„Russian Circles" ir 2004. gadā dibināta apvienība, kuras sastāvā sākotnēji bija ģitārists Maiks Salivans (Mike Sullivan), basģitārists Kolins De Koipers (Colin DeKuiper) un bundzinieks Deivs Tērnkrancs (Dave Turncrantz), bet vēlāk notiek basģitāristu nomaiņa, kad grupai pievienojas tās tagadējais dalībnieks Braiens Kuks (Brian Cook). Līdz šim ir izdoti četri albumi, no kuriem pēdējais – „Empros" – iznācis pagājušā gada rudenī. Un tomēr „Russian Circles" mūzikā grūti izcelt kādu konkrētu ierakstu, jo visi no tiem ir visai labi novērtēti gan kritiķu, gan klausītāju rindās. Jāmin, ka „Russian Circles" daiļradi kategorizēt vienā žanrā ir teju neiespējami, tādēļ precīzākais apzīmējums nudien ir instrumentālā ģitārmūzika, kurā jūtami postroka, post-metal un pat math-rock elementi. Tā ir veiksmīga starpžanru sinerģija, kuras rezultāts ir ļoti baudāms muzikāls materiāls – gan ierakstā, gan koncertos.
Par to, vai Rīgas koncerts būs labi apmeklēts, ne brīdi nebija jāšaubās. Līdzīgi ārvalstu grupu koncerti, kas pēdējā laikā Latvijā gan notiek nedaudz retāk nekā pirms pāris gadiem, kalpo par pierādījumu tam, ka šim mūzikas virzienam Latvijā ir savs piekritēju loks. Par to liecina gan iepriekšējos gados notikušie „Isis", „Neurosis", „Mono" u.c. koncerti, gan arī fakts, ka publikas vairums viens otru pazīst ja ne personīgi, tad pēc sejām – noteikti. Jau koncerta izziņošanas brīdī, 2012. gada janvārī, bija jūtams vispārējs saviļņojums par gaidāmo koncertu, un brīžiem pat nācās nonākt pie domas – vai visiem gribētājiem pietiks biļešu? Beidzot pienākot ilgi gaidītajam 12. aprīļa vakaram, Ģertrūdes ielas teātra telpas, pagalmu un tuvāko apkārtni piepildīja lērums mūzikas cienītāju, un gaisā virmoja ne tikai siltā pavasara vakara vēsmas, bet arī pacilāts satraukums. Grūti novērtēt, cik liels bija sanākušo skaits, tomēr Ģertrūdes ielas teātra telpas tika piepildītas pilnībā.
Īsi pēc pulksten pusdeviņiem vakarā skatuvi ieņēma atmosfēriskā black metal kvintets no Sanfrancisko – „Deafheaven". Šo apvienību ar „Russian Circles" vieno ne vien tas, ka abas grupas dodas kopīgā Eiropas tūrē, bet arī jau iepriekš minētais starpžanru faktors – veiksmīgi tiek apvienoti vairāku mūzikas žanru elementi, kas visai labi darbojas arī kā stereotipus graujošs moments konservatīviem mūzikas cienītājiem, kam ir konkrēts priekšstats par to, kādai jābūt grupai, ja tā darbojas, piemēram, black metal lauciņā. Un tomēr jājautā, vai absolūta žanru tīrība mūsdienu mūzikā vēl jūtama? Vai tā vispār ir nepieciešama? Lai gan 2011. gadā izdotais grupas debijas albums „Roads to Judah" uzskatāms par visai spēcīgu pieteikumu jaunai grupai (tā dibināta 2010. gadā), tomēr koncertā līdz galam kaut kā nav. Ja instrumentālais sniegums ir pat ļoti labs, brīdī, kad tam pievienojas vokāls, kaut kas mazliet zūd. Ar to gan nebūtu jāsaprot, ka vokāls būtu slikts. Nebūt ne. Bet grupa vēl balansē uz „it kā ir, it kā nav" robežas. No masīvo (gan skanējuma, gan hronometrāžas ziņā) izpildīto skaņdarbu vidus grūti izcelt kādu īpaši spilgtu momentu. Publika to jūt visai labi, tādēļ jau uzstāšanās vidū daļa sanākušo tomēr lemj par labu stāvu zemāk esošā bāra apmeklējumam vai iespējai baudīt kādu dūmu pagalmā, tverot siltā vakara burvību.
Jāuzteic koncerta organizatoriskā puse – tas ne vien sācies laikus, bet arī starp abām grupām nav jāgaida tik ilgi, lai paspētu nogarlaikoties. Pauze perfekti piemērota tam, lai dotos vēl pēc kādas glāzes alus vai nodotos melomānu cienīgām sarunām ar citiem koncerta apmeklētājiem. Aptuveni piecpadsmit minūtes pirms desmitiem uz skatuves, publikas aplausu un svilpienu pavadīti, kāpj „Russian Circles". Koncertu grupa ievada ar kompozīciju „Carpe" no grupas debijas albuma „Enter". Tas ir spēcīgs ievads, jo šī kompozīcija ir iemīļota ne vien daudziem grupas cienītājiem, bet arī pašas dziesmas uzbūve ir lieliski piemērota koncerta atklāšanai – deviņas minūtes garais skaņdarbs iesākas ar pulsējošu ritmu, pāraug ļoti niansētā izpildījumā, bet noslēdzas ar masīvu kulmināciju, ļaujot sajust, ar ko tad šī grupa ir tik labi pazīstama. Un tas ir tikai koncerta ievads. Katra nākamā dziesma šķiet tikpat spēcīga kā iepriekšējā, taču nevienā brīdī nenotiek atkārtošanās. Katrs skaņdarbs ir pilnvērtīgs stāsts, kas līdzi mūzikai prātā uzzīmē arī attēlu. Starp katru izpildīto dziesmu mūziķi ietur vismaz pusminūti garu pauzi, kuras laikā, tā vien šķiet, klausītājs tiek sagatavots tam, kas gaidāms pēc tam. Kad esi mazliet atslābis, grupa ar pēkšņu cirtienu atkal ierauj tevi masīvā skaņas vilnī.
„Russian Circles" prot paņemt publiku ar lielisko izpildījumu. Nav vajadzīgi nekādi komentāri starp dziesmām, nedz arī šova elementi. Grupa šajā ziņā ietur askēzi. Saikne ar publiku ir radīta tik un tā. Arī nepasakot ne vārda, var paņemt publiku ar lielisku izpildījumu un enerģisku atdevi visa koncerta laikā. Klausītājs sapratīs. Nē – viņš sajutīs! Mūziķi zina arī to, kādai jābūt koncerta struktūrai. Dziesma pēc dziesmas, bet tu pat nejūti, ka ir jau pagājusi gandrīz stunda. „Russian Circles" koncertā izpilda dziesmas gan no pirmajiem albumiem, gan pēdējā albuma „Empros". Publikā jūtami gan tie, kas mūzikai atdevušies pilnībā, ļaujot ķermenim kustēties tās ritmā, gan mūzikas gardēži, kas nododas mūzikas analizēšanai, uztverot, kurā brīdī priekšplānā izvirzās basģitārists, kurā – bundzinieks, kā arī to, kurā brīdī mūziķi veiksmīgi izmanto dažādus efektus un samplus. Koncerta galveno daļu grupa noslēdz ar kompozīciju „Mladek" no albuma „Empros". Tā šķiet, ka izteikts kontrasts visam iepriekš dzirdētajam tieši izteikti optimistiskā skanējuma dēļ dziesmas sākumā. Un uzreiz ir skaidrs, ka šis ir lielais fināls, dziesmai noslēdzoties ar triumfālu muzikālo eksploziju. Pēc nerimstošiem aplausiem, grupa uz skatuves atgriežas, lai izpildītu vēl vienu dziesmu.
Pēc koncerta šķiet nebija neviens, kas ar koncertu būtu bijis neapmierināts. Ilgā gaidīšana – no janvāra līdz aprīlim – atmaksājās. Un pavisam droši var apgalvot, ka tie, kas piedzīvoja „Russian Circles" koncertu Rīgā, viņu ierakstus turpmāk dzirdēs pavisam citādi.
Foto: Russian Circles koncertē Ģertrūdes ielas teārtī. Foto (c) Didzis Grodzs
