Andrim Černovam paņemot ģitāru, parasti iestājas klusums, bet kādu brīdi arī viņš, acis aizvēris, vēl klusē kā lūgšanā, pirms sākt spēlēt. Tā tas parasti notiek istabā, mežā pie ugunskura vai jebkurā citā vietā, bet līdzīgas sajūtas parasti pārņēmušas arī oficiālos koncertos.
Viņš prot apburt telpu, sarunāties ar kokiem un dzīvniekiem, kuri viņu saprotot labāk nekā cilvēki, un personīgi kā savu draugu nevis nenovēršamu parādību uzrunā arī laiku. Dziesmas gadiem ilgi palikušas tās pašas un, tiem, kas viņu pazīst, zināmas no galvas, bet katru reizi tās it kā dzimst no jauna un skan citādāk. Atkarībā no Černova tā brīža sajūtām, no tā, kas nodarbina viņa prātu, tās var būt pacilājošas, skumjas vai ļoti skumjas, bet tās nevar atstāt vienaldzīgu. Viņa priekšnesums nav parasta dziesmu spēlēšana, un pat ne dvēseles kliedziens, kāds nereti piedēvēts dziesminiekiem jeb bardiem, bet šamanisks rituāls, kurā iesaistās katrs, kam pie rokas kāds instruments, bet pārējie sastinguši vēro.
Andris piedzima Padomju armijas virsnieka ģimenē, bet audzināja viņu vecvecāki. Sāka spēlēt ballītes, līdz sastapa mākslinieku un dzejnieku, kā grupas N.S.R.D. dalībnieku pazīstamo Juri Boiko, kuru uzskata par savu skolotāju. Viņa iespaidā radās Černova grupa Tilts. Astoņdesmito gadu sākumā savas tā laika sievas Ingunas lauku mājās Iecavā Černovs sarīkoja pirmo rokfestivālu Latvijā. Tajos laikos kaut kas tāds varēja notikt tikai nelegāli, tāpēc Andris izpelnījās pastiprinātu varas iestāžu uzmanību, pat draudus, un pazaudēja darbu. Černovs ar draugiem mēģināja aizmukt no sabiedrības un radīt paši savu – labāku pasauli, Vadaiņu lauku mājās, kas atradās purva vidū un kur nebija pat elektrības, no kuras visi šodien atkarīgi. Tomēr līdz ar visiem labajiem nodomiem nāca aizraušanās ar savā pašu naturālajā saimniecībā pagatavotu bīstamu apreibinošu vielu lietošanu. Tas pakāpeniski dragāja veselību, kaut Černovs vēl ilgus gadus bija aktīvs un ar savu grupu Tat Tvam dažādos sastāvos ne vien uzstājās, bet arī ierakstīja divus albumus – Aizklaukle un Maigā eitanāzija, kas ir sava žanra šedevri. Jau pirms gandrīz divdesmit gadiem Andris smejoties stāstīja, ka pazīstami narkologi, viņu satiekot, parasti pārakmeņojas: kā, tu vēl dzīvs? Tas nav iespējams! Ilgi Černovs bija stiprs ne vien savā pārliecībā par šīs sabiedrības liekulību, bet arī fiziski, tomēr nekas nav mūžīgs. Organisms no visiem triecieniem ir noguris, un tagad Andrim nepieciešama palīdzība. No tiem, kurus kādreiz uzrunājušas vai pat dziedējušas viņa dziesmas.
Ziedot A.Černova ārstēšanai ir iespējams skaidrā naudā pasākuma laikā vai arī ar pārskaitījumu Latvijas Mūzikas Atbalsta fondam:
VAS "Latvijas Hipotēku un zemes banka",
LHZBLV22
Konts LVL: LV95 LHZB 2300194329001
Foto: Andris Černovs. Publicitātes foto
