Kamēr vieni mēnešiem ilgi pavada studijās, līdz briljanta mirdzumam slīpējot dziesmu skanējumu, Inokentijs Mārpls neslēpj, ka dziesmas savu patieso skanējumu iegūst pēc vairākkārtējas atskaņošanas klausītājiem. Arī ar daļu „Pupu mizu" grupas fani jau tikušies pēdējo gadu laikā, tās dzirdot koncertversijās, grupai it kā netieši norādot, ka primārais ir saturs, pēc tam – forma.
Inokentijam Mārplam šogad aprit 25 gadi. Atminies pirmo koncertu?
Protams. Kurš gan pirmo koncertu neatceras?! Pirmajā koncertā mums vēl nebija nosaukums „Inokentijs Mārpls", toreiz ar nosaukumu bija nekonkrēts stāvoklis. Tās bija 86. gada beigas, mēs spēlējām Poligrāfiķu klubā. Es, Nils Īle un Ikars Samardžijevs, kurš tagad ir operdziedātājs Itālijā. Pirmā uzstāšanās kā Inokentijam Mārplam bija jocīgs koncerts Liepājas klubā „Boļševiks". Sastāvs bija pilnīgi spontāns ar spontāniem instrumentiem, kas plus mīnus gadījās pa rokai. Bet tāds koncerts, kur jau izklausījāmies pēc rokgrupas, notika 87. gada vasarā Iecavā, pļavā. Aizbraucām uz Iecavu, un mums prasīja, kāds ir grupas nosaukums. Pirms tam nebijām apdomājuši un nekas cits neatlika kā nosaukt to, ko bijām pateikuši iekpriekš Liepājā. Pēc tam likās, ka visi mūs pazīst kā Inokentiju Mārplu.
Man liekas, ka mainīt grupai nosaukumu – nekādas jēgas no tā nav. Grupām ieteiktu palikt pie pirmajiem nosaukumiem, jo cilvēki, ja viņiem grupa ir patikusi, tās nosaukumu plus mīnus atceras.
Nav īsti noteikts, kuru varētu uzskatīt par pirmo īsto Mārpla koncertu.
Bieži nemaz nav iespējams precīzi definēt, kurā brīdī grupa ir dzimusi.
Jā. Mums bija arī tādi koncerti, kur gandrīz nav publikas, varbūt kādi pieci vai desmit cilvēki. Mēs vienu laiku spēlējām Asaros bibliotēkā – tur mums bija mēģinājumu telpa. Mums vajadzēja atrādīties bibliotēkas vadībai.
Kāda bija bibliotekāru reakcija?
Reakcija bija tāda, ka mēs varējām turpināt mēģinājumus. Tā kā tik ļoti briesmīgi nebija. Bet vienu laiku 86. gadā mēs mēģinājām Rīgas 7. vidusskolā. Pirms gada beigām mēs spēlējām kaut kādā pasākumā, tādā kā Ziemassvētku sarīkojumā, disenei pa vidu. Mēs nospēlējām četrus gabalus, pēc uzstāšanās atskrēja skolas direktore un teica, lai mēs tur vairs nerādāmies.
Dzelzs vilks šogad svin 20 gadus, Pērkons – turpina svinēt 30. Pagaidām savu divdesmitpiecgadi turat vien zinātāju un pašmāju pagrīdes mūzikas entuziastu acu augstumā.
Dzelzs Vilks un Pērkons - tie ir aisbega redzamā daļa. Mēs esam vairāk andergraunds. Nodomājām, ka 25 gadu jubileju varam apvienot ar diska iznākšanu. Kad pirmo reizi spēlējām „Boļševikā", bija tieši pavasaris.
Cik tālu šobrīd esi ar albuma izdošanas darbiem?
Vāciņi, es ceru, drukājas tipogrāfijā. Un viens māstera veids ir iedots ražotājiem, bet viņi to taisās laist ražošanā ap 2. maiju. Līdz tam domāju iedot vienu citu māsterdisku. Ceru, ka paspēs. Prezentācija būs 11. maijā Rīgā „Nabas" klubā, 18. maijā uzstāsimies Fonteina klubā Liepājā, 19. maijā - Melno cepurīšu balerijā Jelgavā, 25. maijā - Zabadakā Kuldīgā, 26. maijā – Ventspilī Atslēgas parastajā vietā.
Cik lielā mērā „Brīvību Latvijai!" ir albuma noskaņu raksturojoša dziesma?
Nav raksturojoša. Albumā vairāk ir citas tēmas. Es biju iedomājies, ka tas būs mīlestības dziesmu cikls. Varētu būt, ka tās ir attiecību dziesmas. Albumā ir iekļauta arī dziesma, kas tika sacerēta „Strāvoklim", dziesma ar Raiņa tekstu - „Mūžīgā saskaņā".
Albums sauksies „Pupu mizas". Arī grupas logo vērīgs skatītājs noteikti ierauga vairākus notikumus. Vārdu spēles un rotaļāšanās ar vizuāliem elementiem ir apzināta rīcība cilvēkiem likt domāt vai vienkārši tā ir sanācis?
Kaut kādā ziņā tas ir apzināti. Lai cilvēki var arī iztēli likt lietā un pielāgot savām vajadzībām. Tāpat arī dzejā autors atstāj vietu iztēlei.Pasniegt visu pa tiešo – tas nav interesanti.
Pirms nākšanas šurp prātoju, kuru diktofonu ņemt līdzi – digitālo vai ar kasetīti. Izvēlējos ar lenti. Kā tu kā mūziķis, dīdžejs attiecies pret vispārējo digitalizāciju? Disenes joprojām spēlē uz platēm.
Spēlēju uz platēm un arī uz kompaktdiskiem.
Mp3 var uzmest ausi, lai aptuveni nojaustu, kas tas ir, bet klausīties tādu formātu, kur nu vēl atskaņot publiski, es neieteiktu. Kaut gan pa radio lielākā daļa skan mp3. Man liekas, tas ir diezgan kaitīgi, pirmkārt, ausīm, arī galvai. Mp3 ir tāda skaņa, kas dabā nemēdz pastāvēt. Tā ir nedabīga un izkropļota. Es pieļauju, ka, ja cilvēki tādu daudz klausās, arī smadzenes kļūst... ne bojātas, bet ar jocīgu ievirzi. Studijā, kur mēs rakstījām savu albumu, man studijas cilvēki stāstīja, ka jaunieši atnāk rakstīties un grib, lai no studijas nāk mp3 skaņa, jo viņi pie tādas ir pieraduši. Es nevaru izturēt, ja, piemēram, disenē skaļi skan mp3. Pēc kāda mirkļa es drīzāk iešu prom. Bet varbūt cilvēki nepievērš tam tik lielu uzmanību vai viņiem netraucē. Es ļoti ātri nogurstu no tādas skaņas.
Tu nodarbojies arī ar vizuālām lietām. Kas tevi mudina tam pievērsties?
Tas arī ir izteiksmes veids. Ja kaut kas uzzīmējas vai tādā veidā sanāk, tad arī ir prieks, tāpat kā, ja ir sanākusi kāda iedvesmojoša dziesma. Man vispār patīk vizuālas lietas.
Ko tu dari, kad nevari aizmigt?
Palasu kaut ko. Pēdējā grāmata, ko lasu, ir diezgan laba. Sarakstījis Sniegs, plašāk pazīstams kā Vilis Lācītis. Esmu izlasījis kādas 60 lapaspuses un grasos lasīt tālāk, bet, kāds bija nosaukums, es īsti nepateikšu. Grāmata vēl nav izdota, bet drīz būs. Pirms tam es izlasīju grāmatu „Tālava" par senajiem tālaviešiem, viņu cīņu pret iebrucējiem.
Vēsture tev ir tuva tēma.
Jā, man patīk vēsturiskas lietas, interesē. Mani viss kaut kas interesē.
Foto: Raimonds Lagimovs, pazīstams arī kā Dambis. Foto (c) Evita Bandere
