Jau labi sen kā nav bijis tā, ka apsēžos, lai rakstītu, bet aptrūkstas vārdu. Un tā arī nosēžu pusstundu, stundu. Domājot, meklējot. Viena frāze liekas par sausu, cita par jūsmīgu. Nejēdzīgi, ka par lietām, kas patiesi aizkustina var pateikt tik maz, tās atstāj bezgala daudz emociju, bet pavisam kas cits ir mēģināt tās notver konkrētās frāzēs. Tīrs subjektīvisms, tīrāks kā jebkad. Emociju fragmenti.
Zālē nodziest gaismas, pie griestiem klusi mirdzinās spoguļbumba, pagaidām tā nekādu lomu nespēlē, vienkārši klusi, pati savā nodabā griežas.
Pirms ienākšanas zālē man saka, ka tas ir sēdošais koncerts, bet, ka parasti skatītājiem tajā mierīgi nosēdēt ir grūti. Ka tik ne tā, nodomāju, kad uz skatuves iznāk iesirms vīrs.
Trešās dziesmas vidū par to pārliecinos uz savas ādas. Ritms, ritms, RITMS... jā, gribas lēkt kājās, gribas kustību, deja nebūtu pareizais vārds – tā tomēr prasa noteiktus rāmjus, bet šeit der tikai improvizācijas. Mūzika ņirb, viļņo, ietriecas skatītāju zālē un seko emociju atsitiens atpakaļ – skatuves virzienā, atkal viens vilnis un vēl. Sajūta kā ienirstot caurspīdīgā ūdenī, milzīgā ātrumā apkārt sagriežas krāsu, skaņu virpulis, nepārtraukta kustība, skaņu viļņi veļas pāri, gremdējot, ceļot.
Pirksti ņirb pār stīgām neticamā ātrumā. Brīžam kustība pierimst, lai mirkli vēlāk, kad liekas, jau tūlīt, tūlīt tā aprausies, sekotu jauns kāpinājums. Asprātīgi ietverot pazīstamu kompozīciju variācijas, kombinējot, veidojot pārejas un asociācijas.
Mūziķis atzīst, ka sacerējis jaunu kompozīciju, to turpina pilnveidot nemitīgi, tai skaitā spēlējot to visās iespējamās vietās, arī lidostā reisu gaidot, kādā no šādām reizēm nosaukumu ieguvusi arī viena no spēlētajām dziesmām – „Rubies eyes”, kad piepeši viņš pamanījis, ka viņa spēlētajai dziesmai sākusi lalināt līdzi kāda maza meitenīte, kuras vārdu tad arī beigās ieguvusi kompozīcija.
Āfrikas ritmi, kas tapuši pēc viesošanās Kenijā. Uz ģitāras sists ritms. Ar vienu roku ar abām, tad vienā mirklī rokās parādās kaut kas līdzīgs nelielai slotiņai. Sitieni, paša mūziķa saspringtās, pusizdejotās kustības, sekojot ritmam. „Slotiņa” atsitas te pret ģitāras virsmu, te pret mikrofonu, temps nemitīgi tiek kāpināts, tad jau „slotiņa” aizlido pa gaisu, ritmu, kas ne uz mirkli nepārtrūkst, atkal pārņem otra roka un atkal kāpinājums un atkal kritums. Pāri šļācas sarkanas gaismas viļņi. Āfrikas nakts svelme.
Vesela stunda. Skatītāji ievelk elpu. Pēkšņi iestājies klusums, šķiet dīvains, nezini vairs no kurienes un kur esi iemests, iekšā vēl nav aprimusi vibrācija.
Pēc pusstundas attapšanās laika, viss turpinās. Mūzika kļuvusi maigāka, melanholiskāka, mūziķim piebiedrojas soliste Lizija Votkinsa. Turpinās spēles ar pazīstamām melodijām un to interpretācijām. Kā putukrējums uz kūkas, kādai saldai amerikāniskai melodijai „pieslēdzas” spoguļbumba.
Klavierdarbu variācijas. Turklāt paralēles ar klavierspēli ir vistiešākās – ģitārists spēlē uz instrumenta vienlaicīgi gan pavadījumu, gan melodiju. Klausītāji tiek iepazīstināti ar principu – izspēlēt ar īkšķi kreisās rokas partiju, ar pārējiem četriem pirkstiem – labās. Un variācijas par vijoļspēli. Nudien, kam viņam kādu citu instrumentu. „Cilvēks orķestris” ir jau vietā un nevietā bezgala nolietots apzīmējums, bet labāka un šai situācijā trāpīgāka man nav pa rokai.
Tad veltījums jaunākajai meitai astotajā dzimšanas dienā. Pavisam vienkārši, sirsnīgi. Un vokālā partija a capella ar mazliet audzinošu pieskaņu par katras dienas izbaudīšanu, izdzīvošanu. Un Neta Kinga Kola „Mona Lisa”.
Skatuves gaismas atradušās pielietojumu un spēlējas ar aizkariem, veidojot uz tiem rēgainus, zilganus tēlus, kas te paceļas, te krīt, kā kontrastējošs fons tobrīd dzīvespriecīgajai mūzikai. Viss pastāv līdzsvarā.
Un tad. Nodeva dzimtajai zemei. Austrālijas aborigēnu ritmi. Rituāla noskaņas. Aizveru acis. Gar acīm ņirb tēlu miriādes, neskaidras formas pārtop no veida veidā, ugunskurs un nakts skaņas ārpus gaismas loka, pietuvinās, attālinās, kļūst biedējošas, atskan kāds kliedziens, kāds rūciens, soļu dunoņa, ritms, ritms, ritms, pauzes, kas kāpina nemieru, atkal un atkal, liekas, nekad tas nebeigsies, vaļā nepalaidīs. Bet pamazām pierimst, ik pa mirklim vēl atviļņo pa piesitienam, tad arī tie kļūst klusāki, tikai atbalsis un tad jau pilnīgs klusums.
Man būtu pilnīgi pieticis ar šo vienu. Tajā viss maksimālais. Krāsa, skaņa, sajūta. Ne tāda, kur aiz rociņas ieved, tāda, kur iemet, kur esi viens ar saviem tēliem, pilnīgi ārpus objektīvā laika un telpas. Acis vērt vaļā negribas.
Emocijas uzviļņo. Zāle ir kājās. Tas nekas, ka pateicību, mūziķis izsaka, slovēņu publikai, mirklis neizpratnes, bet tad jau vienalga, aplausi turpinās, arī T.Emanuels pats attapies, ka ar valsti „nošāvis greizi” steidz labot kļūdu. Skatītāji „bonusā” tiek pie vēl divām kompozīcijām, no kurām pēdējā sarakstīta pirms divām nedēļām. Organizatori nervozi rosās skatuves priekšā, pasākums ievilcies teju par stundu.
Varētu jau vēl rakstīt par intervijām „beksteidžā”, par žurnālistu jautājumiem, kad sākts spēlēt, par paņēmieniem, apceļotajām vietām un brīvo laiku, un tamlīdzīgi, bet... man šķiet, ka tas ir lieki. Informatīvs materiāls ne vairāk. Šī man liekas viena no tām reizēm, kad jautājumi var izpalikt, kad primārās ir emocijas, kas nodotas/saņemtas, tāpat kā skatoties uz gleznu vai lasot grāmatu, ja tā tiešām ir laba un pat vairāk kā tikai laba, man nav svarīgi, cik krāsas tūbiņu tai izlietots, kāda ražotāja audekls izmantots, vai kāds ir iecienītākais fonts rakstnieka uz datora tapušajiem romāna melnrakstiem.
