Sen aizmirstās skaņas
Festivāls Laba Daba jau trešo gadu saviem apmeklētājiem piedāvā daudzveidīgāko latviešu alternatīvās mūzikas izlasi no visa plašā vasaras brīvdabas pasākumu klāsta. Tie, kas apmeklējuši iepriekšējos festivālus, zina, ka viena no šī festivāla atšķirības zīmēm ir iespēja dzirdēt ne vien aktuālākās grupas, bet arī vērot dzīvajā tādu grupu uzstāšanos, kuras sen jau kā pārtraukušas savu darbību. Viena no tādām ir arī grupa "Frontlines", kuras aizsākumi meklējami deviņdesmito gadu sākumā Jelgavā. "Ideja par uzspēlēsanu bija sen, tie, kam kādreiz bijušas kādas grupas, zina, ka miera nav nekad", stāsta viens no grupas dalībniekiem Ģirts Šolis, kuru daudzi zinās kā radio Naba dīdžeju, citi atcerēsies no grupas "Gaujarts" koncertiem, bet vēl kādi pavisam noteikti būs redzējuši radošās mākslinieku apvienības umka.lv izrādēs. Kaut arī uz sarunu Ģirts šoreiz atnācis viens, grupas sastāvu veido arī radio cilvēks Jānis Vuguls, virtuozs ģitārists Udis Lipšāns un bundzinieks Toms Circenis. "Pagājušajā vasarā sākām uzstrinkšķināt, un tā caur piepūli un ērkšķiem kolektīvs pēc desmit gadu pauzes ir atjaunots, pasākumam gatavojamies pamatīgi". Sākotnējā sastāvā nevienam no grupas nav bijusi muzikālā izglītība, ko nevarēja teikt par vēlmi spēlēt. Ģirts atzīst, ka grupai nav izveidota gluda stāsta par to, kas un kā toreiz viss bija, tomēr skaidrs, ka viss sākās ap 1992. vai 1993. gadu, kad tapa grupa ar nosaukumu "Frontes līnija" un ticis noslēgts līgums ar Jelgavas kultūras namu. Ģirts atceras, ka tas, kas tobrīd, 90. gados, norisinājās Tornī (tornis.lv), mazākā formātā notika arī Jelgavā.
Deviņdestimo "bestofs"
Grupa "Frontlines", kuras nosaukums laika gaitā nomainījies, pat pašiem negribot, norāda uz festivāla Laba Daba labo stimulu - šis pasākums bijis labs iemesls apvienoties un apvienošanās izdevusies tik ļoti, ka ir radusies nopietna iecere par "rimbuli". Ģirts smejas, ka "ja izdos albumu, tad to uzreiz varēs dēvēt par bestofu (angl. best off)". Paralēli tam ir tapis arī jauns materiāls, tomēr pirmais mērķis ir nospēlēt foršu koncertu, lai "pavilktos" arī tie, kas grupu dzirdēs pirmo reizi. Atbildot uz jautājumu par žanru, kurā tad grupa darbojas, Ģirts ir tiešs: "Tikai stulbi cilvēki var izvēlēties žanru, kurā spēlēt, piemēram, izdomāt - es tagad spēlēšu melodisko roku." Runājot par "Frontlines" radīto mūziku, viņš atceras, ka jaunības maksimālismā svarīgākais bija teksti un tā kopumā bijusi deviņdesmito gadu mūzikas pazīme - mēģināšana paņemt klausītājus ar vārdu. Atceroties kādreizējo grupas darbošanos un deviņdesmito gadu mūzikas vidi Latvijā, Ģirts atklāj, ka viņam nedaudz pietrūkst toreizējās noskaņas ar vienas dienas festivāliem. Nostaļģija pēc pagājušā ir saprotama, Ģirts smejas, ka ar gadiem arī daba viņam kļuvusi tuvāka: "Man daba ir ļoti tuva lieta, vecums nāk, un mēs ar Jāni Vuguli esam dziļi dabā, burtiskā nozīmē, jo dzīvojam ar ģimenēm mežā, gandrīz blakus". Dabas tuvums arī palīdzot mainīties, jo būt labam tāpat ir sarežģīti, bet būt dabā un būt labam ir samērā viegli: "Mežs jau pats rosina uz labdabību."
