Nevarētu teikt, ka ģitāras virtuozi Rīgā iegrieztos reti – pie mums koncertējis gan Eduardo Niebla, gan Dominiks Millers, bet Tomijs Emanuels 2012. gada aprīlī Rīgā atgriezīsies jau ceturto reizi. Taču tieši Di Meolas koncerts bijis īpaši gaidīts. Galu galā, viņa vārds un ģitārspēles maniere tiek turēta cieņā ne tikai mūziķu un ģitāristu vidū – to spēj novērtēt ikviens, kas kaut reiz sastapies ar amerikāņu ģitārista daiļradi.
Baudīt Di Meolas koncertu Latvijas Nacionālajā operā bija ieradušies gan labas mūzikas cienītāji, gan radošo sfēru elite – skatītāju rindās bija manāmi mūziķi, komponisti, rakstnieki, aktieri u.c. Lai gan Als Di Meola koncerta laikā ar gariem tekstiem un starp dziesmu komentāriem neaizrāvās, izcils kontakts ar publiku bija jūtams jau no paša sākuma. Publikai tā bija gluži kā tikšanās ar vēl nesatiktu vai sen neredzētu draugu – ilgi gaidīta, sirsnīga un viegla, bet pats galvenais – nesamākslota.
57 gadus vecais ģitārists, īstajā vārdā Als Lorenss Dimeola (Al Laurence Dimeola), nāk no Ņūdžersijas, ASV, kur ģitārspēli sācis apgūt jau astoņu gadu vecumā, bet jau deviņus gadus vēlāk uzsāka studijas prestižajā Bērklijas mūzikas koledžā. Pasaules līmeņa atzinību ģitārists gūst septiņdesmitajos gados, spēlējot džeza apvienībā „Return to Forever", kuras līderis ir (ar mainīgu sastāvu, grupa joprojām turpina koncertēt) neviens cits kā slavenais džeza pianists Čiks Korea, kas, starp citu, arī ir viesojies Latvijā. Di Meola kā solo mākslinieks ir izdevis vairāk kā divdesmit solo albumus un piedalījies vēl vairākos desmitos ierakstu.
Uz skatuves mūziķis kāpa ar pieklājīgu desmit minūšu nokavēšanos. Iespējams, mazliet neierasti, bet Di Meola pie publikas vērsās vēl pirms pirmajiem skaņdarbiem, atklājot, ka ir priecīgs viesoties Rīgā, sniedzot koncertu skaistajā operas namā. Ģitārists iepazīstina arī ar savu pavadošo grupu „World Sinfonia Band" – itāliešu akordeonistu Fausto Bekalosi (Fausto Beccalossi), franču ģitāristu Kevinu Sediki (Kevin Seddiki) un bundzinieku no Ungārijas – Pīteru Kosāšu (Peter Kaszas), bet beigās Di Meola smaidot piebilst – un es esmu no ASV.
Koncertu ievada skaņdarbs no jaunākā albuma „Pursuit of Radical Rhapsody". Tas ir pietiekami īss un šķiet kā perfekta iepazīšanās formula, lai klausītāju uzreiz neiemestu bangojošā skaņu jūrā – ar to klausītājs iepazīstas pakāpeniski, taču nebūt ne lēni vai vienmuļi. Koncerta pirmā daļa šķiet visai temperamentīga un skaņdarbu izvēle – nevainojama, jo publika krāšņajā Di Meolas virtuozitātes pasaulē tiek ievadīta vienmērīgi, bet ar dzirksti. Pirmās daļas pēdējais skaņdarbs jau ir smalks ievads koncerta otrajai daļai. Pirms kompozīcijas „Michelangelo's 7th Child" Di Meola publiku palutina arī ar kādu stāstu – šis skaņdarbs esot veltīts viņa tēvam. Mikelandželo bijis Di Meolas vectēvs, bet viņa tēvs – septītais bērns trīspadsmit bērnu ģimenē. Klausītājs nevar nejust, ka šī kompozīcija nudien ir stāsts ar dziļumu. Tieši šī skaņdarba laikā pirmoreiz pa īstam var ne tikai manīt, bet arī sajust to, kas turpinās visu koncerta otro daļu – Di Meolas ģitārspēles duelis ar Bekalosi akordeonu. Lai gan visi pavadošās grupas mūziķi nepārprotami ir izcili profesionāļi, tieši Fausto Bekalosi un viņa akordeons īpaši izceļas uz pārējo fona. Dažos skaņdarbos instrumentiem pievienojas arī Bekalosi vokāls un pat svilpošana. Kamēr Di Meola lielāko koncerta daļu kā īsts vadonis saglabā stoisku mieru, Bekalosi uz skatuves ir ekspresiju pavēlnieks – tā vien šķiet, ka akordeons neskanētu ne uz pusi tik labi, ja vien nebūtu mūziķa ekspresivitātes un sajūtu spriedzes, kas pilnībā pakļaujas instrumenta skaņām. Tieši ar to Bekalosi iekaro arī klausītāju sirdis, jo pēc koncerta mūziķis saņem teju tikpat skaļas ovācijas kā pats Di Meola. Taču akordeonista spilgtā personība ne brīdi neaizēno ģitāras virtuozu. Di Meolas ieturētais miers un vieglums, ar kādu viņš atrodas uz skatuves, tikai apliecina to, cik perfekti mākslinieks pārvalda savu instrumentu. Kamēr klausītājs eiforijā tver sarežģītas skaņu kombinācijas, ko izdveš Di Meolas ģitāra, mūziķa pirksti stīgas skar tik veikli, ka nākas vien apbrīnā noelsties (ko, starp citu, klausītāji arī dara, izskanot kārtējai kompozīcijai). Brīžiem Di Meola izmanto arī efektu pedāli, kas akustiskās ģitāras skanējumam piešķir papildu dimensiju.
Izskanot koncerta pēdējai dziesmai, publika mūziķiem dāvā vētrainus aplausus – un ne jau tāpēc, ka tā vajag. Ikreiz, skanot aplausiem, arī koncerta izskaņā, nākas sajust to, kas bija jūtams jau koncerta sākumā – mūziķi ar publiku tiekas kā ar sen nesatiktiem draugiem – emocijas ir īstas un nesamākslotas. Skanot nerimstošajiem aplausiem, mūziķi vēlreiz atgriežas uz skatuves, lai izpildītu papildu skaņdarbus. Di Meola izmanto iespēju nedaudz pajokot ar publiku: „Vēl vienu?" viņš jautā. „Nē!" jau pēc brīža atcērt. „Vēl divas? Jā!" Tā klausītāju sāta sajūta tiek apmierināta vēl ar bagātīgu muzikālo saldo ēdienu. Mūziķi pretī saņem stāvovācijas. Noslēgumā Di Meola nosaka mūziķu tik raksturīgo solījumu – nākotnē atgriezties ar vēl kādu koncertu. Ticēt vai nē, tas ir katra paša ziņā, taču viens ir skaidrs – Rīgā Als Di Meola noteikti būs gaidīts viesis.
Foto: Als Di Meola koncertē LNO. Foto (c) Vladislavs Punculs
