Jums iznāk jauns albums. Bet šogad grupai aprit arī 10 gadu jubileja. Kāpēc par to nekas nav dzirdēts?
Lauris: Mums aprit desmit gadi?
Mārtiņš: Man kaut kā visu laiku likās, ka 2013. gadā būs desmit.
Lauris: Mēs bijām aizmirsuši to faktu.
Mārtiņš: Bet tas bija pavasaris vai rudens? Pavasaris... nē, rudens.
Pēdējā laikā grupām ir tā – ja tuvojas jubileja, tad pirms tam mēdz izdot arī albumu. Dzelzs vilks, piemēram. Pagājušā gada nogalē iznāca jauns albums, bet tagad – jubilejas koncerti. Likās interesanti, ka līdz ar jauno albumu nepieminat to, ka dekāde jau kopā.
Mārtiņš: Albuma izdošanas gala datums bija diezgan plūstošs.
Lauris: Mēs viņu gribējām izdot pagājušā gada rudenī.
Mārtiņš: Bija variants sasteigt un variants – nesasteigt. Un mēs izvēlējāmies nesasteigt. Pats materiāls jau bija ierakstīts... desmitā gada rudenī?
Lauris: Nē, vienpadsmitā gada pavasarī.
Mārtiņš: Kā jūtams datumi nav mūsu stiprā puse.
Labi, bet atceroties, ka ir šie 10 gadi pagājuši... Noteikti sākumā jums bija kaut kādas ieceres par to, kas būs Soundarcade, kas ir tas, uz ko jūs gribat iet? Skatoties atpakaļ – vai cerētais ir sasniegts un vai mainījušās redzējums, par to, kam ir jābūt?
Lauris: Kolektīvi mēs nekad neesam vienojušies par mērķiem, bet individuāli varu teikt, ka sākumā bija grupa, kurā bijām es, mans brālis un viņa draugs, un mēs spēlējām, un es nekad nevarēju saprast – kā tas ir, dziesmu nospēlēt tāpat kā iepriekšējā mēģinājumā? Jo katrreiz bundzinieks bija visu aizmirsis. Un tad atnāca bundzinieks Ēriks (Ēriks Lizbovskis – L.B.), kas tagad spēlē ar grupām Inokentijs Mārpls un Backflow, un skanēja tā dziesma. Skanēja vienā un skanēja arī otrā mēģinājumā. Tas bija pirmais punkts, kad likās, ka beidzot ir sanācis – viena dziesma, ko var nospēlēt. Otrs bija – nospēlēt koncertu. Es to atceros, jo likās, ka tad dzīvē būs kaut kas izdarīts. Un pēc tam, kad atnāca Mārtiņš – no tā brīža likās, ka nu var sākties. Ir beigušās tās infantilās vēlmes un kaut kā nopietnāk tas ir palicis. Sākumā bija tādi muzikāli meklējumi.
Mārtiņš: Es neesmu saskāries ar baigajiem meklējumiem.
Vai meklējumi turpinās? Jo skatoties uz pirmo albumu un tagad uz jauno, tomēr ir redzams citāds skanējums. Cik svarīgi jums ir turpināt meklēt kaut ko jaunu un iet uz kaut ko negaidītu gan sev, gan arī klausītājiem?
Mārtiņš: Zini kā ir... es pat teiktu, ka tie nav meklējumi. Tā ir evolūcija! Bet evolūcija nevis tādā ziņā, ka tik labāks un labāks, bet tādā pārmaiņu veidā. Tie meklējumi nenotiek apzināti. Mēs neštukojam, ka tagad gribētos kaut ko pilnīgi savādāku. Tā atšķirība nāk, pirmkārt, caur personīgo pieredzi, otrkārt – kā ietekme. Būtu muļķīgi teikt, ka mēs ne no viena neietekmējamies. Protams, ir mūzika, ko klausāmies un kas mums patīk, kas gan arī ir ļoti plašs spektrs.
Lauris: Un ietekmējamies ne tikai no mūzikas.
Mārtiņš: Ir arī muzikālā pieredze – tehniskā un izpildīšanas pieredze. Un saprašana, ka dažreiz vairāk varbūt ir par sliktu. Ka labāk ir kaut ko mazliet mazāk, nevis par daudz. Bet citur pielikt kaut ko klāt, kā varbūt bijis par maz.
Lauris: Mēs arī nesakām, ka esam labi mūziķi, bet mēs esam palikuši labāki nekā bijām iepriekš. Tas arī ļauj vairāk izpildīt to, ko kādreiz nelikās, ka var.
Mārtiņš: Es pat to nedomāju tādā tehniskā virpināšanā, bet tīri sajēgā par mūziku. Kā dabūt gatavu to emocionālo pusi ar pareizajiem paņēmieniem. Jo tie paņēmieni ir. Varbūt mēs vienkārši nevaram viņus vārdā nosaukt. Bet kaut vai tādā sajūtu līmenī.
Lauris: Bet tā nekādu mērķi mēs sev uzstādījuši neesam. Mēs saprotam, ka radio mūs spēlēs tik, cik spēlēs, un tas būs Radio NABA.
Mārtiņš: Pieejam tam visam brīvi. Vismaz cenšamies.
Lauris: Es nezinu... mūzikā uzstādīt kaut kādus mērķus?! Citas grupas varbūt arī uzstāda – ka viņiem jābūt topā, citi uzskata, ka viņiem vajadzētu iegūt zināmu devu popularitātes, bet to noteikti dara tie, kas par to saņem naudu. Bet tā kā tā ir mūsu pašu brīva iniciatīva, neviens no mums neko neprasa, kā tikai, lai mēs labi nospēlētu koncertu. Ja klausītājs atnāk un samaksā naudu par ieeju, tad viņš it kā gaida, ka mēs nospēlēsim labi. Mēs esam nospēlējuši arī daudz tādus... īpatnējus koncertus.
Ir grupas, kas klausītājiem gan koncertos, gan interneta vidē nepārtraukti kaut ko sola. Jaunu dziesmu, jaunu albumu... bet beigās – nekā. Jūsu komunikācija ir citāda. Jūs runājat tad, kad jums ir, ko teikt. Ja sakāt, ka jums būs albums, tad jums tas vai nu jau ir vai ir aktīvā tapšanas stadijā. Cik jums ir svarīgi saglabāt šādu cieņu pret klausītāju?
Mārtiņš: Man liekas, ka tas tā dzīvē vienkārši ir. Kuram tad patīk, ka viņu čakarē? Domāju, ka tas ir pašsaprotami.
Lauris: Lai gan mēs zināmā mērā bijām pazuduši, kad mēs izlēmām izdot albumu, mēs viņu negribējām spēlēt pirms mums viņš reāli ir. Lai vai kā kāds saka, grupai, kad viņi rada kaut ko jaunu, pašiem tas ir nozīmīgi. Pat ja klausītājs saka, ka viņam tas nepatīk, kad tu kaut ko radi, tu iekšā domā, ka tas ir labāks nekā iepriekšējais. Tā tam vismaz vajadzētu būt. Tāpēc mēs tā izdomājām. Ja mums nav nekā jauna, ko teikt, tad arī spēlējam mazāk. Bija periods, kad vasarā spēlējot viens koncerts bija Cēsīs, bet otrs – nākamajā dienā Liepājā. Un vēl vairākas nedēļas pēc kārtas mēs braucām cauri. Bet braukt tā – principa pēc – likās muļķīgi.
Mārtiņš: Bet par to, kāpēc mēs visu laiku nestāstām, kā mums iet, ko mēs darām un ko ēdam no rīta un vakarā... Nu kuram tas baigi interesē?! Tā būtu informācijas telpas piegružošana.
Lauris: Ja mēs kaut ko ieliekam, tas ir uz humora nots. Piemēram, ko ēd mūsu skaņotājs.
Soundarcade nav problēmu piepildīt pilnu koncerta norises vietu. Jums ir princips – prezentācijas koncertā ieeja bez maksas. Atceros, ka pēc otrā albuma prezentācijas koncerta dzirdēju Raiti sakām – prezentācijas koncerts ir dāvana klausītājam. Ne visiem mūziķiem tā ir.
Lauris: Ja tu saki, ka tas ir prezentācijas koncerts, tad tas arī ir prezentācijas koncerts.
Mārtiņš: Svētki! Tas tā stulbi pateikt – mums ir kaut kas, ko jums parādīt, bet, ai, ai, ai – vispirms samaksājiet naudu un tad mēs parādīsim. Mūsu uzstādījums nav – mēs nākam un jums piedāvājam. Tā ir tāda kopā būšana ar klausītājiem. Tie ir svētki! Tas nav tā, ka uzsprāgst trīs zibeņi, izlec Ābols triko biksēs, Lauris uz monitora uzkāpis ievelk akordu un ziloņi laižas trosē pāri skatuvei un visi ģībst. Un skatītājs – es to gribu redzēt par jebkādu naudu! Kaut gan... plāns nav slikts?!
Lauris: Klausītājs arī piedalās. Viņš klausās to desmit minūšu skaņdarbu un iziet cauri tam pašam procesam, nevis vienkārši aiziet un skatās – šovs!
Mārtiņš: Neesmu dzirdējis, ka tā teiktu par mūsu koncertiem – mūzika tā, bet šovs – grandiozs!
Pirmo albumu prezentējāt Leļļu teātrī, otro – Latvijas nedzirdīgo kultūras centrā „Rītausma". Tagad – Ģertrūdes ielas teātris. Arī Tesas albuma prezentācijas koncerts, kurā spēlējāt, notika Grīziņkalna Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības namā. Kādēļ izvēle krīt par labu neordinārām vietām, nevis kā ierasts – mūzikas klubiem?
Lauris: Tas ir konceptuāli. Bet mums ir arī ļoti labas attiecības ar Ģertrūdes ielas teātri. Ar kultūras namu bija daudz uztraukumu pašiem pārvaldniekiem, kas domāja – kā tad būs, kad būs rokkoncerts? Bet beigās viņi bija pārsteigti, ka viss notika ļoti solīdi.
Mārtiņš: Tas pats bija Leļļu teātrī. Bet tas ir arī saistīts ar to, kāpēc par velti. Tas ir pietiekami īpašs notikums arī mums pašiem. Jo klubos mēs vairāk vai mazāk spēlējam un spēlēsim, bet, teiksim, tādā nedzirdīgo kultūras namā uzspēlēt otrreiz diez vai sanāks.
Lauris: Tas ir interesanti pašiem un ceram, ka arī klausītājiem tas būs interesanti. Mums ar leģionu (grupa Das Sonntags Legion – L.B.) bija prezentācija šeit, Nabaklab, un, neko nevaru iebilst par klubu, arī cilvēki bija, bet mēs pēc tam runājām, ka tā svētku sajūta pašiem nebija. Kāpēc cilvēki saģērbjas īpašāk tad, kad ir svētki? Lai izrādītu cieņu un lai viss būtu kaut kā savādāk. Kad tu spēlē klubā, tad ir tā... Mēs pa klubu kāpnēm to aparatūru esam stibījuši paši – kā saka, tas ir tas īstais rokenrols. Ziemā, kad liels sals, tu stibī tos smagos kabinetus ārā un ienes klubā, kur tu jūti, to visu aromātu, ka vakar bijusi laba ballīte. Visu saliec, spraud vadus.
Pēdējā „VETO" numurā lasīju interviju ar grupu Parára, kas uz jautājumu par to, lai pastāsta, kas notiek beksteidžā, atbildēja, ka beksteidžs patiesībā ir aparatūras stiepšana, uzstādīšana, novākšana. Tas process ir ilgāks nekā brīdis, ko pavadi uz skatuves.
Abi: Tā arī ir!
Mārtiņš: Un tad ir visi tie triki, kā saglabāt saikni ar klausītājiem. Parasti kāds tiek deleģēts iet runāties, kad nāk kāds kaut ko prasīt. Pārējie pa to laiku nes aparatūru. Tas nav tik vienkārši kā džeki nospēlē vai iegāžās ar slapjiem dvielīšiem dīvānā un meitenes pienes vēsu alu.
Tad rokenrola sapnis tāda ilūzija vien ir?
Lauris: Nē, tas ir tādām grupām kā mēs.
Mārtiņš: Tā ir tāda septiņdesmito, astoņdesmito gadu fīča. Tie, kas šodien – tie ir tā laika vecie krabji. Jo man liekas, tagad jau tas ir tāds noiets etaps, ko vairs neatkārtos. Manuprāt, mūsdienās tas ir pazudis. Nu labi, popmūzikā vēl ir palicis, bet rokmūzikā – maz. Tas rokmūziķis kā lielais elks un glorificēšana – tā vairs nav.
Lauris: Tas ir labi, jo atgriež vairāk pie saknēm, pie pamata.
Mārtiņš: Tad mūzika paliek svarīgāka nekā tas izskats un šovs, un viss pārējais.
Lauris: Jo tāda rokmūzika, kas ir milzīgā līmenī, tā savā ziņā ir popmūzika. Tie paši Rammstein... tas ir tā – mēs aizejam nevis uz cirku, bet aizejam uz Rammstein koncertu. Tur ir smieklīgi, viņiem ir humora izjūta. Bet tā gluži nav rokmūzika. Muļķīgi to saukt par popmūziku, bet tas ir vairāk tajā kategorijā. Te, Nabaklab, bija labs rokkoncerts – Master Musicians of Bukkake.
Mārtiņš: Tur mūziku raksturo vairāk tāda veselīga ironijas deva visam klāt. Kad nav vairs ar pārgrieztiem, nopietniem ģīmjiem. Tie paši skarbie, kā liekas, Neurosis – viņi to nedara kā šovu. Kā saka – look at me, look at me! (Paskatieties uz mani, paskatieties uz mani! – L.B.)
Kas ir jūsu pašu muzikālās ietekmes?
Lauris: Kā grupai vienojošs mums ir tas, ka mēs neklausāmies franču hiphopu.
Mārtiņš: Vienojošs, protams, ir kaut kāda smagā mūzika. Pārsvarā no Amerikas. Pēdējos gados arī no Eiropas. Nevis tā, ka Eiropā pēkšņi kaut kas ir radies, bet es personīgi esmu pievērsies tādiem kā Eiropas pagrīdes metāliem.
Lauris: Godīgi sakot, vārds "pagrīde" ir...
Mārtiņš: Stulbs!
Lauris: Jā, stulbs, bet tas liecina, ka tās ir tādas grupas, ko topos neatradīsi. Par tām rakstīs specifiski žurnāli. Tāda eksperimentāli alternatīvā smagās mūzikas skatuve.
Mārtiņš: Bet par konkrētiem stiliem nevar pateikt. Tas ir vairāk pat ne pēc garastāvokļa, bet tad, kad jūt. Vienkārši ir klikšķis, kas pieslēdz un tas izraisa interesi un liek klausīties vēl un vēl. Izdalīt grupas, kuras teiktu, ka klausos no bērnības – tā nav.
Lauris: Kādreiz varbūt bija. Pirms tiem desmit gadiem. Kādreiz arī bija mazāka pieejamība visai mūzikai un māksliniekiem. Tagad internets visam nāk par labu. Mēs varam klausīties arī tādu mūziku, kas ir maz zināma. Patīkami ir arī tas, ja mūsu mūziku kāds ir lejupielādējis un klausās, piemēram, Austrālijā vai Vācijā. Viss, kas notiek ar mūziku, nāk tikai par labu. Tikai slikti, ka vēl nav radīts veids, kā var mūziku klausīties no datora labā kvalitātē, bet es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Jo digitālās ierakstu studijas jau ļoti tuvojas analogajām. Un tad, kad audio feinšmekeri teiks, ka nav vairs tik lielas atšķirības, tad tas jautājums būs beidzies.
Mārtiņš: Tad varēs teikt, ka tu neklausies andergraundu. Jo teikt andergraunds... man vienkārši liekas, ka ir populārāka un mazāk populāra mūzika. Andergraunds bija tad, kad no rokas rokā dalīja kopijas un mūzikas pieejamība bija šaura.
Ir arī daudz labu lietu popmūzikā. Ik pa laikam parādās. Tas nav tā, ka mēs nicinātu kaut ko savādāku.
Lauris: Man pleijerī vienu laiku bija Fever Ray.
Mārtiņš: Fever Ray ir ļoti laba. Bet ļoti labi ir tie paši The XX, kas man ļoti patīk, bet ir tādi – cik nu modīgi vien var iedomāties. Ir mūzika, par kuru mēs zaimojam un smejamies, bet kopumā esam ļoti toleranti un drīzāk attiecamies pret to nevis kā „tas ir labs, tas ir slikts", bet gan... angļiem ir labs teiciens – it's not my cup of tea. Tā vienkārši nav mana tējas tasīte un viss. Bet ir arī neglītas tējas tasītes, par kurām var pasmieties.
Lauris: Tādas, par kurām jāsaka – nu kāpēc tāda tējas tasīte vispār jācilā?!
Klausoties dziesmu „White Leech" no albuma „Daughters of Molestia", sākoties dziesmas tādai kā otrajai daļa, tā man atgādina Nīla Janga radīto skaņu celiņu filmai „Dead Man". Cik ļoti jūs ļaujat dažādām ietekmēm ienākt jūsu mūzikā?
Lauris: Tas ir kultūrcitāts. Ja mēs ieliekam tās atsauces, tad mēs viņas ielikam tik acīmredzami, lai cilvēki nedomātu „re, kā paņēmuši un uztaisījuši". Mēs skaidri un gaiši pasakām – tas mums patīk un mēs gribējām uztaisīt kaut ko līdzīgu, un mēs rēķināmies, ka jūs zināt, kas tas ir. Tas nav nekāds slepenais triks, ko izspēlējam.
Mārtiņš: Tāpat bija arī albumā „12 Songs of the Jackalope", kur bija koris (dziesma „Come Home, Drunk Marines!" – L.B.) Daudzi teica – bāc, tas taču A Silver Mt. Zion. Ārprāts, kā tā var?! Loģiski! Tas ir A Silver Mt. Zion.
Cik ļoti pašam mūziķim ir jābūt melomānam?
Lauris: Ja mūziķis, kas pats neko citu neklausās, var radīt mūziku, ko citi klausās un novērtē – modelis strādā. Tas, par ko mēs pastāvam, tas ir tāds laikmeta gars. Tas liecina par to, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Tas ir vienots faktors. Vienots organisms. Nav tā, ka mākslinieks kaut ko dara un tad atnāk cilvēki un viņiem tas viss tiek nolikts priekšā kā no zilām debesīm. Cilvēki, kas atnāk uz koncertu, arī viņi piedalās un tas ietekmē. Līdz ar to es domāju, ka ir jābūt melomānam, jo tu tāpat ietekmējies no citiem un tā ir tāda liela saistīta ķēdes reakcija. Visiem jau patīk teikt, ka jādomā tikai par to, kas man pašam ir interesanti un tad tikai jācer, ka arī kādam citam tas liksies interesanti. Bet, ja to pakļauj kādai lielākai analīzei, ja cilvēks ir patiess, tad viņš saprot, ka arī pārējie cilvēki viņu ietekmē.
Cik svarīgi jums ir tas, lai klausītājs, atnākot uz koncertu vai noklausoties albumu, saprot to pašu, ko jūs esat domājuši, sacerot mūziku?
Lauris: Tas būtu labi, ja tā būtu. Mēs jau arī mēģinām manipulēt ar klausītāju, bet, visticamāk, tas nekad tā arī neizdosies. Es vismaz to rēķinu pats pēc sevis. Tā pirmā reize, kad es iepazīstos ar jaunu mūziku, tā man ir vislabākā un paliek atmiņā. Citreiz, nemiera dīdīts, ja es neesmu labi sapratis tekstu, es to izlasu un saprotu, ka dziesma ir par kaut ko citu, tā ir cita pieredze. Man patīk arī tas. Es skatos uz skaņdarbu citādāk, bet tas, ko es esmu sākumā sapratis pats, man paliek kā viena izpratne par skaņdarbu. Bet tad, kad esmu to skrupulozi noklausījies, saprotu to savādāk. Tas tikai parāda, cik dažādi var uztvert vienu skaņdarbu.
Mēs gribētu radīt ar skaņām kā ar arhetipiem vidi, kurā klausītājiem var izsaukt asociācijas un mēs varam tikai ieviest kaut kādu nokrāsu. Ar jauno albumu mēs sakām, ka tas ir tāds zinātniskās fantastikas darbs. Mēs, savā starpā runājot, sapratām, ka vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir balstīta uz zinātnisko fantastiku. Neviens lielo hadronu paātrinātāju līdz galam nesaprot. Nu tā, vidēji rēķinot. Protams, speciālisti zina, bet pat viņi šaubās par to, kāds būs process. Mēs dzīvojam laikā, kad runājam par laika ceļošanu melnajos caurumos, par lielo hadronu paātrinātājiem, par vērpes laukiem – par to, ka viss ir zinātniskā fantastika. Un otrs ir tā mitoloģija. Gan politiskā jomā, gan ekonomiskā. Mēs dzīvojam tādā mitoloģijas radītā vidē. Līdz ar to mums tas likās tāds smieklīgs periods, ne periods... Laikmeta gars, kad cilvēks domā, ka viņš ir absolūti racionāls, bet īstenībā mums ir tāds mistisks mitoloģijas un zinātnes savienojuma laiks. Tāpēc mūsu albums ir tāds. Mēs nepretendējam, ka mēs ar to kaut ko pasakām. Tā ir tikai tāda nokrāsa, ko mēs piešķiram. Un mēs varam tikai cerēt, ka klausītājam tas virzīsies tādā sfērā. Bet ja viņš klausās dziesmu un atceras savas bērnības atmiņas vai ko citu, tas ir tikpat vērtīgi. Ja ne vērtīgāk, kā tas, ko esam domājuši mēs.
Galvenais, lai patīk?
Lauris: Galvenais, lai iedarbojas.
Vienalga kādu reakciju tas izraisa?
Lauris: Jā. Jo paredzēt kāda reakciju ir šausmīgi iedomīgi. Var tikai pretendēt, lai kaut kas notiek. Tā kā katalizators.
Intervijas 2. daļā – vairāk par jauno albumu, par to, vai Soundarcade mūzikā ir „mesidžs", sadarbību ar mākslinieku Edgaru Folku un koncertiem ārvalstīs.
Foto: Lauris Ābele un Mārtiņš Ābols. Foto (c) Anrijs Požarskis
