Pirmo reizi esmu Liepājas Latviešu biedrības namā. Un pirmo reizi - "Liepājas vasarā". Festivālā, kas manu interesi saista, šķiet, jau trešo gadu, tomēr nav ne reizi sanācis apmeklēt kaut koncertu, ne esmu dzirdējis atsauksmes. Pēdējam izskaidrojums vienkāršs, piemēram, uz 17. augusta franču pirmsmodernistu laika kompozīciju atskaņojumiem ieradušies vien saujiņa apmeklētāju...
Kā pirmais "pie vārda tiek" vakara nosaukuma vaininieks Debesī ar kompozīciju, kas taktiski izvēlēta kā ievadošā. Rāma, sapņaina, protams, patīkamākajās Debesī tradīcijās. Tas ir mierīgs un tajā pašā laikā tonizējošs darbs, kas, lai gan nenostrādā dziļi emocionāli ne uz mani, ne uz pārējo publiku, tomēr tā īpašā burvība, kas vajadzīga saišu nodibināšanai ar skatītājiem, virmo nepārtraukti un sola piepildītu vakaru.
Šķiet, pēcāk notiek Ravēla "Pavana mirušās meitenes piemiņai" atskaņojums, kas piedod koncertciklam dinamiku un, pie reizes arī mazliet sentimenta. ("Šķiet" vārds vien tāpēc, ka robežu starp patīkamajām emocijām, ko rada kompozīcijas, koncertā nodala vien starpbrīdis; darbu secība pēkšņi liekas pagaisusi.)
Tomēr pirmo katarsi pēdējās minūtēs koncerta pirmajā daļā LSO sniedz, izpildot Bizē operas "Arliete" (L'Arlésienne) pirmo un otro svītu. Žēl vien, ka koncerta vadītājs piesaka tās ar vārdiem: "Ja meklēsiet līdzību ar Bizē slavenāko darbu par dumpīgo čigānieti Karmenu, neko daudz neatradīsiet," jo Karmena tomēr nav vien "Habanera" ārija. Bet, ko nu kurš zina un ko meklē. Citi meklē ugunīgas dāmas korsetēs ar augstu vokālu dziedam pasaulslavenus melodiju, citi meklē temperamentu, kas pietiekami bieži spraucas caur Bizē uz papīra noliktajām notīm un, protams, jau "Prelūdijā" - pašā atskaņoto svītu ieskaņā.
Tās ir kā kokteiļu kokteilis, un neatceros mirkli, kad man prātā būtu nācis Verdi, Vāgners, Bēthovens un Baha baroks, Štrauss (kam savu valsi pēcāk veltījis Ravels, un to LSO izpildīs "Pāna diendusas" nobeigumā) un vēlāk izpildītais Sensāns. Kā arī Bizē pēcgājēji, piemēram Elgars. Tomēr, tā vien liekas, ka Bizē no tā visa ir paņēmies vien pa druskai, lai rastu atsauces un tad piepildījis ar galopiem un stīgu virāžām, kas veido mulsinošu un patīkamu disharmonisku harmoniju – ar pārrāvumiem un pēkšņiem fortissimo uzliesmojumiem, ar vieglu bezdelīgu uzlidojumiem un vanagu pikējumiem. Vairāku desmitu minūšu garumā LSO lieliskajā izpildījumā un diriģenta Jalčina Adigezalova vadībā tiešām liekas, ka šī ir visīstākā diendusa gan Pānam, gan tiem, kam fiesta skaitās nevis pampšana mīkstās cisās, bet gan apsēšanās pie koka stumbra un satraucošo pasaules pārvērtību vērošana, guļot ar acīm vaļā.
Tāds savāds skurbums pārņem sirdi, kad sākas otrā daļa ar Sensāna "Introdukcija" un "Rondo Capriccicioso op.28" un ieskanas nu jau daudzsološās vijolnieces Paulas Šūmanes smeldzīgie lociņa vilcieni un tuvojas katarse nr.2. Pirms tam, klausoties Sensāna veikumu ierakstos, vijoles solo liekas smags un pat ass, bet pirmo reizi tā skan savādi dziļi. Trausluma un maiguma, tātad smalkuma pieskāriens bieži atmiņā paliek daudz vairāk nekā kas liels, tāpat kā tievāka adata no plates nolasa vairāk skaņas kā resnāka.
Nav šaubu, koncertā enerģisko spērienu panāk orķestris, kas turpina Šūmanes iesākto ugunīgo ritmu, tomēr, kā jau teicu, Sensānam raksturīgais valša temps vijoles izpildījumā iegulst sirdī pašos dziļumos. Pēcāk tas transformējas daudz svinīgākā un pozitīvākā, mazāk neatkarīgā Ravēla valsī, ko LSO izpilda kā pēdējo, un noslēdz "Fauna diendusu" ar fantastisku tēlu virāžām un, droši vien, pieceļ arī tos, kas tiešām aizsnaudušies (lai gan tas, visticamāk, nav noticis). Pat, ja kāds nav bijis valšu fans, Ravēla meistardarbs pareizajā laikā un pareizajā izpildījumā noteikti varētu kļūt par kāda favorītu.
Liepājas Simfoniskais orķestris spēlē un kā vēl spēlē, neskatoties uz publiku, kas pa reizei, kā jau nopietnai latviešu publikai regulāri pieklājas, nosēcas, nogrozās, nošvīkā kurpes, noņemas ar bērniem, nomet un neizslēdz telefona vibrozvanus tieši klusākajos kompozīciju mirkļos. Bet var redzēt, ka grandiozi un skalā uz crescendo-fortissimo augstāko krustpunktu ejoši "gabali" gan šeit patīk. Galu galā, tik ļoti negribas ticēt, ka visi ar aplausiem pat divreiz sauc atpakaļ diriģentu nevis tāpēc, ka orķestris pabeidz ar apskaužamu un spīdoši izspēlētu pompu, bet gan tāpēc, ka orķestris spēlē tā, ka sirds kāpj pa muti ārā. Tomēr to uzzināt man nav lemts, koncertā neredzu nevienu pazīstamu seju, un nespēju kādu pavilkt sāņus uz pāris impresiju apmaiņām. Taču esmu sapratis, ka, ja vēlaties iepazīt Liepāju tuvāk, vislabāk to dariet "Liepājas vasaras" laikā. Pat, ja publika liekas savāda, tās priekšā spēlē pievilcīgs dārgums, kādus redzēt šajā pilsētā negadās bieži.
Foto: Azerbaidžāņu diriģents Jalčins Adigezalovs. Publicitātes foto
