Mūzika ir, iespējams, pasaules lielākais spēks, ne tikai tāpēc, ka iedarbojas tieši uz smadzenēm un tilpuma ziņā ir neizmērāma. Dziesma dzen uz priekšu kavalēriju, dziesma vieno tautu. Ikviena skaņa ir neaptverama, nenoķerama metafiziskā līmenī. Tāpat kā gaisma, tā simbolizē visumu. Tomēr, ja varam gaismu izolēt pilnīgi melnā, absorbējošā telpā tā, lai neieplūst ne stars, skaņas iznīcināšana, ar zinātniskiem mēģinājumiem pierādīts, ir gandrīz neiespējama.
Ja mūzikai pietrūkst varenības, paliek vien karkass, garīgums zūd ar paātrinātu ātrumu. Un šeit domāta nevis varenība decibelos, bet transcendentālā līmenī. Ja vēlamies censties radīt vien "foršumu", zūd viss. Šo pašu vairākos mirkļos gribas sacīt par Maksimo Ormeas un viņa Om ansambļa uzstāšanos.
23. oktobrī pietrūka kāda spēka, lai izdzēstu šad tad vienmuļās, salduma pilnās melodijas, kas vairāk izklausās pēc medus liešanas ausīs, nevis patiesas atdeves. Tas manāms it sevišķi skaņdarbu sākumos, kuri bieži izrādās rāmi, harmoniski, tomēr atspēlēti un vāji. Gluži pretēji, Ormeo saņemas kompozīciju izskaņās, emocionālo izvirdumu atkārtojumos un visu apkārtējo mūziķu un publikas saplūšanā vienā spēcīgā uzrāvienā. Tomēr ir brīži, kad šīs kulminācijas gribas vairāk un vairāk, ir vēlme sajust to gara stiprību, kas liek mums ne tikai skandēt līdzi, bet arī just absolūto enerģijas caurplūšanu. Tik absolūtu, cik vien iespējams saņemt nedaudz drēgnā rudens vakarā.
Pārāk salkanās melodijas norāda Ormeas itāļu popsīguma iedīgli. Pirms pāris gadiem viņa Om Ansamble izklausījās kā no deviņdesmitajiem atkārtota estrādes balāde, vien ar stīgu papildspēkiem un šādiem tādiem efektiem. Tomēr patīkami apzināties, ka šobrīd daudz kas ir mainījies, arī stingrāku pozīciju ieguvis flautists un taustiņnieks Marc Citroen. Žēl, ka Marks nodabojas vien ar midi sītaras skaņu radīšanu, kamēr īstā instrumenta klātbūtnes debešķīgums koncertam dotu patiesa misticisma, ne šīs pasaules sajūtu.
Tomēr, neskatoties uz visu, tauta dzied. Un "meditatīvās mūzikas koncerts" lēnām pārvēršas par "Hare Krišnu" tikšanos. Tāda jau ir kirtanu būtība - es dziedu, tu atdziedi. Aizmirstot visu, kas tiekts, sirdī ieplūst nebeidzams prieks par to, cik ļoti latvietis alkst pēc vokālām izpausmēm. Cik ļoti mūzikas spēks var pierādīt cilvēka pretestības neesamību, liekot murmināt pat viskonservatīvākajiem apmeklētājiem. Un kautrīgām kundzēm ar pilnu jaudu skandēt līdz pēdējai kompozīcijas notij. Fenomenāli. Lai gan gadās arī apmeklētāji, kuri atzīst, ka pietrūcis patiesas meditācijas, tās, kas izcelta koncerta nosaukumā. Pietrūcis miera un garīgu tālumu meklēšanas. Tomēr tas gan atkarīgs no pašas būtnes, no tā, ko meklē viņa "es" - jaudīgu, fiziski ietekmējošu un trīsas radošu kulmināciju vai pēc iespējas rāmāku, atmosfērisku balansu.
Vedrīkst aizmirst vispārsteidzošāko, visaizgrābjošāko koncerta elementu - perkusionista Nila Īles klātbūtni. Tieši viņa ritmi, viņa dzīvības pulss piešķir dzīvību un jau izcelto kompozīciju izskaņu pilnbriedu. Īle, izrādās, ir arī tas, kurš, apzināti vai neapzināti, rada gaidīto prieku, par kā klātesamību tik uzstājīgi mēģina pārliecināt Ormea. Nils neizsaka ne pušplēsta vārda, taču ir mirkļi, kad neiespējami novērst acis no viņa nelielajiem knifiņiem un jauneklīgās nevaldāmības. Īle saprot klusuma fatalitāti, viņš mēģina aizpildīt uzstāšanās robus ar dzīvīgumu, sējot to lietu kustību, to visuma mainīgumu, kas pietrūkst pārējiem. Un, kā mēs zinām, laime slēpjas vien dzīvos cilvēkos. Par to, ko nozīmē "dzīvs" , gan katrs pats atbildīgs.
Skumji, ka mēs, kādreiz tik ļoti izolētie un šodien pasaules kultūru alkstošie Latvijas iedzīvotāji, tomēr nespējam iegūt koncertus no tādas padžanu guru kā "Aradhna". No vīriem, kuri Indijas kultūrā sakņotus skaņdarbus izpilda jau vairāk nekā desmit gadu, padžanus (garīga rakstura dziesmas, veltījumi kam augstākam) pievēršot rietumu kultūras kanoniem un padarot tos par elpu aizgrābjošiem, gaismas, mīlestības un visuma neatkārtojamības pilniem piedzīvojumumiem.
Max Ormea & Om Ansamble pietrūkst šī piedzīvojuma. Neparedzamības, dzīves azartiskuma. Pietrūkst nobriedušu, tektonisku, meditatīvu drupādu (indiešu klasiskās vokālās mūzikas stils), kas laikam izriet no jau pieminētā itāļu vokālā maiguma. Vai arī no tā, ka uzsvars tomēr likts nevis uz kādu vārsmu priekšteikšanu, bet uz piedziedājuma vai vispār vienas vienīgas mantras nemitīgu atkārtošanu. Taču publika prasa savu uzmanību, lai mēs to pēcāk saņemtu atpakaļ. Vai arī šoreiz?