez gan jūtamu steampunk ietekmi. Runa nav par klasisko, mazliet gotisko "steampunk", bet gan par tādu kā "Mad Max" tipa drūmo un ļauno steampunk.
Tas noteikti aizņem arī labu laiciņu, lai visus uzgrimētu, uzkrāsotu un apstrādātu. Ir vērts tā censties uz vienu koncertu?
Tā arī ir. Mūsu apgrimēšana bez pauzēm aizņem apmēram 3 - 4h.. Vai ir tā vērts? Protams! Tikpat labi būtu pajautāt, vai ir vērts no rīta celties, jo vakarā jau tāpat ir jāiet gulēt. Kāpēc ar to noņemamies? Kā jau teicāt, mūsu grupa paliek atmiņā. Ir gadījumi, kad stiliste netiek, piemēram, Sutas Balss 2011, bet tādos gadījumos risinām vizuālo tēlu ar citiem līdzekļiem.
Wacken Metal Battle Latvia koncertā vokālists bija ietērpies elegantā trakokreklā, uz skatuves bija vērojamas arī attiecīgas izpausmes. Šāds iznāciens atkārtosies vai katrā koncertā gaidāmi citi rekvizīti?
Mēs domājam par katru koncertu, tāpēc cenšamies būt dažādi. Rekvizīti mainās, bet, protams, gribētos lielākas iespējas. Diemžēl Latvijā izveidot to, ko vēlamies, ir grūti – ir jābūt lielām skatuvēm, lai piepildītu lielās idejas, kā arī spēlēšanas laika garums bieži neļauj izpausties tā, kā vēlamies. Protams, nauda arī ir svarīgs aspekts. Uzskatām, ka nav īpaši iedarbīgi sešus, divpadsmit vai vienalga cik gadus koncertēt vienā ampluā, piemēram, dakteru uzsvārčos. To jau dara citas grupas.
Tehniskās varēšanas un spēlēšanas manieres ir diezgan labā līmenī. Cik ilgi esat mēģinājuši kopā?
Paldies. Jurģis ar Edvardu spēlē kopā jau sen - kopš 2005. gada. Tajos laikos tika izveidota grupa Cult Of Destruction. 2008. gadā tai pašai grupai nomainījās basists – Matīss ienāca mūsu kolektīvā, kurā spēlē vēl līdz šim, kaut arī šī jau ir pavisam cita apvienība. Visjaunākais biedrs ir Artūrs, kurš komandai pievienojās 2011.gada februārī.
Kluba "Melnā Piektdiena" sezonas atklāšanas koncertā Haralds Strapāns (metālists-nihilists, porno žurnāla par zivīm izdevējs) ar pamatotu apbrīnu uzslavēja jūsu bundzinieku. – Ja kādam visa nauda mocī, kādam aliņā, tad šitam džekam visa nauda bungās un šķīvjos. Cik šķīvji kopumā ir? Kādam Latvijā vēl ir tamlīdzīgs ekipējums?
Ocularis Infernum bunģierim ir tāds pats sets. Edvarda sets ir audzis kopā ar viņa spēles prasmi. Kopumā ir 13 šķīvji un vislabākais ir tas, ka tas nav tāds "show off" variants – Edvards to visu arī izmanto.
Kopumā viss atstāj labi pārdomātu, sakārtotu un mērķtiecīgu iespaidu. Kādi plāni, ieceres, sapņi?
Plānā ir iekarot pasauli. Likt cilvēkiem padomāt par to, ko klausās un ko dara. Par iecerēm runājot – esam sākuši laikietilpīgo darbu pie pirmā full lenght albuma ierakstīšanas, kas varētu būt tāds atskats uz paveikto, kā arī turpinām radīt jaunu materiālu, kurš būs jau liels "level up", jo tomēr varēšana un domāšana aug ar katru dienu.
Kur rakstījāt šī gada promo demo „Overload"?
"Overload" no a-z ir pašu darināts ripulītis – paši rakstījām, editējām, miksējām un māsterējām, zīmējām, noformējām un tā tālāk. Jau no 2006. gada mēs esam atmetuši ar roku muzicēšanai maksas studijās, un esam izveidojuši savu, kurai ir tas bonusiņš, ka tur var pasēdēt un ierakstīt mazu promo discīti. Vispār mēs iesakām ikvienai grupai pašai kaut ko tādu izdarīt – tā ir ļoti laba skola, kurā daudz ko var iemācīties un uzzināt. Par rakstīšanos runājot – jau pieminēto pilno albumu arī rakstīsim paši savā studijā, tikai kvalitāte būs nesalīdzināmi labāka.
Kas skan pašiem ikdienā ausīs un iespaido no ārpuses visvairāk?
J: Baigi aizrāvies ar to mūzikas klausīšanos neesmu, jo nesanāk laika, bet pēdējā laika iecienītākie ripuļi ir Protest The Hero Scurrilious un Decapitated Carnival is Forever. Iecienīta ir Kanādas technical death scēna, kurā ietilpst Neuraxis, Quo Vaids, Augury, kā arī ļoti patīk Nevermore (ja neskaita pēdējo albumu). Vispār ir daudzas ļoti labas grupas, kas ir sirdij tuvas.. Kas iespaido? Principā visa apkārtējā pasaule. Pārsvarā mūziku radu iekšējo pārdzīvojumu iespaidā.
M: Savu playlisti nosaku pēc garastāvokļa – powermetāls, techmetāls, kačkmetāls, pirātmetāls, nemetāls. Viss kaut kas. Tagad iPodā stāv Blind Guardian, Quo Vadis, Blotted Science, Lamb Of God, Alestorm u.c. Pietiekoša dažādība.
A: Skan metāls. Dažreiz arī HC. Mīļākā grupa man ir Lamb Of God. Kas iespaido? Bļ**.. Dzīves netaisnība.. Tas, kas notiek visapkārt.
E: Klausos, pārdomāju un ietekmējos no pilnīga visa, kas skan apkārt, – sākot no tramvaja sliežu čikstoņas līdz cilvēku sarunām centrāltirgū un beidzot ar klusuma skaņām.
Ja runa ir par mūziku, tad pēdējā laikā sevi visbiežāk piķeru, klausoties tādas grupas kā Opeth, Nevermore, Dream Theater, Rush, Mayhem, Augury, Mar De Grises, Ihsahn, Blind Guardian.
Par mīļākajiem žanriem laikam varētu dēvēt Progressive un Black metal, aizrauj arī viss, kas ir nestandarts un avangards.
http://www.myspace.com/opifex
http://www.draugiem.lv/opifex