„Prāta vētra" ir klāt ar savu jaunāko ierakstu, kas iepakots videi draudzīgākā papīra formātā.
Melodisks, mierīgs, vietām miegains, vietām jestrāks roks, tīrā latviešu valodā, trīs gabali arī angliski.
„Vēl viena klusā daba" ir ļoti labi ierakstīts, labi iespēlēts albums, tā ir gaumīga rokmūzika, kurā piebērtas dažādas muzikālas rozīnes, kas neizceļas, nesabojā, bet labi piedod garšu un mazos akcentus.
„Vēl viena klusā daba" neviļus gribas salīdzināt ar šo to, te ieskanas fragments no šitā, te savukārt - tas tur... Un tāds ir viss albums. Tikai strupi pielīdzināt vienam vai otram nebūtu korekti, precīzi, pareizi. Patīkami lipīgi, patīkami plūstoši, it kā kaut kur kaut kas dzirdēts, bet tomēr savs – tāds ir šis salikums. Iespējams, „Vēl viena klusā daba" ir ambient roks, jo albums ir gana mierīgs, miedzīgs, apcerīgs, bet tomēr roks.
Runājot par liriku, neiedziļinoties īpaši neiedziļinoties, varētu šlkst, ka albumā iekļauts plaša patēriņa vārdu virknējums, pie kura dungāt vai lēkāt līdzi, bet – nekā. Ir arī vārdu salikumi, kas liek aizdomāties, nevis par to, kas tajā gabalā domāts, gan drīzāk klausītājam pašam savās klusajās dabās paraudzīties.
Albuma pērles, ko dungāt pie sevis pa kluso, pastaigās pa pilsētu – „Nākamā nodaļa", „Lantern", „Vēl viena klusā daba".
Melanholiķi, uzmanību, šis albums var izraisīt vēlēšanos to klausīties atkal un atkal!
