10. jubilejā „Depo" atkal bija pārpildīts, jo „Atmiņu vakarā" uz kluba skatuves kāpa grupas, kuras tur spēlējušas ziedu laikos, un laipni lūgti viesi telpās bija visi tie, kuriem pāri 25 un kuru jaunības dienu atmiņas, nenoliedzami, saistās ar „Depo" pagraba zālēm.
Deju zālē kājas izkustināt labi varēja tie, kuriem īpaša vieta sirdī vēl joprojām ir 90. gadu klasikai - „Radiohead" hipnotizējošajām melodijām un „Red Hot Chili Peppers" Kalifornijas vēsmas līdzi nesošajam „Scar Tissue".
Par sentimentālo jūtu veldzēšanu un veiksmīgu atmiņu rekonstruēšanu vakara vaininieki bija parūpējušies ne tikai uz deju grīdas, kur varēja kavēties atmiņās par deju vakariem no vidusskolas laikiem. Uz kluba skatuves vakara gaitā kāpa gan tādas pašmāju apvienībām, kuras joprojām aktīvi darbojas un veiksmīgi koncertē, piemēram, „Dzelzs vilks" un „Pienvedēja piedzīvojumi", kā arī tādas grupas, kuras nu jau kļuvušas par aizgājušo laiku liecībām – „Mofo" un „The Mundane". Par patīkamu katalizatoru atmiņu iedzīvināšanai kalpoja grupu izpildītās superdziesmas, vakara gaitā izskanot tādiem leģendāriem gabaliem, kurus pat vēl koncertējošie mākslinieki vairās spēlēt savos koncertos. Diemžēl grupu performancēm līdzi nāca nenoliedzama mazuma piegarša, jo katrai apvienībai atvēlētājā laikā izskanēja tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms kompozīciju skaits, un labāko gabalu raisītās atmiņas prātā radīja veselu lavīnu ar citiem šo izpildītāju darbiem, kurus dzirdēt vienā koncertā būtu tikpat patīkami. Par īpašu pārsteigumu vakarā kļuva grupas „Mofo" uzstāšanās gandrīz pilnā sastāvā pēc trīs gadus ilgas klusēšanas.
Kamēr „Depo" lejas stāvā bija iespējams slīgt sentimentā, tiem, kuriem no jaunības dienu atmiņu gūzmas jau sāka griezties galva, bija izdevība kā ar svaiga gaisa malku veldzēties augšstāvā skanošajās melodijās, starp kurām ik pa laikam iemaldījās arī svaigāki gabali par 10 gadus veciem superhītiem. Par tiem parūpējās dīdžeji Toms Grēviņš un Kārlis Dagilis.
To, kas notika „Depo" „Atmiņu vakarā" īsti nenosaukt par ballīti visas nakts garumā, bet dažas stundas veldzēties atmiņās par laikiem, kad kājās uzautās kedas un alus glāze rokā kalpoja par jaunības maksimālisma un pieklājīga līmeņa rokenrola dzīvesveida simboliem, bija visnotaļ patīkami. Īpašs prieks, ka nodoties šīm bijušo dienu apcerēm piekritušas arī tās muzikālās apvienības, kuru dalībnieki nu jau iet katrs savus ceļus.
