„Sinfonietta Rīga” un deju grupas „Dzirnas” Jaungada koncerts

Vakaru iesāk Kārļa Lāča 2004.gadā tapušā opusa „Rhythm Drive” atskaņojums, kura piedalījās ne vien „Sinfonietta Rīga”, bet arī pats komponists un Rīgas saksofonu kvartets. Noskaņas, kas variē starp klasiku un džezu, brīžam pieklusinot motīvus, brīžam liekot klausītājiem sarosīties un no apcerīgas baudīšanas pievērsties aktīvai mūzikas skatīšanai, proti, tām dinamiskajām emocijām, kas netveramā tiešsaistē no skatuves pārceļo zālē.

Pirmajai daļai noslēdzoties, mūziķi skatuvi pamet, pārvietojoties tuvāk skatītājiem. Tukšā, tikai daļēji izgaismotā skatuve un lampiņu virtenēm greznotā eglīte tai līdzās, uzbur satraukuma pilnas gaidas. Tā nav sajūta, kas rodas teātrī, pirms priekškara atvēršanās. Šī skatuve jau ir atvērta un ar noteiktu apsolījumu, tukša, nogaidoša un tādēļ jo vairāk vilinoša.

Gaismas nodziest un skatītājiem beidzot ļauts pārcelties franču baroka krāšņumā, kam atbilstoši iedzīvinātas Žana Filipa Ramo operas „Dardans” noskaņas. Tie nav nekādi sengrieķu tēli, kā varētu spriest pēc operas nosaukumā minētās atsauces uz mītisko varoni – Zeva dēlu. Klavesīna skaņas aizved skatītājus franču galma peripetijās. Stāsts sākas skaisti un atturīgi – ar polonēzi.

Un tik pat šarmanti kā dejotāju tērpos, kuros vīd 18. gs. modes citāti, tomēr nepadarot tos par autentiskām tērpu kopijām, maz pamazām notiek arī atkāpšanās no klasiskās dejas. Sākumā tie ir pāris neparastāki soļi, tad koķetējot ar skatītāju, kāds klupiens un pēc mirkļa jau jaunkundze lēkā „klasītes” pāri savam pie kājām kritušajam kavalierim. Dejas stāsts turpinās ar tām pašām galma intrigām un spēlēm, kur kavalieri kā tauriņi šaudās no vienas mežģīnēs tērptās būtnes pie otras, mazas greizsirdības scēnas un aizvainojumi, kaislības un atļaušanās, koķetērija un uzspēle, kas beigu beigās kulminē masku spēlē, īsti atbilstoši šī laika noskaņām. Pamazām deja pierimst, maskas nozūd un jau atkal redzamais ietilpināts rāmīša robežās un atturīga polonēze, kā sākusi, tā noslēdz uzvedumu.

Sākumā, kā likās, mazliet neparastais savienojums – lēciens no mūsdienu mūzikas atpakaļ baroka gaisotnē izdevies, iespējams visvairāk pateicoties tieši gaisā valdošajai gadu mijas nenoteiktībai, kas pieļauj pārtapšanu un brīvu ceļošanu starp gadsimtiem, kaut uz mirki.