Vanesas Mejas koncerta apskats

Ierodoties neilgi pirms sākuma ar vainīgu apjausmu par „gandrīz kavēšanos”, attopos pie bezmaz pāris kvartālu garumā līkumojošas rindas, daži pie kases vēl iegādā biļetes, bet rindā – tie, kas gaida savu iekšā tikšanas kārtu.

Tiem, kas iekšā tikuši nepavisam nav jautrāk, ja nu vien siltāk, paiet vēl minūtes trīsdesmit, četrdesmit dirnot pie aizvērtām durvīm, ar tikšanu zālē gan saprotams arī nekas nebeidzas jeb pareizāk nesākas, vismaz vēl kādu pusstundu. Tikai kādu stundu pēc plānotā koncerta sākuma, vispirms seko organizatoru atvainošanās par radušamies apstākļiem, tiesa, it kā ne jau viņus vainot par reisa aizkavēšanos un attiecīgi arī mēģinājuma, tomēr jautrāku noskaņu tas ne tuvu nedara. Zālē jau izskan skaļš uzaicinājums – ejam mājās! (ar humora pieskaņu gan, protams). Acīmredzot latviešu iecietībai un pacietībai tomēr ir robežas.

Pēc kāda brīža arī viss sākas. Gaismu nodzišana tiek uzņemta grandiozām ovācijām, beidzot lietas sāk ritēt savu dabisko gaitu.

Starp pavadošo sastāvu diviem „grupējumiem” iznāk trausla būtne, vienkāršā, neizteiksmīgi svītrainā kleitā, it kā provocējot pēc vecā sakāmvārda – ne pēc cepures/kleitas vērtēt, bet pēc darba.

Visnotaļ jauks, ne gluži fenomenāls, koncerts, bet ar patiesi virtuozu mākslinieci. Iesākumā kaut kas no Kubas ritmiem, kaut kas no Āfrikas, interesanti un eksotiski, cik noprotams tas ir tas, kas mākslinieci šobrīd interesē visvairāk, proti, pasaules mūzika.

Kad pēc brīža atskan kaut kas no jau labāk zināmiem skaņdarbiem, jāteic, arī klausītāji reaģē daudz aizrautīgāk. Parādās vairāk enerģijas, temperamenta, ritma, kombinācijā ar flautu, bungām, ģitārām. Pati vijolniece arīdzan spēlē līdzi mūzikai ar visu augumu, nemitīgi mainot arī atrašanās vietu uz skatuves. Vijoļmūzika, par kuru gribas teikt, tālu no klasikas, vai klasiskas izpratnes, streotipiem par to, un tomēr, tik pat labi tajā pavīd arī klasisku darbu fragmentu interpretācijas, jo īpaši noslēgumā, kad klausītājiem tiek piedāvāti divi atraktīvi skaņdarbi, no tiem, kuri tapuši vijolniecei esot sešpadsmit gadus vecai. Klasiskās mūzikas citāti te savijas ar kaut ko daudz enerģiskāku un skaļāku, taču harmonija tālab nezūd.

Kā jau pēc koncertu tradīcijām, aplausiem skanot, māksliniece tiek atkārtoti izsaukta uz skatuves, tiesa vairāk par vienu skaņdarbu gan no viņas sagaidīt nevar. Šķiet šī ir no tām reizēm, kad nav ticis gatavots atsevišķais papildrepertuārs, kas it kā nejauši, sagadīšanās pēc tiek atskaņots, bet apzināti veidots jau iepriekš, rēķinoties ar atkārtotu iznācienu. Un labi kā tā, bez liekuļošanas. Ieskanas vēl kāda darba akordi un pēkšņi pārtrūkst tumsā.

Savā ziņā, apbrīnojami, atšķirībā no citiem mūziķiem nav taču tādu izteiktu top dziesmu, nav tā, ka jebkuram palūgsi – nodungo man kaut ko no Mejas un būs darīts, bet tik pat visi zina, kas un kā, zina, ko sagaidīt, un domāju lielākoties arī nav vīlušies. Attiecībā uz skaņu, daudzkārt mestais akmens joprojām ripo pāri un cauri arēnas dārziņam, liekas kaut kas ar skaļumu nav lāgā arī šoreiz, tieši skaņas apjoma ziņā, zāles aizmugurē tie jau salīdzinoši bija pustoņi, kas nu nekādi nepriecēja.

Nevarētu gan apgalvot, ka pametu koncertu ar aizkustinājuma asarām acīs, drīzāk jau tāpat kā lielākā daļa, steidzīgi un no drēgnuma mazliet drebinoties. Tomēr labi pavadīta vakara sajūta nenoliedzami bija.