2008. gada intervijā ar Soundarcade lasīju, ka teicāt – „mums nav mesidža". Vai jums tas ir aktuāli arī tagad?
Lauris: Toreiz mēs daudz spēlējām ar grupām, kas ir politiskas. Viena no tām – When My Authorities Fall. Man joprojām liekas, ka tā ir labākā hārdkora grupa kāda ir bijusi. Un tad, kad viņi pārstāja spēlēt, arī tā hārdkora skatuve likās iedragāta. Tā, protams, ir transformējusies, bet politiskā virzība ir mainījusies. Kā cilvēki, viņi bija tiesīgi to teikt. Daudzi, kas tagad varbūt ir tādi kā revolucionāri, tai pat laikā grib lai viņiem būtu iPhone. Un tāpēc tolaik mēs domājām, ka mums nav nekāda ziņa, jo tas ir ļoti bīstams brīdis, kad māksliniekam parādās didaktiskā puse. Protams, kad tu paliec vecāks, lēnām arī saproti, ka jebkura mākslas forma ir sociāli vai politiski angažēta. Bet mums patiešām nav politiskas ziņas. Tas varbūt vienkārši ir mūsu skatījums. Kaut kāda ironijas deva – neuztvert lietas tik nopietni un neticēt visam. Pašam kaut ko apšaubīt. Tā ir tikai ziņa, ko mēs ietveram iekšā, bet es pat nezinu, vai tā ir ziņa – tā ir sajūta, ko mēs gribētu popularizēt. Mums nav nekāda manifesta. Ja mēs kaut ko ierakstām sociālajos tīklos, vai ar to pašu vidi, kur izvēlamies spēlēt – tas ir tas, kā mēs aicinām neiet to pamatplūsmas ceļu.
Šķiet, ka otrajā albumā jūs aizsākāt tādu kā ceļa meklēšanas tematiku. Arī tagad ir līdzīgi – ir galvenais varonis, kas kaut ko meklē un beigās nonāk pie atziņas. Vai jums ir svarīga šī tēma?
Lauris: Tas ir tas pats, ko runājām iepriekš. Mūsu ziņa nav, ka vajag kaut ko meklēt, bet acīmredzot katrs cilvēks meklē savu vietu. Visam pamatā ir divas lietas: ir jāparūpējas par to, kā izdzīvot un otrs – mums ir sapņi. Un sapnis, ka es nevis dabūšu ēst, bet veids, kā mēs sevi varam realizēt. Tā meklējumu tēma mums nav apzināta – ka vajag meklēt, ka tas būtu fenomens, kam jāpievēršas, bet tas ir aktuāls jautājums mūsdienu cilvēkam.
Mārtiņš: Tā meklēšana ir vairāk tāda apjēgšana. Nevis jēgas meklēšana, bet tā – apjēgt, kas ir kas.
Lauris: Kā mums saka Olivers (skaņu režisors Olivers Tarvids – L.B.) – jo vecāks tu paliec, jo mazāk atlicis dzīvot, jo tev ir jāpievēršas sakarīgākām lietām. Mēs nesakām, ka mēs pievēršamies sakarīgākām lietām, bet mēs gribam saprast – kas īsti mums notiek apkārt. Mēs nepretendējam uz to, ka mums ir atbilde, bet gan kaut kāda sajēga par to.
Pēdējā albuma tēma arī ir tāda, ka atbildes nav – neviens neatnāks un nepateiks, kā ir. Šis albums ir savā ziņā ironisks par tēmu, ka visi meklē to lielo atbildi.
Mārtiņš: Citi saka, ka ir jāmīl bez pamatojuma, citi atbildes meklē lielos zinātniskos eksperimentos. Paulu Koelju vispār liek visiem sadoties rokās. Visa pasaule sadosies rokās un viss uz pasaules būs kārtībā. Fufelis!
Tas ir interesanti, ka minat vārdu „ironija". Pēdējā dziesmā protagonists attopas – visi jautājumi ir pretjautājumi. Un saliekot kopā ar pašu skaņdarbu, tā atklāsme ir tāda mazliet... ar nolemtības piegaršu. Tu vari meklēt, bet tāpat pie atbildes nenonāksi.
Mārtiņš: Tieši tāpēc nevajag būt nolemtam, jo atbildes nav. Varbūt tas pat ir vairāk veids, kā pateikt – kāds ir, tāds ir. Neko tur nepadarīsi. Nevis ar nolemtību, ka viss dzīvē slikti, nekādas atbildes nebūs, visas atbildes ir pretjautājumi... Drīzāk ar domu, ka tie ir noteikumi – spēlē pēc tiem!
Lauris: Mēs uzskatām, ka neviens neatbildēs uz pamatjautājumiem. Līdz ar to tā arī ir jādzīvo.
Mārtiņš: Man ir uzskats, ka cilvēks ir determinēta būtne. Es neesmu piekritējs tam amerikāņu sapnim, kas apgalvo, ka cilvēks var būt jebkas. Nu nav tā! Ir kaut kādas robežas. Man kā makšķerniekam tuvs ir teiciens – otrā krastā zivis vienmēr ir vairāk. To pašu var attiecināt uz determinētu cilvēku – viņam liekas, ka kaut kur ārpus viņa robežas vai saprašanas, tur ir tā lielā patiesība. Beigu beigās, ja viņa tur ir, tad tu viņu varbūt nekad neuzzini. Tā determinētā cilvēka teorija neizslēdz absolūti talantīgus cilvēkus. Bet kaut kur tā sajēga beidzas. Un tāpēc ir tie mūžīgie meklējumi, jo cilvēkam vienmēr liekas, ka otrā pusē, tur ir tas foršais, tur ir tas īstais. Un nespēj samierināties ar spēles noteikumiem, ka arī te ir spējas izvērsties. Tā ir tāda aktuāla problēma, ko es vismaz nosauktu par problēmu. Kad cilvēkam liekas kaut kas viens, bet izrādās turpat blakus visu laiku ir bijis kas cits.
„Moving the Great Hadron" jums ir jau otrais koncepta albums. Vai koncepta albumu rakstīt ir vieglāk/grūtāk nekā albumu, kurā katra dziesma tomēr ir pati par sevi?
Lauris: Mums tas viss top uz vienas nots. Nav tā, ka mēs saceram kaudzi skaņdarbu un tad domājam – tie ies albumā, bet tie – nē. Tik cik mēs uztaisām, tik arī uztaisām. Mēs gribējām tādu progroka (progressive rock – L.B.) albumu estētiku. Protams, progroka cienītāji pateiks, ka tur nekā nav.
Mārtiņš: Bet kaut kādas atsauces ir. Iepriekšējā albumā bija diezgan liels vājprāts. Beigās arī tas koncepts tāds bija. Uz tādu šīzu vairāk. Šis ir koncepta albums klasiskā izpratnē. Mums ir reāls stāsts. Ja vecajam progroka vecim iedotu albumu un teiktu, ka šis ir koncepta albums, viņš teiktu – nē. Šeit, iedodot to visu stāstu, var saklausīt naratīvu. Arī teksti ir visai tiešs stāstījums par to, kas notiek, par ko domā, ko dara. Nav asociatīvu pārdomu.
Lauris: Tas ir klasisks progroka naratīvs. Ceļojums.
Mārtiņš: Ja iepriekšējie bija vairāk kā bilžu albumi, šis ir prozas gabals. Žils Verns. Kaut kas no tās sērijas. Artūrs Konans Doils. Ne tā, ka es nostādu to līdzvērtīgi, bet tīri no piegājiena. Varbūt tāpēc albums ir ironiskās. Tas ir tāds piedzīvojumu gabals. Tas nav albums, kuru noklausoties varētu padomāt, ka viss ir sūdīgi vai tamlīdzīgi.
Lauris: Pat pēdējais skaņdarbs... mēs sevi nesalīdzinām ar Imantu Kalniņu, bet, kad mēs viņu taisījām, Ābols teica: „Nu gulbīti – aizved mani mājās!"
Mārtiņš: Idejiski tas gabals ir kā noslēgums, jo būtībā tas ir Sprīdīša stāsts. Tikpat labi tas ir Sprīdītis, kas tur iet un beigās apjēdz: „Vai, nekur nav tik labi kā mājās!"
Lauris: Mēs nepretendējam, ka albums ir kaut kas ļoti oriģināls, bet muzikāli tas ir veids, kā mēs pasakām, ka, meklējot jautājumus, tu apej apli un turpat vien esi. Varbūt kāds aiziet, piemēram, pa spirāli.
Mārtiņš: Tāpēc tas gabals ir palicis atvērts. Tur nav fināla akordu, kuros mēs pasakām lietu kārtību. Jums visiem būs dzert Užavas alu un cienīt tikai patiesas vērtības! Bet viņš nav arī tik izklaidējošs, lai pēdējā rindiņā būtu: „Un atbilde uz visiem jautājumiem ir..." un paliek pauze. Tā tas nav domāts.
Runājot par albuma vizuālo noformējumu, kāpēc izvērtās sadarbība tieši ar Edgaru Folku? Protams, skatoties uz jūsu mūziku un Folka ilustrācijām, tas šķiet loģiski, bet kā jūs līdz tam tikāt?
Lauris: Mums arī tas likās loģiski.
Mārtiņš: Tā ir likumsakarīga nejaušība. Es pazīstu Folka dēlu un kaut kad runājām... Viena tēma no divām pusēm saslēdzās. Ir albums. Vienā pusē ir cilvēks, kurš grib beidzot kaut ko atlaist pa savam, otrā - bars ar džekiem, kuri arī kaut ko grib. Ja iepriekšējos albuma noformējumus es pats taisīju, tad tagad domāju, ka varētu iedot kādam, lai ir savādāk. Bija sarunas no vienas puses, cik forši būtu tādu Edgaru Folku, no otras – bāc, es taču pazīstu Tomasu (Edgara Folka dēls – L.B.) Un tā, vārdu pa vārdam. Satikāmies, sapratām, ka esam uz viena viļņa. Viņš bija ārprātīgi priecīgs. Mēs – vēl vairāk. Jau pirmajā reizē sapratāmies. Parunājām, iedevām viņam disku. Man kā zīmējošam cilvēkam viņš ir autoritāte.
Lauris: Bija tāda kolosāla tikšanās. Bija skaists rīts mājās pie Tomasa. Folks bija atbraucis, un mēs iepazināmies. Tas bija tik fantastiski. Vārds pa vārdam... Bija stress – nu kā mēs tagad kaut ko pateiksim? Bet viss aizgāja tā, kā mēs te tagad runātos. Ļoti brīvi. Mēs sapratām, ka viņš ir tāds pats kā mēs.
Mārtiņš: Dvēseles radinieks.
Lauris: Viņš mums ir nozīmīgs arī no bērnības. Es atceros, ka bija kalendāri, visi tie zīmējumi.
Mārtiņš: Bija franču pasaka par brāļiem, kur uzlika galvu otrādi.
Lauris: Un vienmēr tajos zīmējumos bija tik daudz, ko skatīties. Un viņi bija nedaudz dīvaini. Arī zirgu grāmatā viss ir ļoti smuki.
Tā, starp citu, ir viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām.
Lauris: Jā, un atceries tur ir viens tāds zīmējums, kur ir zirgs, iesnidzis sniegā, un pēkšņi – vilki nāk! Tas bērniem iedod tādas eksistenciālas dzīves pamatvērtības. Arī tu vienreiz iestigsi sniegā un nāks tie vilki pakaļ. Tā ir spēcīga metafora, ko iedot bērnam. Protams, ja to var smalkā veidā izdarīt.
Kad viņš piekrita strādāt ar mums, mēs viņam pastāstījām, ko mēs ar tām dziesmām domājam, bet teicām, ka viņam ir absolūta brīvība. Un tad mēs skatāmies – tur ir tā pati simbolika, kas ir saistībā ar mums – piemēram, zaķis ar bungām.
Mārtiņš: Ir detaļas, par kurām mēs paši varam priecāties. Zīmējums ir ļoti daudzšķautņains.
Lauris: Visus zīmējumus viņš zīmē ar roku. Ļoti skrupulozi.
Mārtiņš: Viņš visam piegāja ļoti nopietni. Sākumā mēs domājām, ka nevajag visu tik nopietni, bet viņš ir augstākās klases profesionālis. Viņš saka – nē, vajag un viss. Viņš zīmēs uz franču superpapīra, kaut arī skaidrs, ka mēs pēc tam to visu skenēsim datorā un drukāsim. Viņam vajag, lai krāsiņas pareizi iesūcas. Es arī biju pārsteigts, ka viņš zīmējumus nezīmē lielus. Oriģinālzīmējums būtībā ir tikai uz pusi lielās kā pats diska vāks.
Izpildījuma ziņā zīmējums ir perfekts, bet atsit atpakaļ arī realitāti. Man patīk, ka nav izskaistināts. Ir krāšņi, ir dzīves svinēšana, bet arī mērītis sēž turpat blakus.
Lauris: Tā ir pievienotā dimensija. Tu ieraugi bildē skaistuli, bet viņa tomēr ir mazliet briesmīga. Nu kāpēc tā? Un tu paliec vecāks un saproti arvien vairāk, ko viņš tur ir ielicis.
Kā jūs nonācāt līdz tam, ka katrai dziesmai būs sava ilustrācija, nevis tikai standarta diska vāciņš?
Mārtiņš: Folks pats bija ļoti ieinteresēts. Mums bija funktieris par piecām ilustrācijām. Viņš – nav problēmu. Pats tā arī gribot. Laiks gāja, viņš zīmēja, zīmēja un kāds no grupas sāka interesēties par termiņiem. Bet viņš teica – nē, ir jāpabeidz visi pieci. Trīs neies krastā. Pabeigs visus piecus, un tad arī būs. Tad arī mēs sapratām – davai, nesteidzamies!
Lauris: Mēs būtu varējuši arī ātrāk, bet labāk gribam izdarīt tieši tā, kā gribam. Tāpēc mums nekas nesadegs.
Mārtiņš: Tā arī ir atšķirība, kā tu minēji par grupām, kas izbazūnē. Viņiem liekas – ka tikai paspēt. Un tad ir tas stulbums, ka izgāžas. Un beigās tāpat iebliež kaut kādu logotipu virsū, bankas atbalstu. Sajūta, ka tās grupas kaut ko dara pašu izdomātu vai citu cilvēku izdomātu iemeslu dēļ. Es to saprotu mega korporācijās, popmūzikā, kad tev pasaka – tāds ir biznesa plāns un tas ir jāizpilda. Bet tā, nodarbojoties ar mūziku, spēlējot sev – kāpēc tas tā tiek pasniegts? Man liekas, ka tas ir neorganiski. Tas ir jaunības maksimālisms. Kaut kad jau tas pāries.
Kas ir neparastākais, ko esat dzirdējuši par Soundarcade?
Mārtiņš: Bija viens komentārs, tas vēl nav pārspēts. Kā tur bija? „Тул под вокалом Депеш Мод"? (Tool ar Depeche Mode vokālu – L.B.)
Lauris: „Рамштайн под вокалом Депеш Мод". (Rammstein ar Depeche Mode vokālu – L.B.)
Mārtiņš: Dīvainākās lietas parasti parādās salīdzinājumos. Protams, izskan arī tas, ka esam nenormāli iedomīgi.
Vai ir nojausma, kāpēc?
Lauris: Es domāju tāpēc, ka mēs nesakām – „paceliet rokas" vai „nāciet tuvāk skatuvei". Ja cilvēki negrib nākt tuvāk skatuvei, tad tas arī nav vajadzīgs.
Internetā manīju komentāru, kur bija teikts, ka, aizejot uz Soundarcade koncertu, ir sajūta, kā pie tuviem draugiem. Kādas ir sajūtas, spēlējot ārzemēs, kā jūtat savus klausītājus tur?
Mārtiņš: Ja tā par mums saka, tas ir ļoti glaimojoši. Latvijā mums muzikālie draugi ir. Tādi, kas nāk uz koncertiem. Ar ārzemēm ir bijis dažādi. Ārzemēs mēs draugus iegūstam, bet ir bijis, ka esam sākuši un mums tur nav neviena drauga. Atšķirība ir tā, ka te mēs varam uzvesties brīvāk. Mums vairs nav ar sevi jāiepazīstina.
Lauris: Ir bijis tā, ka Polijā mēs spēlējam pieciem cilvēkiem, bet pēc tam – vairāk. Itālijā, piemēram, kur spēlējām, bija milzīgs klubs. Zāle bija pilna, bet draugus mēs tur ieguvām mazāk. Jēgas bija mazāk nekā tad, kad spēlējām mazāk cilvēkiem.
No Polijas man palicis atmiņā... mēs spēlējām vienā klubā, tur viss bija no akmens izmūrēts un tumšs. Telpa bija tik liela kā šī (Gaujas zāle klubā Nabaklab – L.B.), ne lielāka, goda vārds. Tā bija riktīga celle. Un tur bija viens liela auguma, kā man likās, apsargs. Tik mazā telpā likās, ka viņš mums blakus sēž. Viņam bija ciet acis, un likās, ka viņš mūs ienīst. Likās, ka visu koncerta laiku viņš visu ienīst. Beigās viņš piecēlās, paspieda roku, pateica: „Paldies par ceļojumu!" un aizgāja prom. Tas bija it kā visa pasaule apgrieztos otrādi. Protams, tas ietekmē grupu, kāda ir publika, bet tad, kad atnāk viens cilvēks un tā pasaka, tad liekas, ka tam koncertam ir jēga.
Tātad jūs jūtat savus klausītājus?
Mārtiņš: Jā, bet redz, kā pierādās – mēs jūtam, bet ne vienmēr pareizi uztveram. Krievijā bija viens koncerts, kur likās – mūs nositīs skinhedi. Tur varbūt bija arī pāris dienu sagurums, bet ieslēdzās paranoja. Koncertu pie ieejas apsargāja omonieši ar suņiem. Gaisotne bija kā mums lauku diskotēka, tikai stāv omonieši ar suņiem. Beigās izrādījās, ka viss ir baigi labi. Atkal ieguvām draugus. Ja ne ieguvām draugus, tad vismaz bija jēga nospēlēt koncertu.
Lauris: Es pirms koncerta piegāju pie brāļa un teicu – ja kāds skrien uz skatuvi, sit ar ģitāru, vienalga par to instrumentu! Mēs sākām spēlēt un es domāju – šis mazliet velk uz tādu izšaušanu. Ka būs uzbrukums koncerta laikā. Bet tad skatos – visi cilvēki klausās un viss ir kārtībā.
Mārtiņš: Ir pierādījies, ka vislabākie un saprotošākie cilvēki pret mūziku ir vismistiskākajās vietās. Tas pats bija Rumānijā. Tajā pat laikā aizbrauc uz Vāciju – Brēmenē kultūra ir gadsimtiem. Liekas, ka katrs cilvēks to vien dara kā kulturalizējas. Bet tur cilvēki visu ir atēdušies. Viņiem ir vienalga. Bet tajās vietās, kur cilvēki nav izlaidušies, tu jūti, ka viņi ir atvērti pret katru, kas brauc. Tas tikai parāda, cik priekšstati mēdz būt mānīgi.
Lauris: Mēs reiz braucām uz kādas amerikāņu grupas koncertu Vācijā un viens mūsu vācu draugs teica: „kāpēc jūs iesiet uz tādu mazpazīstamu grupu un maksāsiet 17 eiro?" Nu kā... tāpēc, ka man patīk tā mūzika. Viņš nezina tādu grupu, tāpēc neies viņu skatīties. Viņš var aiziet uz Radiohead koncertu, uz The Mars Volta. Līdz ar to viņš izslēdz variantu, ka var aiziet uz kaut ko... neteiksim pagrīdes, bet ko tādu, kas var būt tikpat jaudīgs, bet mazākā vietā.
Tāpat es ticu, ja mēs spēlētu Rumānijā ko tādu, kas cilvēkus neuzrunā, nekā tur nebūtu. Bija daļa cilvēku, kas mūs zināja. Grūti pateikt, vai tāpēc, ka bija pateikts, ka mēs spēlēsim, vai cita iemesla dēļ. Koncerts sākās smieklīgi. Mārtiņam sabruka visa viņa sistēma. No vadāšanas kaut kas bija atskrūvējies, bet viņš turpināja spēlēt uz zemes. Un tas man liekas kaut kā aizgāja – tas bija tas šovs.
Mārtiņš: Tas bija lidojošais zilonis. Tas bija ledus lauzējs. Pēc tam koncerts aizgāja uz urrā.
Pateikt tā, ka pie mums kāds kaut ko nenovērtē – tā nav. Arī pie mums, mainoties muzikāli, ir sejas, kas pamainās. Es nerunāju par konkrētām sejām, bet notiek asiņu pārliešana. Publika mainās. Es zinu cilvēkus, kuriem patika „12 Songs of the Jackalope", bet pēc tam vairs nē.
Vienu laiku jūs savā mūzikā iekļāvāt vijoli. Bija arī trompete. Gongs jums ir vēl joprojām. Vai nav bijušas idejas eksperimentēt arī ar citiem nestandarta instrumentiem?
Lauris: Mums nav īsti tas uzstādījums – nestandarta, mums vienkārši likās, ka vajag piedot tādu kā tekstūru. Uzdevums nekad nav bijis kaut kur ielikt vijoli, lai būtu tas pārsteiguma efekts. Bet kaut kā vēl piedot to plūdeno noti. Ir grūti iekļauties tajā estētikā. Ne mēs īsti esam metāls, ne roks... Ne mēs arī šausmīgi viegli, kad cilvēki varētu sēdēt un klausīties. Mums muzikāli ir tāda pabērnu loma.
Mārtiņš: Tāpēc arī tāda instrumentu izvēle. Vadoties pēc skanējuma vajadzībām. Iepriekšējā bija taure, jo gribējās uztaisīt tā, lai sākums ieskanās himniski.
Lauris: „Mythago Fern" tas sintezatora temps ir, tā teikt, kalbasņiks. Mēs mēģinājām, Mārtiņš nospēlēja, un mums likās, ka tas darbojas. Es pieļauju, ka cilvēkiem tas liekas kā liels pārlēciens. No vijoles, kas mums ir ar konkrētām semantiskām asociācijām, uz pēkšņi tādu Scooter tempu. Jautājums tikai – vai tas saslēdzas kopā šajā skaņdarbā?!
Mārtiņš: Instrumenti tur nav pašmērķīguma pēc, lai tikai būtu, bet skaņas pēc. Kompozīcijas dēļ. Jo pašmērķīgi... tad jau varētu nolikt puspliku sievieti ar liru. Vai puskaila sieviete, kas pūš simts didžeridū. Tas būtu pašmērķīgi. Kaut kādu tekstūru jau piedod, bet mūsu gadījumā tas neiet.
Soundarcade koncerti notiek reti. Tagad ar albuma prezentācijas tūri tie būs regulārāk. Bet vai ir brīži, kad jūs nogurstat no mūzikas. Kad saprotat – es vairs negribu skatīties uz ģitāru, sintezatoru... kāpt uz skatuves?
Lauris: Ir bijuši periodi, kad, bieži spēlējot, saproti, ka iekšā zūd uguns. Kad pats saproti, ka tas vairs nav tik patiesi. Tāpēc mēs esam izdomājuši, ka koncertus netaisām, ja nav, ko teikt. Jo tad tā ir tāda iekšēja liekulība. Spēlēt tikai principa pēc. Cilvēkiem varbūt tā neliekas, bet tad mēs pret viņiem slikti izturamies, ja tikai atspēlējam.
Mārtiņs: Spēlējot un uzstājoties koncertos tas mums ir baigais prieks un hobijs, no kura mēs gūstam pozitīvas emocijas. Bet kā jebkura lieta, ja tas kļūst par sistemātisku pienākumu... Pienākumu dzīvē tāpat pietiek. Es par to esmu daudz domājis. Cīnījies ar to, lai tas nekļūtu par pienākumu un rutīnu. Ja es ar to pelnītu naudu, tad varbūt es to darītu. Bet tad tas nebūtu tik patiesi. Es uzskatu, ka šis izkārtojums, kad mūzika ir kā brīvā laika pavadīšanas veids saistībā ar reālo dzīvi, ir ideāls variants. Jo es nevaru arī sēdēt un pārtikt tikai no superīga ģitāras rifa. Kad tas paliek par pienākumu, man absolūti pazūd iedvesma. Ir bijis tā, ka esmu bijis gatavs visu mest pie malas. Kad tas vairs nesagādā prieku.
Lauris: Kad ir sanācis runāt ar autoritātēm, kuras neesmu domājis, ka dzīvē satikšu, saproti, ka ir pārsteidzoši līdzīgi. Viņiem ir citi apgriezieni, bet pamatā modelis ir tāds pats. Tā ikdienas dzīve ir tāda pati kā visiem pārējiem. Viņi paši arī novērtē, ka tas dod zināmu daļu brīvības. Ja ir pienākums, ka tev tas ir jāizdara, tas noteikti kaut ko iekšēji iznīcina.
Atgriežoties pie 10 gadu tematikas, jums arī turpmākajos gados būtu mērķis saglabāt to, kas jums ir tagad?
Mārtiņš: Pa lielam, jā. Varbūt tāpēc nebijām piefiksējuši, ka tie desmit gadi jau pagājuši.
Lauris: Mēs arī negribam nekur tā baigi izsisties. Mēs priecājamies, ja mums paplašinās klausītāju loks. Mēs kaut ko darām tā sakarā, bet mums nav mērķis, ka mums vajag kaut kādu latiņu sasniegt. Platīna disku, piemēram.
Mārtiņs: Un tad būs vēl un vēl, un tad jau aizies pilnīgā sviestā. Un tad spīd nojūgties un vecuma plānprātība, un tavas determinētās beigas.
Lauris: Mums drīzāk ir modelis, kādi mēs negribam kļūt.
Mārtiņš: Domāt, ja tu paliec vecāks un pieaudz, tad tu arvien smagnē un smagnē... tas man liekas stulbi. Gribētos atrast zelta vidusceļu. Starp to šausmīgo nopietnību un farsu. Tas būtu ideāls variants. Tas būtu plāns nākošai desmitgadei. Jo nekas nevar būt stulbāks par farsu mūzikā.
Lauris: Kur tu pats priecājies vairāk nekā klausītājs; tas varbūt būtu iemesls beigt spēlēt.
Mārtiņš: Pa lielam ir jābeidz spēlēt tad, kad bundzinieks uzraksta dziesmu.
Lauris: Kad atnāk bundzinieks un saka „Es esmu sarakstījis skaņdarbu", tad ir jābeidz spēlēt.
Mārtiņš: Paskaties, kas notika ar Genesis – atnāca bundzinieks un pateica „Man ir dziesma".
Soundarcade jaunā albuma „Moving the Great Hadron" prezentācijas koncerts Rīgā notiks ceturtdien, 9. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī. Plašāka informācija http://www.soundarcade.lv
Intervijas 1. daļu lasiet šiet.
Foto: Lauris Ābele un Mārtiņš Ābols. Foto (c) Anrijs Požarskis
