Džo Kokera koncerta apskats

Džona Roberta Kokera karjera sākās sešdesmito gadu sākumā, Šefīldā, kur krogos pēkšņi sāka uzstāties tāds Vans Arnols, tad tapa arī grupa „The Avangers”. 1963.gadā viņš paguva iesildīt arī vēl jaunos „The Rolling Stones”, bet gadu vēlāk pa īstam ķērās pie blūza, tapa apvienība „Joe Cocker Big Blues”, Kokers tika pamanīts, nonāca Londonas klubos, amerikāņu sirdis iekaroja parādoties Eda Sallivena šovā 1969.gadā un tad... tad jau bija arī viss pārējais – Vudstokas festivāls, albumi, tūres. Un tā joprojām.

Fascinējoši, ka visu mūžu izpildot tikai citu sarakstīto, viņš tam piešķīris tik savdabīgu un unikālu skanējumu, ka daudzas no kompozīcijām pilnīgi pamatoti tiek uzskatītas par „Kokera dziesmām”.

Savos mazliet pāri sešdesmit, viņš joprojām aktīvi dodas koncerttūrēs, izdod albumus, starp pēdējos gados tapušajiem gan veiksmīgi, gan mazāk izdevušies, liela daļa arī koncertierakstu, bet šī gada pavasarī klajā nācis jaunākais darbs „Hymn For My Soul”, kas tiek vērtēts visnotaļ atzinīgi.

Sarkans aizkars, divi ekrāni abpus tam. Pagaidām uz tiem gozējas turnejas un jaunākā albuma nosaukums „Hymn For My Soul”. Nodziest gaismas, paveras aizkars, atklājot skatuves aizmugurē trīs smailarkas formas veidojumus, kas arī pēc brīža pārtop ekrānos, uz kuriem sāk slīdēt filmas kadri, pareizāk gan fragmenti, savdabīgi sadalot ekrānu trīs daļās un intriģējoši atklājot tikai daļu no attēla. Ceļš, kustība, viņš tuvojas, tā ir lidmašīna, kas nolaižas, nosaukums „Cocker power” uz tās, liek pasmaidīt.

Uz trim platformām izvietojies pavadošais sastāvs, jauneklīgi un aizrautīgi, neatpaliekot no sava enerģiskā vadoņa. Kokers – klasika kā jau klasika, vienkāršs pelēks uzvalks, nekādu lieku ekstru, jau zināmās saraustītās, krampjainās roku kustības. Un vēl mazliet vairāk aizsmacis, ja vien tas iespējams. Šoreiz viņš nav īsti formā, vienubrīd pat atvainojas par balsi, kas reizumis lāga neskan, bet varbūt taisni tas dara koncertu īpašu, viņa spītīgā apņemšanās, pat brīžos, kad balss aplūzt pavisam. Tas gan attiecas uz viņa lēnajiem un melodiskajiem gabaliem, visus enerģiskos un skaļos viņš fascinējoši nočerkstina kā allaž. Mākslinieks, ko nonesīs no skatuves, un šos vārdus es saku bez ironijas, vislabākajā to nozīmē, jo nu nav nekādi iedomājama tāda Kokera aiziešana pensijā. Atliek viņam tikai veselību novēlēt.

Koncertā diezgan pārskatāmi tiek izsekots viņa muzikālajai attīstībai, izskan gan viņa pirmais lielais hits „With A Little Help From  My Friends”, kas tika patapināts no „The Beatles”. Arī deviņdesmito vidū tapušais „N’oubliez Jamais”, kurā franciskajām noskaņām pašsaprotami pietuvina akordeona skaņas, uz ekrāna slīd melnbalti kadri, ar savdabīgos leņķos tvertu Eifeļtorni un citām mīlētāju pilsētas vizītkartēm.

Melnbaltās ainas pārtop gaismās un krāsu spēlēs uz ekrāniem, kas atgādina otrādi apgrieztas sirdis. Koši, spilgti, drosmīgi tīru krāsu salikumi – violets, zaļš, rozā, kontrasti un pretstati.

Saprotams neizpaliek arī vien no paša Kokera vizītkartēm, kopš septiņdesmito vidus – „You Are So Beautiful”, tiesa gan mazliet to pabojā galēji banālais vizuālais risinājums – uz ekrāna lēni rotē un plaukst melnbalts pumpurs, kas kulminē, pārtopot sarkanā rozes ziedā.

Vakara gaitā atskan tiklab „Unchain My Heart”, „Summer In The City”, vasarīgi un temperamentīgi, un, protams, vēl viens Kokera topa gabals, „You Can Leave Your Hat On”, kā nu bez tā, uz ekrāna viņu papildina kailu, dejojošu meiteņu silueti, koši rozā un violeti, ak, vecais... Un vēl pie visa, viņa jūsmīgie palēcieni pēdējo dziesmu nobeigumos, kas sajūsmina skatītājus un arī mūziķi pašu; ak, enerģija, patiesi neizsīkstoša.

Atbildot uz klausītāju jūsmīgajiem aplausiem, atskan dažas jaunākās kompozīcijas no pēdēja albuma, arī tituldziesma „Hymn For My Soul”.

Kokers atgriežas uz skatuves arī trešoreiz, ar vēl vienu jaunākajā albumā iekļautu kompozīciju, kuras autors Džons Fogertijs – „Long As I Can See The Light”. Par ceļu, pārnākšanu mājās, kur gaida degoša svece logā, un tas laikam ir tas, kas man padara šo koncertu īpašu, nezinu, vai tuvojošos Ziemsvētku noskaņa vai uz skatuves radītā aina ar pavecu vientuļu vīru, bet dziesma aizkustina, var galvot, ka šis noteikti būs viens no gabaliem, kas piepulcēsies Kokera „zelta fondam”.

Sarkanais aizkars veras ciet. Pēc brīža uz tā sāk slīdēt titri, ar dalībnieku sastāvu. Savā ziņā tā arī jūtos, kā pēc laba kino. Bet ne „happy”, ne citāds „end” neseko, tā vietā uz aizvērtā aizkara noviļņo solījums tikties no jauna – „See you next time”.