Reportāža no Tallinas: Merilina Mensona koncerta apskats

Tallinā ierodamies ap plkst. 20.00, kā saka, pēdējā brīdī, jo „Sakuu halli” ar vismaz septiņu “ātro” igauņu palīdzību meklējām visai ilgi, tikai kompānija, kura jau bija „iesilusi” mums spēja parādīt īsto virzienu. Tad, kad bijām jau nokļuvuši pie elka- Merilina jaunā tempļa „Sakuu halles” veidolā, mēs sapratām, ka viss šeit notiek igauņu miera apstākļos, jo pat auto izdevās novietot ļoti tuvu hallei. „Sakuu halle” ir mazāka par mūsu „Arēnu Rīga”, viņai ir arī statiskā skatuve, kuru nevar nomontēt sporta spēļu apstākļos, bet toties skaņa un akustika ir daudz pārāka. Par organizatorisko pusi neko nevar pārmest, bet apsardzes darbs gan ir daudz sliktāks. Atbaidoša izskata soms vēlējās izrādīties savas izplūdušās draudzenes priekšā un sāka grūstīt mazu puišeli, tas notika pie pašas skatuves, bet akmensģīmis - apsargs ar pilnīgi truli tukšu skatienu to visu vēroja un ļāva šo konfliktu atrisināt puišeļa radiniekiem, iespējams, tāda igauņiem stratēģija!

Tauta ir ļoti dažāda vecuma, te ir gan kārtīgi onkuļi, gan pavisam mazi „emo bērni”. Bet kā mēs redzam pēc cilvēku centīgās sakrāsotības, tad neviens šeit nav nejauši. Protams, visai jautrībai daži indivīdi izcēlās ar savu gaumi, teiksim puisis ar melnam ēnām zem acīm un lūpām, kā tikko ogli būtu ēdis, bet ar spēcīgu akcentu „Nike cepuri”. Tautības nu ir visdažādākās, bet netrūkst, protams, arī latvieši, lietuvieši, krievi, somi un pat vācieši. Citi jau ir diezgan „iesiluši” un tas vairāk atsaucas uz somu tautības pārstāvjiem, kuriem kā zinām „uguns dzira” ir diezgan nopietna dzīves problēma.

Iesildītāji arī ir somi, kuri kā secināju, savus tautiešus šovakar nemaz nereabilitēja. Jau ienākot hallē, mani pārsteidza neapšaubāma bezgaumība, kura karājās pie skatuves aizkariem - milzīga dūre, kura rāda visiem zināmo „Fakuci”. Pirmajā brīdī man ieskrēja galvā doma par Merilina gaumes sašķobīšanos, bet tad es to atmetu kā neiespējamu. Tad uz skatuves parādījās vaininieki, somu rokgrupa „Lapko”, kura šoreiz diemžēl izskatījās pēc parodijas. Solistam ir nenoliedzami laba balss, jo viņš pirmajā brīdī man liek noticēt, ka ir sieviete, bet viss pārējais ir vienkārši šausmas. Rodas jautājums, vai tiešām nevarēja atrast ko labāku Merilina Mensona iesildīšanai, kaut vai mūsu Fonteinu, vai arī te atkal ir somu, igauņu draudzības aspekts. Grupa ir diezgan veca un spēlē klasisku Britroku, solists ļoti kopē Braianu Malko no grupas Placebo, bet viņu saraustītās ģitāru partijas un melodiskie lēcieni ir kā zirga skrējiens ar lauztām kājām. Un, protams, stils un simbolika ir 13 gadnieku līmenī. Bet cik var noprast, tad puiši ar intelektu ir uz jūs un viņi nesaprot to, ka arī Placebo laiki ir beigušies un viņu centība tālāk par Igaunijas krastiem neaizvilks. Bet atstāsim viņus savā traģēdijā, mūs interesē kas cits.

„Lapko” izgaist savās Lapzemes ārēs un pār skatuvi nolaižas tumši sarkans aizskars ar „MM” burtiem, kuri ir notecējušu asiņu veidolā. Mensons katram albumam rada arī simboliku. Šoreiz tā ir sirds, kura kā zinām ir banāluma banālums, bet mēs zinām, ka Mensonam ir arī talants banalitāti padarīt par kiču. Visa viņa karjera ir balanss starp diviem dzirnakmeņiem. Tad nu lūk, visi sastingst gaidās un kā vienmēr velta sajūsmas saucienus katram skatuves tehniķim, kurš parādās kaut skatuves kaktā. Tad nu kautrie puiši arī centīgi skaita savas vārsmas „1,2,3 ... 1,2,3 ...!” Jāgaida ilgi un tauta kļūst nemierīga, sākās viļņveidīgā grūstīšanās, kura man ir gan veiksmīga, tādā veidā es tieku kā „Gaujas lasis” aizpludināts no skatuves malas uz pašu centru un tieši pie margām, tā ka man rodas iespēja pat saost Merilinu Mensonu, bet par to vēlāk.

Kad jau daļai ir notirpušas kājas un es esmu paspējis „izklačoties” ar vienu somieti, iestājas klusums, gaismas nodziest, visi apklust un sākās gaidīšana. Tad atskan sērīga klasiskā mūzika un caur sarkano aizskaru skrien lukturu liesmu mēles. „Intro” ir tematiski no jaunākā Merilina albuma „Eat Me, Drink Me”, kurš ir tāds romantiski - dekadentisks, bet ar baigo gotikas piešprici, jo tur ir tādas ne pārāk Mensoniskas tēmas, kā piemēram, vampīru mīla! Tādēļ, kad krīt aizskars un parādās pats „nāves eņģelis” es vēl esmu izbailēs. Rokers ādas jakā, pieguļošās ādas biksēs ar sarkanā acu krāsojumu un tik pat bālu ādu, bet vēl bālāks un baltāks ir ģitārists Tims Skolds, kurš ar savu ledainumu vēl vairāk izceļ Merlina temperamentu. Merilinam rokās ir nazis - mikrofons un ar to vicinoties viņš izdzied pirmo dziesmu, kura ir no jaunā albuma. Runājot par mākslinieka jaunāko albumu, jāatzīst, ka dziesmas tur nav no tām labākajām, jo šajā albumā nav tādi hīti, kā piemēram, „Antichrist Superstar”, vai kaut tajā pašā „ Holy Wood (In the Shadow of the Valley of Death)”. Tādēļ es esmu satraucies, bet Merilins mūs visus apdāvina uz Ziemassvētkiem, jo koncerta turpinājumā tiek spēlētas vecās dziesmas. Milzīgs pulkstenis skrien fonā uz ekrāna. Merilins nekautrējas no skatītājiem un uzreiz jau steidz uz speciāli izbūvētas platformas tieši pie mums. Daudzas mazas ķepiņas sniedzās un snaikstās gar Merilina biksēm, zābaku zolēm. Merilins ir pozitīvs un ar maigumu satver savos sarkanajos cimdiņos kāda „Antikrista sekotāja” smalkos pirkstiņus. Naža deja drīz vien beidzas un kā pēc mājiena, Merilins jau pārtop citā tēlā, te viņam galvā cilindrs, kā no romantiskajiem „Smells Like Children” laikiem, kad viņš neatpalika no Tima Bertona „šokolādes vīra”. Drīz uz skatuves parādās milzu krēsls, uz kura viņš uzlien un berzē savu kājstarpi. Kā jau normāls brokeris, viņš izslauka paduses un kājstarpi ar dvieli, kuru pēc tam iemet skatītājos, bet te ir Austrumeiropa un mūsu platuma grādos cilvēki vēl nav tik fetišistiski, tādēļ par lielu jautrību, Merilins dvieli saņem atpakaļ. Bezgala mīļi ir arī vērot viņa sieviņu, kura ir atbraukusi tam līdz. Viņa stāv aizskatuvē un tik ļoti atgādina Kubrika „Lolitu”. Viņai pat ir sirds formas brillītes, kuras tiek iedotas arī Mensonam.

Ir brītiņš, kad Mensons mums izstāsta, ko viņam ir teicis viņa dakteris. Tad lūk, dakteris Mensonam esot rekomendējis, lai viņš nelieto tik daudz narkotikas, jo tādējādi drīz varot mirt, bet Mensons atbildējis, ka tik drīz vēl nemiršot, jo viņam vēl jāizbrauc uz koncertu Igaunijā... Un tad, protams, skan „Fight song”. Uz ekrāna skrien vārdi - Dievs, pāvests, dr.....,valdība un vel kaut kas. Vēl pa vidu parādās izdrukas no avīzēm par slepkavībām Amerikas skolās. Kā atceramies, Mensons toreiz tika apsūdzēts kā provokators, jo redz puiši klausījušies Mensonu un tādēļ nogalinājuši klasesbiedrus, lai gan ne jau Mensons tur vainīgs, bet gan Amerikas skolās pastāvošā kastu sistēma. Seko dziesma „The Dope Show”, kuras fonā skrien tabletītes un parādās arī liela rotējošā tablete ar skaistu uzrakstu „eat me”. Tad seko dziesmas, kas kļuvušas jau par leģendām, piemēram, pie „Sweet Dreams”, publika mēģina pārkliegt pat pašu Mensonu. Te nu parādās vienotība, jo draugi vairs netiek šķiroti no svešiniekiem, rokas tver cits cita vidukli un drīz vien mēs esam viens milzīgs organisms. Tik baisi, bet tajā pašā laikā īpatnēji zaudēt savu personību. Sviedru smakas, slapjums, karstums. Pūlī tiek šļakstītas ūdens glāzes un ledainie pilieni, skarot mūsu ķermeņus, izgaro kā pirtī.

Jau atkal Mensons maina tēlu un nu jau uz skatuves ir milzu tribīne. Es jūtu, kas šī būs par dziesma un tamdēļ laikus vēderā sāk dejo mazi velnēni. Gar sienām noslīd gari karogi ar zibens simbolu no „ Antichrist Superstar” laikiem. Arī tribīne ir rotāta ar šo simbolu. Protams, kā šokrokeris Mensons šajā gadījumā flirtē ar diktatorismu, bet nenoliegsim, ka šarms visā šajā flirtā ir, jo demokrātijai trūkst svinīguma un vēriena. Visi ceļ rokas sveicienā un sāk skanēt „Antichrist Superstar”. Mensons ir savā elementā, uzvalciņā un rokas vicina ne sliktāk kā Ādolfiņš, tad viņš izvelk lielu Bībeli, ar degunu to attaisa un tad nevis saplēš, bet degošu aizmet pār plecu. Publika ir ekstāzē...

Mensonam viss koncerts ir smalki izplānots. Augoša attīstība, kulminācija, atslābums. Bet pats nobeigums ar dziesmu „The Beautiful People” un krāsainu skaidiņu lielgabaliem, mūs ievada jaunajā gadā, jo krītošo pērlīšu sniegs, kurš pielīp pie slapjajām miesām, padarot skatītājus par maskarādes dalībniekiem, ir kaut kas ļoti skaists. Pat rūdītākie veči ceļ rokas gaisā un ķer krītošo sniegu. Lūk tas ir „Antikrista” piedāvājums - emocijas, kuras nav nemaz sliktākas kā salkanā „baltā mīlestība”.

Mensons kautri pazūd un iedegas gaismas, apkopējas slauka nost no skatuves spožos gružus, cilvēki vēl ilgi stāv pie skatuves un domīgi veras apkārt. Jau dodoties prom, dzirdu letiņu dabā tik ierasto gaušanos, ka neesot jau nemaz bijis tik labi...., bet es gan iebildīšu un izteikšos tīri subjektīvi, es redzēju Mensoniņu un tā bija mana Ziemassvētku dāvana un arī Ziemassvētku brīnumu es piedzīvoju.