"Pērkons" vēl aizvien turpina nest nacionālo pašapziņu un aizvien skan kā no astoņdesmitajiem, kad roks turēja tautu pie cerības. Laiki mainās, Raimondam Bartaševičam aug bārda, bet dimanti nezaudē vērtību. 1.maija koncertā kā aizmirsta nostaļģija atgriežas arī petardes, kokaini sprādzieni un dzirksteļojošas raķetes, kas tik ļoti raksturīgas "Pērkona" pirmsākumos.
Neskaitāmi simti un tūkstoši nevar noliegt, ka lieliskākais un kvalitatīvākais Latvijas avangarda roka grupējums "Pērkons" visdullāk gabalus triecis Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālos. Šķiet, tas atkārtojies vismaz ik pēc četriem gadiem, turklāt, pēdējo reizi, ar veco un jauno gabalu "kiš-miš", tas noticis tikko, 2012.gadā.
Trīsdesmit vienu gadu atpakaļ vokāli instrumentālais ansamblis "Pērkons" karnevālā uzstājās pirmo reizi. Kopš tā laika ir pārdroši, bet patiesi apgalvot, ka "draņķi" viņi nekad tā arī nav spēlējuši. Ir bijušas mazāk nozīmīgas un mazāk melodiskas dziesmas, bet pārsvarā – tikai un vienīgi mūsdienu folklora ģeniālā līmenī, kas iemieso latvietību visos dziļumos. Dzejniecisks poētisms, pamatīgs rokenrols, nedaudz iereibusi atmosfēra un kopības sajūta, dziedot vienkāršās, bet tik simboliskās dziesmas.
Koncerts "Palladium" amfiteātrī nebija vien kārtējā veco cilvēku jubilejas hītu parāde, kas atkārtojas pēc noteiktiem cipariem. Uz skatuves kāpa arī pašu mūziķu bērni (vismaz lielākā daļa), kuru esamība "Pērkona" vēsturē, protams, ir atstājusi nozīmīgu paliekošo vērtību, un šos talantus varētu nosaukt par grupas veiksmīgākajiem darba augļiem. Jura Kulakova meitas, vijolnieces Justīnes, Leona Sējāna dēla bundzinieka Reiņa ("Instrumenti") un Jura Sējāna dēla, saksofonista Valtera pievienošanās padarīja vispārējo garu vēl ģimeniskāku un skaļāku. Apliecinot to, cik daudz pieaug enerģijas deva, jau redzot vien, ka uz skatuves palielinās cilvēku skaits.
"Pērkons" divas reizes bijis aizliegts Padomju Savienībā, un pie vainas nav tikai leģendārais skandāls 1985.gadā Ogrē, kas bija iemesls pāris grupas koncerta klausītājiem doties uz cietumu, bet Jurim Podniekam radīt tikpat leģendāru dokumentālo filmu "Vai viegli būt jaunam?". Iespējams, vainojama pilnīga Jura Kulakova apvienības avangarda un roka epopeja un režīma ignorance, ko izrādīja ne tikai pārējie viņa mūziķi, bet arī fani. Iespējams, tie ir unikālie Māra Melgalva, Klāva Elsberga, Vika, Jura Kronberga, arī Anšlāva Eglīša darbi, mūsdienu projektos arī Jāņa Ziemeļnieka un Eduarda Veindenbauma dzeja.
Veroties 1.maija koncerta skatītāju rindās, nav divu domu – tā ir pilnīga latvietība, kas pulsē cauri "Pērkona" radītajai mūzikai. Tā latvietība, kas griezās uz 1989.gada "Mikrofona aptaujas" magnētiskajām lentēm un beidzot uzvarēja ne tikai konkurentus un laiku, bet arī pastāvošo kārtību. Visbeidzot, tā ir latvietība, kas alkst pēc brīvības un jaunām tautas dziesmām, tikpat mūžīgām kā vecajām, un kura tieši rokā izskat visspēcīgāk.
Ir muļķīgi uzskaitīt dziesmas, kas atskan "Palladium". Vēl muļķīgāk ir uzskaitīt cilvēkus, kas ne mirkli nav ne dziedājuši "Pērkona" spērienus, ne zinājuši vismaz lirikas. Tāpēc tik žēl, ka Jurim Kulakovam, Ievai Akurāterei, Raimondam Bartašēvičam, Leonam un Jurim Sējāniem un Ikaram Ruņģim (uz "Mēs pārtiekam viens no otra" atgriežas arī Nauris Puntulis) nav iespējas atrasties uz Arēna "Rīga" skatuves. Telpas, ko viņi ir pelnījuši. Telpas, kurā publikas milzīgais koris dziedātu vēl skaļāk, pats "Pērkons" pret zāli mikrofonus vērstu vēl vairāk un spēlētu vēl stiprāk.
"Palladium" zālē publika māksliniekiem ir ļoti tuvu. Bet tie, kuri, ieslodzīti abos balkonos, liekas kā apdalīti tajās instinktīvajās tieksmēs, ko rada "Pērkona" skaņas vilnis. Jo šeit ir jādejo. Šeit ir jākratās kā Ogrē un jāiet apskaut skatuves apsargi kā Mākslas akadēmijā. Tomēr, pat bez tā gandarījums par apskaužamo popūriju un leģendāro harismu nav apstrīdams. "Pērkons" vēl aizvien teiks "Labu vakar", vēl aizvien "kalnos uguni kurs" un dejos kretīnu dejas, kamēr dziesmu vārdu autori būs tikpat leģendāri un pārvērtīsies folklorā. Jo "Pērkons" vairs nav laikmetīgs. "Pērkons" jau gadiem ir mūžīgs.
Foto: Pērkons uzstājas koncerzālē Palladium. Foto (c) Ivo Blūms
