Kopš deviņdesmitajiem gadiem Lamb ir viena no trim visievērojamākajām britu „triphop" apvienībām. Pagājušās desmitgades vidū paņēmuši pagaru atvaļinājumu, kura laikā dueta viena puse – Endijs Bārlovs – darbojās vairākos projektos, otra – Lū Roudsa – nodevās solodarbībai, sacerot rāmas dziesmas, kurās pienācīgi varēja izpausties viņas melodiķes talants. Pirms pāris gadiem paziņojuši par atkalapvienošanos, tad izdevuši jaunu albumu – un te nu viņi februāra otrajā nedēļas nogalē ir Rīgā – gada pirmajos mēnešos organizētajā Eiropas turnejā.
Uz „Palladium" skatuves viņi bija četratā: Bārlovs – te buroties taustiņdēļu virtuvē, te veicot pārskrējienus un skanējumu papildinot ar ekspresīvām sitaminstrumentu partijām (skaņas mašīnu vārīšanās temperatūru tikmēr uzmanīja solīdas miesasbūves palīgs melnā micītē); Lū Roudsa pie mikrofona, reizēm ar akustisko ģitāru rokās; un visu koncerta laiku priekšējā līnijā esošais kontrabasa virtuozs Džons Torns, kas „Lamb" koncertos izvēlas elektrisko instrumentu un no tā izvilina gan akadēmiski industriālus trokšņus, gan uztur mierīgu, labskanīgu zemo frekvenču pulsāciju.
Publikas gaviļu pavadīts, jau koncerta sākumdaļā skanēja megahits „Gabriel" (pirms tam arī, piemēram, „Little Things" no 1999. gada albuma „Fear of Fours"), vēlāk – skumju himna „Gorecki" no grupas vārdā nosauktās debijas plates un 2001. gada diska „What Sound" tituldziesma. Par dažādību repertuāra izvēlē nevarētu sūdzēties, bet kopiespaids pārpārēm atgādināja par „Lamb" skaņas īpatnībām šādas mūzikas grandu vidū – par to, ka atšķirībā no Bristolē dzimušajiem ēteriskās elektroromantikas praviešiem „Portishead" un „Massive Attack" mančesteriešu Lū Roudsas un Endija Bārlova duets deķīti arvien vilcis uz dinamiskāko „drumnbass" pusi. Ne tikai trauksmaini – pat trokšņaini un agresīvi – skanēja debijas albuma dziesmu sarakstā atrodamā „Trans Fatty Acid". Un tas, cik labi šāda saspēle mūziķiem izdevās, var vēstīt: nav mazinājusies (drīzāk, iespējams, tikai palielinājusies) vēlme līdzīgā virzienā radošos meklējumus turpināt. Kā jau minēts, no otras puses, nebija aizmirsts par sirdi plosošiem, lēniem meistardarbiem, pēc kuriem „Lamb" pazīst visā pasaulē, lai arī žēl, ka nenospēlēti palika tādi liriska triphopa šedevri kā „Until the Clouds Clear" vai „Stronger" no 2003. gada albuma „Between Darkness and Wonder".
Bārlova aizrautīgā rosīšanās pie taustiņiem, uzmundrinoši izsaucieni un enerģiskā bungu spēle, Lū Roudsas atbruņojošais smaids un apjautāšanās publikai, kā latviski pateikt lielu paldies – tas viss ļāva noticēt: šī uzstāšanās viņiem ir patīkama pietura nepazīstamā valstī un izdevīgā gadījumā viņi neatteiktos te atgriezties.
