Tas par ātrumu, nav joks. Lai arī pats Vograms savās lekcijās, Lucernas Lietišķo mākslu un zinātņu universitātē Šveicē, mēģina (un ar rezultatīvām sekmēm) palielināt izpildījuma straujumu, trombona pūtējs vēl aizvien nespēj būt steidzīgāks, elpu aizgrābjošāks vai akrobātiskāks nekā "pirkstu grabinātāji" - pianisti, saksofonisti, basisti. Tomēr trombonam piemīt šis samtainais un varbūt pat dzīvesgudrais tonis, kas tā skanējumu padara īpatnējāku nekā daudziem citiem instrumentiem. Daudzi saka – pat labāku, bet tādi vārdi iegūst vērtību vien katra subjektīvajā realitātē.
Paliek vēl interesantāk, kad trombonu apvieno trio, kur tam piespēlē un to brīžiem pārspēlē bungu komplekts (Dejan Terzic) un, cik savādi, Hammond ērģeles, ko šajā gadījumā pārvalda Arno Krigers (Arno Krijger). 5.jūlijā lācis plēš divus jērus – Hammond ir ne tikai debešķīgs instruments, bet tam piemīt arī skanējums ar plašu iespēju diapazonu. Vienā brīdī tas var dunēt kā mūsdienās tik populārais izteikti zemais bass, citā - svilpt kā vissmalkākā un neciešamākā vilciena svilpe.
Tomēr tas vēl aizvien paliek diezgan unikāli skanošs instruments, un Hammond "patosu" var atpazīt uzreiz. It sevišķi mūsdienās. Dzirdot Krigera maģiski rezonējošās partijas, dažbrīd prātā nāk teju katra kārtīga roka blice pirms četrdesmit gadiem, kaut vai "Deep Purple" ar "Child of Time". Klausoties ārprātīgo (labā nozīmē, labā nozīmē!), superātro skanējumu, pirmā ausīs atskan vācu mūzikas "jukušā" Helges Šneidera (Helge Schneider) kaverversija Procol Harum gabalam "White Shade of Pale". Tomēr Krigers bieži "laiž pa kreisi", realizējot arī tikai savas ambīcijas un dragājot Hammond pat ar plaukstām, teju vai nesatriecot to pīšļos.
***
Ir viens joks: "Vienu dienu dzirdu skapī kaut kas grab. Atveru – tur džinss iziet no modes". Džezs gan neiziet. Tomēr, kad šīs abas "gudrības" tiek apvienotas, rodas galaprodukts – džezā no modes izgājis džinss. Jo džezs taču ir mūžīgs, bet tas otrs, vismaz mūsdienās – neglīts. It sevišķi, ja zils. Vārds ir trāpīgs, aprakstot vismaz paša Vograma ģērbšanās stilu, kas vairāk atbilst viņa ikdienišķajam darba apģērbam lekcijās Lucernā. Varbūt tas nav svarīgi, varbūt šāds izskats varētu tikt novērtēts kā alternatīvs un laikmetīgs solis, tomēr ne visi alternatīvi un laikmetīgi soļi ir gaumīgi vai patīkami žesti. Tiesa, iepriekšminētajā diskursā netiek iekļauts trio bundzinieks Dejans Terzičs, jo balkānu asinis laikam neatļauj ģērbties nolaidīgi. Tas gan nav nekas svarīgs, tomēr koncertā viss aizņem daļu no kopējā snieguma. Maza novirze mēdz traucēt.
Tikko pieminētajam Derzičam arī milzīgs nopelns koncerta kopējās, plūstošās substances veidošanā – priekšnesums cenšas teju ne mirkli neatlaist klausītāju no dažādā un virtuozā, un vienmēr pulsējošā ritma un atļauj gan Krigeram, gan Vogramam darīt savu virtuozo lietu. Tieši Derziča "avangardregeja" skaņdarbs ir pēdējais, ko trio izpilda paredzētajā repertuārā un tieši viņš pats ar to beidzot atbild, kāpēc vakara spēle patiesi atgādina pasaulslaveno "neformāli" Frenku Zappu. Tomēr tad, kad trio atgriežas uz "vienu īsu gabalu", atklājas, ka "viens īss gabals" nemaz nav tik īss un varbūt pat ir par daudz. Pati pamatprogramma gan tieši laikā, un pieminētā Zappas vēlme izlauzties un neatkārtoties manāma visa koncerta laikā. Patīkami apzināties, ka skatītāju iepriecina ar sarežģītām struktūrām, nevis tikai "veiklām rociņām".
Kāda cita leģenda, mūziķis Lū Rīds (Lou Reed) reiz teicis, ka, ja mūzikā ir vairāk par trīs akordiem, tad tas ir džezs. Mūsdienās šo pieticīgo apgalvojumu varētu paplašināt līdz četriem un novēlēt Nilam Vogramam nākamreiz palielināt pielietojuma iespējas lieliskajai melodikai, kas ir vēl kāda jauka alternatīvā skanējuma sastāvdaļa "Nils Wogram Nostalgic Trio" kompozīcijās. Un jā, izplesties vēl vismaz vienā oktāvā, lai gan instrumentam to tā jau nav pārāk daudz.
Un dažbrīd liekas, ka Vograms tovakar ir kādā citā pasaulē. Neskatoties uz pāris nesvarīgajām izpildījuma neprecizitātēm, pamanāms, kā viņš gaišā dienas laikā it kā aizsnaužas, teju nokavējot melodijas sākumu. Varbūt tā ir aizgrābtība, ko viņš velta Krigera tehniski nevainojamajai pirkstu veiklībai, varbūt viņš jūtas neizsakāmi brīvi, varbūt uztraucies. Bet mednieks jau nu pats labāk zinās, kur šāvis – kopējo noskaņojumu tas nemaina nemaz.
Neskatoties uz dažādiem ar aci vai tikai ar pieredzi manāmiem defektiem, šis koncerts ir patiešām labs iesākums šīs vasaras "Rīgas Ritmiem". Krāsains, jauneklīgs, rotaļīgs, laikmetīgs un, neskatoties uz sīkumiem, tiešām profesionāls. Tieši tā vasaras noskaņa, kas teju vai katru festivāla reizi valda ārpus Kongresu nama, visnotaļ ērti iemitinās Vograma trio izpildījumā. Vasarīga, brīva un, jā, atslābināta.
Koncerta otrajā daļā uzstājās viena no spilgtākajām mūsdienu pianistēm pasaulē – Hiromi Uehara.
6. jūlija programma:
Kongresu nams 19:00 – 22:00 - Antonio Ciacca Quintet „Italian American Songbook" /Itālija, ASV/ un Astillero /Argentīna/. Biļešu cenas no 10 LVL līdz 35 LVL.
Klubs "Artelis" 20:00 – 23:30 - Carl Winther Trio /Dānija, Somija, Latvija/ un Sawadu /Francija, Senegāla, Kamerūna/. Biļešu cena 10 LVL
Atpūtas parks "Egle" 20:00 – 23:00 - Nils Wogram Trombone Show /Vācija, Latvija/ un Riga Jazz Voices feat. Dominique Eade /ASV, Latvija/. Ieeja - bez maksas.
Biļetes iepriekšpārdošanā uz festivāla koncertiem var iegādāties „Biļešu servisa" kasēs un internetā www.bilesuserviss.lv.
Foto: Nils Wogram Nostalgia Trio festivālā Rīgas Ritmi. Foto (c) Vladislavs Punculs
