Festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas atklāšanas koncertā Sinfonietta Rīgā uzstājās pustukšais zālei. Vai, tavuprāt, tas norāda uz kādu tendenci vai vienkārši jāuztver kā apstākļu sakritība vai publicitātes trūkums par festivālu?
Tā ir tendence – sabiedrība aizvien mazāk interesējas par mākslu, tā vietā izvēloties viegli "sagremojamu" produktu. Šobrīd ir tāds laiks un jāmeklē jauni līdzekļi sabiedrības piesaistei.
Allaž ir interesējis, pēc kādiem principiem komponists piešķir nosaukumu instrumentālam skaņdarbam? Kas tavā gadījumā top pirmais – darba nosaukums vai pats skaņdarbs?
Mēdz būt dažādi – darbs var tapt pirms nosaukuma vai otrādi, gadās, ka nosaukums rodas darba tapšanas laikā. Arī principi mēdz būt visdažādākie – dažkārt tas ir dzejoļa nosaukums, kuru lietoju, rakstot vokālo mūziku, dažkārt nosaukuma izvēli nosaka vizuālas asociācijas, kas saistās ar konkrēto skaņdarbu. Nosaukums var rasties arī saistībā ar skaņdarba uzbūves principiem, bet daļā gadījumu nosaukums šķiet lieks un tādējādi kļūst formāls – piemēram "skaņdarbs solo klarnetei". Starp citu, viena skaņdarba nosaukumu "Implozija" es gluži vienkārši nosapņoju – šo darbu balsij, basa blokflautai un elektronikai atskaņos šveiciešu laikmetīgās mūzikas duets UMS 'n JIP 18. martā Spīķeru koncertzālē.
Tu galvenokārt saceri „bezvārdu" mūziku. Vai tam ir īpašs iemesls? Piemēram, nesen Siguldā notikušajā koncertā, kur ar tavu mūziku dzīvā izpildījumā tikos pirmo reizi, tekstu šķietami aizstāja kustīgas bildes skatuves fonā.
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka es nedomāju "tekstos" – mans izteiksmes līdzeklis ir skaņa. Ja es rakstu vokālo mūziku, tad reti lietoju savus "vārdus" – pārsvarā tie ir dzejnieku teksti, kuri man patīk. Manuprāt, nekas tā nevar sabeigt dziesmu, kā slikts teksts, tāpēc esmu ļoti piesardzīgs, izvēloties piemērotu dzeju.
Kādas priekšrocības komponējot sniedz akadēmiskā izglītība? Ir elektroniskās mūzikas radītāji, kas diezgan pārliecinoši spēj darboties bez šīm zināšanām.
Ir ļoti daudz dažādas mūzikas radītāji, kuri veiksmīgi darbojas bez akadēmiskas izglītības. Taču viss ir atkarīgs no pieejas mūzikai un tās radīšanai – mani interesē mūzikas "ķīmija", interesē tie aspekti, kurus nevar fiksēt un izprast bez akadēmiskās izglītības. Studējot mūziku, esmu atklājis daudz interesantu lietu, par kurām iepriekš pat iedomāties nevarēju.
Par latviešu laikmetīgo akadēmisko mūziku vairākkārt esmu dzirdējusi viedokli, ka jaunākās paaudzes klausītāji to novērtē ar prieku, turpretim cilvēki pāri 40 neizpratnē rauc degunu. Vai komponējot tu domā par klausītāju?
Man šķiet, ka deguna raucēji pārstāv visas paaudzes, turklāt deguns tiek raukts arī par citu tautu laikmetīgo mūziku. Komponējot es īpaši nedomāju par klausītājiem – vismaz apzināti nedomāju, turklāt uzskatu, ka tādējādi mūzika izdodas patiesāka un nesamocītāka.
Tavs skaņdarbs „Kā uzbūvēt lidojošo šķīvīti" atsauc atmiņā mūziku no 80. gadu latviešu detektīvfilmām. Gluži svaigi dzirdēju, ka, savukārt, skaņdarbā „Kafka metro" var vilkt paralēles ar Andra Vilcāna daiļradi. Vai šīm abām aizdomām ir pamats, un cik ļoti tu ļaujies ietekmēties no jau radītās skaņu mākslas?
Latviešu vecajās filmās parasti ir ļoti laba mūzika, tā kā šāds salīdzinājums man dara godu. Apzināti gan neesmu iespaidojies, tomēr atzīšu, ka "retro elektronika" man ir tuva sirdij. Andra Vilcāna daiļradi nepārzinu, esmu ļoti sen klausījies viņa grupu Deus Ex Machina, bet ietekmējies no šīs mūzikas neesmu. Es lasīju, ka viņš ir mācījies kompozīciju pie Maijas Einfeldes – varbūt šis apstāklis mūs vieno... Kopumā tomēr ietekmējos no jau radītas mūzikas, bet šis ietekmju loks ir tik plašs, ka labāk nekādus vārdus nesaukšu, lai nerastos virspusējs iespaids.
Cik ļoti tev kā komponistam ir svarīgi, lai tavs sacerējums ir saprasts tieši tā, kā tu to esi domājis?
Šobrīd man interpretācija neliekas īpaši svarīga – lai katrs saprot, kā vēlas. Galvenais, lai vispār saprot!
Mūsdienās visai grūti novilkt striktu svītru starp akadēmisko un eksperimentālo mūziku. Kā tu sev definē robežu starp šiem žanriem?
Vispār jēdziens "eksperimentālā mūzika" ir jālieto uzmanīgi – viena lieta ir eksperimentēt savu darbu kontekstā, bet pavisam cita lieta – mūzikas vēstures kontekstā. Un, ja runājam par mūzikas vēsturi, tad radīt ko eksperimentālu ir ārkārtīgi grūti, jo mūsdienās radītās mūzikas skaits un dažādība ir prātam neaptverami. Eksperimentāla var būt (un var arī nebūt) gan akadēmiska, gan neakadēmiska mūzika.
Pēterim Vaskam, lai komponētu, ir nepieciešams miers, putnu čalas un citu dabas radīto skaņu klātbūtne. Kādos apstākļos tu vislabprātāk strādā?
Jā, man arī patīk miers. Galvenais, lai ir sajūta, ka nav nekur jāsteidzas.
Kas ir tava autoritāte Latvijas komponistu rindās?
Man īsti nepatīk vārds "autoritāte" – tas man asociējas ar kaut kādu pielūgšanu vai tamlīdzīgu apmātību. Vispār mani tomēr fascinē Marģeris Zariņš – gan kā mūziķis, gan kā rakstnieks, gan kā pievilcīga personība.
Kā tu attiecies pret klusumu?
Man patīk!
Ar Oskara Herliņa mūziku iespējams iepazīties http://www.draugiem.lv/oskarsherlins un http://www.myspace.com/oskarsherlins.
