Lai šajā histēriķu radītajā gaisotnē, kuru var salīdzināt ar mākslīgu „vētru ūdens glāzē", netiktu pieņemti tuvredzīgi lēmumi, kuru rezultātā var veidoties situācija, ka latviešu Dziesmu svētkos būs jāapplaudē tikai un vienīgi Maskavas Babuškām par „Vej veterok", vēlos izskaidrot notikumus un mūsu tiesību pozīciju.
Vai maksāts tiek divas reizes par vienu un to pašu?
Tradicionālās radiostacijas ēteru aizpilda ar ziņām, mūziku un reklāmu.
Par mūzikas izmantošanu, to pārraidot, radiostacijas maksā autoratlīdzību teksta, mūzikas autoriem, aranžētājiem, izdevējiem („AKKA/ LAA") un blakustiesību īpašniekiem/ izpildītājiem – dziedātājiem, mūziķiem, producentiem (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība- „LaIPA").
Ja šo radio pārraidīto mūziku klausās automašīnā, ģimenē, privātā ballītē..., tad maksa netiek piemērota, jo šāda mūzikas izmantošana nav saistīta ar biznesu un ienākumu gūšanu. Savukārt, ja mūzika tiek izmantota biznesa vides uzlabošanai, tad par šādu mūzikas izmantošanu publiskā izpildījumā tiek prasīta samaksa. Un nav svarīgi, vai konkrētajā telpā mūzika skan no radio, kompaktdiska, interneta....
Nekur nav noteikts, ka mūziku, piemēram, veikalā būtu obligāti jāizmanto, to var arī nedarīt, līdzīgi kā karstā laikā var neizmantot gaisa kondensācijas iekārtas vai tumšā laikā pietiekami spilgtu apgaismojumu.
Ja radiostacijas, izmantojot mūziku, pelna no reklāmām, tad veikali, restorāni, spēļu zāles u.c. pelna no sniegtajiem pakalpojumiem, un, ja mūzika tur tiek izmantota, tad bez šaubām, tā palīdz nopelnīt. Biznesā netiek izmantots nekas tāds, kas ienākumus samazina. Daudzos neatkarīgos pētījumos ir konstatēts, ka veikalos, skanot piemērotai mūzikai, pircējs uzturas ilgāk, vairāk nopērk, restorānos līdzīgi.
No iepriekšējā izklāsta ir nepārprotami skaidrs, ka mūzikas pārraidīšana un mūzikas publiska izmantošana, ir dažādi mūzikas izmantošanas veidi, un abos no tiem mūzikas izmantotāji gūst ienākumus. Abi izmantošanas veidi ir pilnībā atdalīti, tie nepārklājas un dubulta atlīdzība „par vienu un to pašu" neveidojas!
Kas saņem soda naudu?
Soda apmērs nav noteikts „Autortiesību likumā", bet gan „Administratīvo pārkāpumu kodeksā". Tieši par tik lieliem soda apmēriem pirms pusotra gada ir lēmuši iepriekšējā sasaukuma deputāti. Soda naudas lielumu nenosaka „AKKA/ LAA" vai „LaIPA", un soda nauda nenonāk šo organizāciju kasē, kur, nu, vēl izmaksām autoriem un mūziķiem. Soda nauda nonāk valsts kasē.
Neraugoties uz šo patiesību, bet, sekojot apzināti un mērķtiecīgi deformētajam skaidrojumam medijos, tā vietā, lai veiktu soda apmēru korekcijas Saeimā atvērtajā „Administratīvo pārkāpumu kodeksā", politiķi un sabiedrība tika uzrīdīta mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un likumdevēji aicināti apšaubīt un veikt radikālus grozījumus „Autortiesību likumā".
Vai jāmaksā par mūzikas izmantošanu biznesā?
Zinu kafejnīcas, kurās skan „čerkstoša" retro mūzika un senas dziesmas franču valodā, te intelektuāļi nāk iemalkot kafiju un noskaņot sevi dienai. „Slowfood" restorānā skan meditatīva mūzika. Šo uzņēmumu apgrozījuma un maksas par mūzikas izmantošanu proporcija ir tik saprātīga, ka īpašnieki nevēlas par to diskutēt vien nosaka, ka viņus daudz vairāk uztrauc elektroenerģijas uzskrūvētā dārdzība un par to gan mūsu deputātiem būtu vērts padomāt.
Līgo svētkos veikalos neskan Ziemassvētku dziesmas un Ziemassvētkos Līgo dziesmas, tāpat veikalos nav dzirdams smagais roks vai operas. Tā nav sakritība, jo veikalu īpašnieki rūpīgi piedomā un piemēro pareizu mūziku, lai ar to pēc iespējas lielākai klientu daļai radītu patīkamu vidi, kurā ir vēlme ilgāk uzturēties, nopirkt vairāk un atgriezties vēl...
Ja mūzika ir viens no daudziem biznesu veicinošiem elementiem, tad kāpēc, lai tā būtu par brīvu? Ērta piebraukšana un auto novietošana bez maksas veikalu īpašniekiem izmaksā gana daudz zemes nekustamā īpašuma nodokļa veidā, savukārt, apgaismojuma, gaisa kondensācijas un ventilācijas iekārtu darbība atspoguļojas elektrības rēķinos, bet vēl jau apsardze klientu drošībai, apkure, lai nesaltu, preču grozi un rati, lai būtu ērtāk, interjers un sakoptība, lai būtu skaistāk... un ir taču tik pašsaprotami, ka par to visu jamaksā.
Tātad, ja mūzika jebkādu apsvērumu dēļ biznesā tiek izmantota, tad mūzika kļūst par vienu no izejmateriāliem kāda jauna pakalpojuma radīšanai vai pilnveidošanai un par mūzikas izmantošanu ir jāmaksā. Mūzika nav radusies pati no sevis, tā ir veidota, ieguldot zināšanas, naudu un darbu, tas nav dabas dots gaiss vai saules gaisma, bet gan cilvēku radīts produkts, kuru var izmantot citi cilvēki sev personīgi par velti, bet sava biznesa attīstībai par samaksu.
Bez mūzikas ierakstu izmantošanas pastāv citas iespējas, kā piepildīt telpu ar nepieciešamo mūziku, piemēram, pianista, akordeonista, saksofonista sniegums, taču tas uzņēmuma īpašniekam izmaksās daudz dārgāk.
Cik jāmaksā par mūzikas izmantošanu transportā?
Agresīvākie mediji sabiedrību tracina, tiražējot absurdu domu, ka „AKKA/LAA" un „LaIPA" transporta līdzekļos aizliedz klausīties mūziku, ļoti labi zinot, ka minētajām organizācijām šādu tiesību nav. Šajā gadījumā runa ir par maksu, ja mūziku izmanto tādos transporta līdzekļos, kuri par pasažieru pārvadājumiem prasa maksu. Šī maksa ir saistoša nevis transporta līdzekļa vadītājam, bet gan kompānijas īpašniekam, ja viņš uzskata, ka mūzikas klausīšanās transporta līdzeklī ir kaut kādu iemeslu dēļ nepieciešama.
Daudzās valstīs sabiedriskajā transportā un taksometros drošības apsvērumu dēļ mūziku klausīties ir aizliegts. Latvijā to nosaka auto parka īpašnieks.
„LaIPAs" izpilddirektore Ieva Platpere sarunā ar medijiem daudzkārt norādījusi, ka organizācijas mērķis ir panākt, lai mūzika tiek izmantota pēc iespējas vairāk un tāpēc arī paredzētie un vēl neapstiprinātie tarifi par mūzikas izmantošanu transportā ir simbolisks - 1 lats gadā par 1 autobusu (trešdaļa santīma dienā par Latvijas un ārvalstu mūzikas izmantošanu), bet tarifs par mūzikas izmantošanu taksometros - 1,80 lats gadā (pus santīms dienā). Tas neizmainītu transporta pakalpojumu cenas, jo, piemēram, tikai par iekāpšanu vien taksometrā vidēji tiek prasīts samaksāt 1,50 latu. Vēl viens fakts pārdomām – par licenci sniegt pakalpojumus lidostas „Rīga" apkārtnē katrs taksometrs pašvaldībai maksā 12 latus mēnesī.
Neraugoties uz mūziķu un producentu zemo pašnovērtējumu, nosakot iepriekš minētos tarifus par mūzikas izmantošanu transporta līdzekļos, kuri sniedz maksas pakalpojumus, no atsevišķiem medijiem sekoja latviešu izpildītājus pazemojošas un diskriminējošas prasības. Par dziesmu raidīšanu radio tika pieprasīts vai nu izpildītājam izstāties no „LaIPAs" vai arī samaksāt radio 3000 latus par dziesmu raidīšanu, piebilstot, ka turpmāk radio bezmaksas raidīšanā izmantos tikai to izpildītāju dziesmas, kuri radio strādā vai ir radinieki. Līdz ar to „LaIPAs" biedri un tās dibinātāji tika nostādīti paši pret savu organizāciju un diskriminēti pret ārvalstu izpildītājiem.
Vai var pierasīt maksāt, cik grib?
"LaIPA" nav uzņēmums, komercsabiedrība, akciju sabiedrība vai valsts iestāde - tā ir biedrība, kuru dibinājuši tās biedri - izpildītāji un fonogrammu producenti, lai kopīgi administrētu sava īpašuma – fonogrammu lietošanu. Un tiesību īpašniekiem ir tiesības noteikt, kādā veidā un par kādu cenu viņiem piederošs īpašums var tikt izmantots - tieši tādā pašā veidā, kā jebkuram ražotājam ir tiesības noteikt, par kādu cenu tas pārdos saražoto preci.
„LaIPAs" tarifi nav "no gaisa ņemti", kā tas izskan sabiedriskajā telpā. Gadu laikā apzinātas visas kaimiņvalstu līdzīgās organizācijas, bijušas neskaitāmas tikšanās ar dažādām līdzīgas darbības starptautiskām organizācijām, tarifi skatīti Konkurences padomē.
Pēc matemātiskas loģikas tarifiem Latvijā vajadzētu būt augstākiem par līdzīgiem tarifiem Lietuvā un Igaunijā, jo Latvija vienīgā ir ratificējusi līgumu par intelektuālā īpašuma aizsardzību ar ASV, taču neraugoties uz to, tarifi ir līdzīgi.
Katrā sektorā visiem mūzikas izmantotājiem tarifi ir vienādi, un tie tiek saskaņoti, slēdzot līgumu, kā arī pārskatāmi laikā atbilstoši ekonomiskajai situācijai.
Līdz ar to aplams ir viedoklis, ka "katram mūzikas izmantotājam tiek prasīta tāda samaksa kādu grib paprasīt".
Problēmas mēdz būt gadījumos, ja no mūzikas izmantotāja puses tiek uzskatīts, ka par mūzikas izmantošanu nav vispār jāmaksā, jo tad jebkādi tarifi mūzikas izmantotājam šķiet slikti un pieņemams ir tikai „0" tarifs.
Sabiedrības un valsts drošības nodoklis?
Tikko izskanējis viedoklis, ka - „...radio ir visur jāskan un tas saistīts ar sabiedrības un valsts drošību, jo stihisku nelaimju gadījumos sabiedrības informēšanai radio ir nepārvērtējams. Vēlēšanās nopelnīt nevar būt vērtējama augstāk par cilvēka veselību un dzīvību".
Pēc „LaIPAs" statistikas datiem publiskā telpā pārsvarā tiek izmantoti komercradio. Šo radio obligāta funkcija nav rūpēties par minēto drošību. No mūzikas izmantotāju līgumiem, kuros norādīti mūzikas izmantošanas avoti kopš 2006.gada nepārprotami redzams, ka tikai 30% uzņēmumu mūzikas klausīšanai izmanto radio, pārējie kompaktdiskus, datorus, interneta radio, pašu veidotās „playlistes". No šiem 30% tikai 19,8% klausās sabiedriskā (valsts) radio programmas.
No tā var secināt, ja cilvēki būtu norūpējušies par savu drošību ikdienā, tad visi klausītos radio. Līdz ar to drošība kā arguments nav arguments. Savukārt, ja notiktu kāda katastrofa, tad nevienam nebūtu liegts ieslēgt radio un par to netiktu prasīta samaksa. Ārkārtēji apstākļi skar visu sabiedrību kopumā, t.sk., autorus, izpildītājus un producentus.
Raugoties no finansiāla aspekta, kāpēc Latvijas un ārvalstu autoriem, izpildītājiem un producentiem piespiedu kārtā jāuzņemas Latvijas valsts funkciju pildīšana un valsts jāsponsorē? Ja valstij šāds pakalpojums – „Sabiedrības un valsts drošība" ir nepieciešams, tad tas ir jāpērk, no valsts budžeta maksājot sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem par tiesībām mūziku izmantot publiski 24 stundas diennaktī un it visur, kā nepieciešamību šādam maksājumam no valsts budžeta minot – „Valsts un sabiedrības drošībai". Pretējā gadījumā vietējie autori, izpildītāji un producenti iepretim citiem sabiedrības locekļiem ir diskriminēti, jo tikai viņu īpašumu valsts apliek ar "valsts un sabiedrības drošības" nodokli.
Savukārt, uzzinot par šādu nodokli, visi ārvalstu autori, izpildītāji un producenti taisnā ceļā dosies uz visām pasaules tiesām, apstrīdot kārtējo latvisko „nasing spešal".
Vai gods kalpot Latvijai?
Notikumu turpinājums vērojams pašlaik, kad medijos it kā nejauši un joprojām sabiedrības interešu vārdā masveidā parādās dažāda veida negatīvas ziņas un informācija par autortiesību organizācijām un „alkatīgajiem izpildītājiem". Daži Latvijā atzīti izpildītāji radio ēterā jau nokristīti par viduvējiem muzikantiem un puskoka lēcējiem, kuri uzdodas par lieliem mūziķu aizstāvjiem un tas tikai tāpēc, ka 1685 Latvijas izpildītāji un producenti viņiem ir uzticējuši savas tiesības un ir, balsojot ievēlējuši „LaiPAs"valdē.
Intervēti tiek autortiesības vāji pārzinošie politiķi kā arī tādi „AKKA/LAA" vai „LaIPA" biedri, kuriem kādreiz ar organizācijām ir bijis konflikts un tāpēc saglabājies rūgtums sirdī, kuru, gadiem ejot, nemazina organizāciju gana sūri sarūpētā atlīdzība. Tiek manipulēts arī ar tādu autoru un izpildītāju viedokļiem, kuri nodarbojas tikai ar radošo darbu, būtībā nepārzinot Autortiesību likumu.
Daži politiķi ir iedegušies par iespēju slēgt atsevišķus sektorus autoratlīdzību iekasēšanai, neizprotot, ka Latvijas mūziķi līdz ar to paliks aizvien konkurētnespējīgāki un piemirstot, ka Latvijas valdības patreizējais prioritārs mērķis ir palielināt Latvijas konkurētspēju.
Pavisam neizprotami ir Nacionālā apvienība, kurā pulcējas Latvijas superpatrioti un arī neatkarīgie deputāti, kuri masu mediju pavadībā zāģē vienu kultūras zaru – mūzikas ierakstu nozari. Ja Latvijā masu mediji jau pašlaik izmanto aptuveni tikai 30% Latvijas mūzikas repertuāra, tad, pateicoties dažādām neapdomīgām un netālredzīgām darbībām šī proporcija var sasniegt 10%:90% ārvalstu (arī Krievijas) izpildītāju labā.
Gudri cilvēki redz šo mākslīgi veidoto agresīvo kampaņu, kuras it kā sabiedrības interešu aizstāvības pamatiem cauri spraucas tāds kā ģimenisks draudzīgs rokasspiediens. Līdz šim ar līdzīgām kampaņām ir inscinēti un, tad arī pašu atrisināti dažādi notikumi, ir arī gabalos saraustīti politiķi un vienkārši cilvēki, kuri traucē. Lai arī pašlaik daudziem Latvijas mūziķiem ir aizbāztas mutes, sabiedrība gaida Dziesmu svētkus un cer uz muzikālām uzvarām ne tikai Eirovīzijā vien.
Autortiesības ir īpašuma tiesības un katras personas tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas Satversmē (113.pants). Savukārt, Satversmes tiesa ir norādījusi- "Ja konkrētas tiesības ir ietvertas Satversmē, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā piešķirta konstitucionāla vērtība".
Tāpēc katra Saeimas pārstāvja izprotošs, neatkarīgs un godprātīgs lēmums būs svarīgs ne tikai visiem Latvijas mūziķiem, bet latviešu kultūrai kopumā.
