Vispirms, ir diezgan grūti "Kara Dabu" nosaukt par operu. Šobrīd to vieglāk definēt kā opergleznu, ar to saprotot maz vai netelpisku operas uzvedumu. Ar to dāņu režisore Kirstena Dēlholma (Kirsten Dehlholm) mēģina attālināties no klasiskās žanra franšīzes. Konceptā, izpildījumā, palīglīdzekļos. Ar laikmetīgu kamermūziku, tehnisku zīmējumu projekcijām, ne-Eiropas kultūras ieplūšanu un, visbeidzot, ar mangu(!). Pēdējais jau ieinteresē ar nosaukumu vien – japāņu animācijas mākslas paveids. Latvijā, lai arī izplatīts bērnu izklaidei (pārsvarā), tomēr ieguvis uzmanību un apbrīnu jebkura acīs.
Operas pēdējo gadu vaibstus var atpazīt sintētiskajā skanējumā, minimalistiskajā scenogrāfijā un, pat jāsaka, diezgan sērīgajā gaisotnē. Piemēram, šogad Londonā tika izrādīta Niko Mūlija (Nico Muhly) un Berleta Šēra (Barlett Sher) drāma "Two Boys"; sarakstam pievienojas slavenie, pašas Dēlholmas gara darbi "Tomorrow In a Year" un 2007.gada "Operācija:Orfejs". Tomēr, vai operas tradīciju zaudēšana un tiekšanās pēc šaurāka publikas loka (ar eksperimentālu pieeju) vienmēr ir konvertējams panākumos?
Protams, "Kara Daba" ir pavisam cits vēriens. Šīs ir milzīgas, precīzas un neparedzamas projekcijas, kas itin bieži piedod skatuvei telpisko možumu un uztur intrigu. Šī ir tērpu izvirtība (spēka punkti skaļajam Henrikam Vibskovam) un ģeniāli (vārda vistiešākajā nozīmē) izvēlēts reģions gan libretam, gan formai. Galu galā, lai gan pamats ir japāņu, pati operglezna tomēr ir "rigtīgi rietumi!"
Diemžēl vecās Eiropas pilsoņu pārsvars organizējošajā sastāvā "Kara dabai" reizēm nomāc austrumu īstenumu un piešķir kādu neredzamu, depresīvu kompleksu. Un paradoksāli liek saukt "War Sum Up" par viesizrādi, kurā latvieši vien dzied. Ieva Ezeriete, Aigars Reinis, Gundars Dziļums, Ilze Bērziņa un citi. Jo bez Latvijas Radio Kora dalībniekiem kā, nenoliedzami, galvenajiem varoņiem, izrādes radošajā sastāvā ir vien daži citi pašmājnieki – diriģenti Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš un komponiste Santa Ratniece. Vai pārējo, rietumu brīvo prātu pašpietiekamība ir spējusi mūs pārsteigt, grūti pateikt.
Viens gan ir skaidrs – skaņas ainavu neviens vienkārši nedrīkst ko piebilst. Mūzika "Kara Dabā" viennozīmīgi ir tā, kas sniedz baudu gandrīz visiem klausītājiem, iedvešot to, visīstāko kara toni, Sadursmju, gaidīšanas, nolemtības un bezjēdzības apjausmu. "Cīņa tūlīt sāksies, rīt viss ir izlemts...", un iesākas pusotra stunda sērīgas kompozīciju sāgas. Lozes ir iedalītas pareizajiem komponistiem, un, pateicoties Santas Ratnieces, Žilbēra Nuno (Gilbert Nuono) un lieliskajiem "The Irrepressibles" Džeimija Makdermota vadībā (Jamie McDermott), pēc seansa tā vien gribas lauzties cauri burzmai, lai iegādātos opergleznas skaņu celiņu. Bet nav; neredzēta skāde.
Tomēr nav jau mākoņi tik augstu, kā gribas. Problēma varētu rasties uzmanības noturēšanā, runājot tieši par muzikālo noformējumu. Protams, tā ir vienkārši triumfējoša. Tikai, vai tā ir himna cīņai ar miegu, marseljēza saprāta nemieriem vai vairāk - maršs loģiskajai domāšanai? "Kara dabā" militārā neparedzamība, iznīcinoša vitalitāte un fatālisms izskan tikai šķietami. Drīzāk liekas, ka klausītāji un dziedātāji cīņas karstumu redzējuši vien pa logu, pārējā laikā nodarbojoties ar propagandu un manifestāciju. Lai gan ir tikai retoriski – uzdot sev jautājumu, vai karš ir grēks, nelaime vai nepieciešamība. Un kā to tagad pareizāk atspoguļot.
Kāpēc tad palikt pie opergleznas kā vienotā priekšnesuma kopsaucēja? Jo "Kara dabā", tāpat kā jau pieminētajā "Operācijā:Orfejs", viss ir plakans kā nabaga maks. Kā audekls. Ir mūzika, partitūra, ir librets un nepārspējami izpildītāji, bet ir arī scenogrāfija. (Dēlholma, Willie Flindt, Jesper Kongshaug) Tā tiecas aizpildīt telpu vertikāli un neiet dziļumā kā klasiskas izrādes. Jo nevajag. Japāņu "No" teātra priekšnosacījumiem – stāsta būtības pavēstīšanai, nevis runāšanai riņķī apkārt -, vieta, kur atkāpties, nav nepieciešama. Tomēr stalažās, pa kurām viens no otra distancēti un pat matemātiski, sistemātiski iestudēti pārvietojas Latvijas Radio kora dalībnieki, zūd pasaules uztvere. Telpas nodevība un kara nolemtība.
Turpretī palielinās monolītisms. Un apmeklētājs var sajusties kā disciplīnas ietekmēts, kā nelaba, piemēram, režīma (tajā ietilpst karš) novērots gūsteknis. Statiskā, valdonīgā vide ir pat paverdzinoša un transformējoties ieintriģē tikpat, cik slikts prezidents – ne pārāk bieži. Neskaitāmās izrādes vietās var pat aizvērt acis, un, tās atverot, nekas daudz nebūs mainījies. Toties viss nobriedis nākamajam notikumam.
Cīņu dabas un militāru konfliktu estētikas lielākais avots viennozīmīgi ir "No" dzejnieku radītais. Patiesībā šie teksti, ja uztverti pilnībā, netieši norāda, ka karš nebūt nav fiziska izlāde ar lielgabaliem, dūrēm vai mīklas veltni. Nebeidzami tiek uzsvērts, ka karš ir visur. Mežos un pilsētās, skolās, kūtīs un guļamistabās. "..Koki ir ienaidnieki, lietus krītošas bultas, mēness kā zibošs zobens, kalni kā dzelžu pilis, mākoņi kā kara karogi..". Tāpēc diskusija par ko, kas tad īsti ir karš un, vai tas kādreiz beigsies, varētu šķist nelietderīga. Pamatojoties uz to, ka cilvēks ir dzimis, un, cik skaisti, dzīvo, lai nomirtu cīņā.
Ja kāds jums saka, ka "Kara Daba" ir neatkārtojama, esiet piesardzīgi, lai piekristu. Vai gadījumā cilvēks nerunā vien par mūziku. Kirstenas Dēlholmas darbs ir precīzs, ar domu un novests līdz estētiski baudāmam rezultātam, tomēr pietrūkst tā sāls. Tā konfliktu spēka, tā sitiena zem jostasvietas, kas skatītājam liktu piesaukt režisores ietekmi un autoritāti kā pirmo, tikai pēc tam minot Latvijas Radio Kora nevainojamās balsis, partitūru autorus vai dziļdomīgo, lielisko "No" tekstu. Tomēr "War Sum Up" ir opera ar miljons detaļām. Katrs uzsūc to, kas nu patīk. Tāpēc katram arī sava taisnība. Tikai jāatceras, ka pārlieku liela taisnība gan rada karu.
