Apbruņojies ar saviem uzskatiem un necerot sagaidīt neko grandiozu, ap plkst. 19:00 ierados Arēnā. Priekšā bija diezgan maz cilvēku un nekas neliecināja, ka šovakar uzstāsies pasaules līmeņa zvaigznes. Pēc neilga laika uz skatuves kāpa vietējā grupa Trendkill Method ar diezgan kvalitatīvu un precīzu metālisku skanējumu. Tik kvalitatīvu un tik precīzu, ka likās pārāk sintētiski un ne no sirds. Grupas vokāls dziesmu starplaikos izkliedza publikai kaut kādus tekstus, kuros praktiski vienīgais saprotamais vārds bija "fuck" un to dažādie locījumi. Varbūt mazi bērni vēl pavelkas uz lamuvārdiem, savukārt man tas likās diezgan bezgaumīgi. Lai nu kā, puiši nozāģēja godam, publika arī bija sajūsmā.
Gaidot Korn uzstāšanos, aplūkojot publiku, secinu, ka, man par lielu pārsteigumu, nav sīko. Vismaz ne tik daudz, cik es biju domājis. Tā uz aci vidējais vecums publikai varētu būt 25-30 gadi, kas liecina par to, ka viņi ir atnākuši uz pusaudžu gadu elku grupu (tāpat kā es). Var, protams, diskutēt, tomēr Korn zelta gadi Latvijā bija tieši pirms/ap 2000. gadu, kad iznāca albumi "Follow the Leader" (1998) un "Issues" (1999). Arī es biju pārstājis klausīties Korn tieši pēc Issues iznākšanas, jo jaunais materiāls "Untouchables" (2002) likās galīgi garām. Atgriežoties pie publikas apskata - bija gan izteikti alternatīvie, gan klasiskie biroja darbinieki, gan arī džeki no rajona. Ko koncertā meklēja pēdējie, nav ne jausmas, bet, vērojot viņus koncerta laikā likās, ka viņi zina, uz ko atnākuši un ļoti par to priecājas. Viens no pozitīvajiem pārsteigumiem bija vairāki cilvēki ratiņkrēslos (nemaz nerunājot par tiem, kuri uz kruķiem) - prieks, ka cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās iespējām arī iziet "ielās" un neviens uz viņiem neskatās šķībi. Es ceru, ka arī turpmāk cilvēkiem ar kustību traucējumiem būs gan vēlme, gan varēšana un iespēja gūt lieliskas emocijas, apmeklējot pasākumus neatkarīgi no to formāta un plašuma.
Pirms Korn uzstāšanās ieņemu teorētiski vislabāko vietu - pie skaņotāju pults un tāpēc ļoti labi dzirdu, kad viens no tehniskajiem darbiniekiem saka - "Ok, GO!". Gaismas nodziest, ieslēdzas krāsainie prožektori, sāk skanēt kaut kas melodiski mierīgs un bez liekas steigas un pārsteigumiem, lēnā garā uz skatuves iznāk Korn dalībnieki. Sāk skanēt pirmie akordi un uzreiz saprotu - klusi un mierīgi šovakar nebūs. Pirmās tiek spēlētas dziesmas no jaunajiem albumiem un tas mani nedaudz apbēdina. Man Korn asociējas ar viņu pirmajiem albumiem, kuru skanējumu visbiežāk apzīmē kā nu-metal. Pirms koncerta speciāli noklausījos viņu pēdējo albumu "The Path of Totality" un sapratu, ka tā mūzika mani vairs nesaista. Tas nav Korn. Tā nav manas jaunības mūzika, ar kuru es uzaugu, klausījos, zināju dziesmu vārdus no galvas. "The Path of Totality" ir jaunais Korn - pielāgots un noslīpēts atbilstoši mūsdienu mūzikas un modes tendencēm ar krietnu devu elektronikas un smagas kačkas. Klausoties koncertā jaunās dziesmas savas domas nācās mainīt - skanējums bija pietiekami smags, elektronika bija jūtama salīdzinoši minimāli un piedeva vairāk tieši to kačku, pēc kuras tik daudzi ir nākuši uz šo koncertu. Lai nu kā, publikā uzreiz var izdalīt "jaunuļus" no "vecajiem krabjiem" - kamēr pirmie lēkā un ārdās, pēdējie domīgi stāv un nedaudz kustās līdzi ritmā. Pieminēšanas vērts ir gaismu šovs - ļoti precīzi sekojot mūzikai un grupas aktivitātēm, uz skatuves skanējums tiek papildināts ar ļoti krāšņu izgaismojumu, kas reizēm lika ieraudzīt skatuvi tik dažādās variācijās, ka likās pat nereāli.
Beidzot arī pienāca koncerta vidus un atskanēja tik ļoti pazīstamie akordi no dziesmas "Freak on a Leash". Publika jūtami atdzīvojas un jau pie pirmās iespējas dzied līdzi grupas līderim. Diezgan fantastiska sajūta pārņem, kad pa virsu skaļajai mūzikai var dzirdēt kā visa arēna dzied līdzi dziesmas vārdus. Nākamā dziesma arī no vecajām - "Falling Away From Me". Publika jūsmo un turpina dziedāt. Kā ne kā, šīs ir vienas no populārākajām Korn dziesmām. Ar katru vārdu, ar katru akordu un skaņu var redzēt, kā sajūsma pilda cilvēku prātus un dvēseles. Dēļ šiem neilgajiem brīžiem vien bija vērts apmeklēt šo koncertu. "Falling Away From Me" izskaņā pēkšņi pazūd skaņa - tā arī nesapratu, vai tas bija domāts speciāli vai kāda tehniska ķibele (par pēdējo liecināja apjukums grupas dalībnieku sejās), bet mūsu publika tomēr nepadevās un nodziedāja pēdējās divas reizes "beating me down, beating me, beating me down... down..". Ļoti interesanti arī likās, ka pēc katras dziesmas bija brīdis, kad nodzisa gaismas un grupas vokāls uz īsu brīdi pazuda. Nezinu, ko darīja viņš, bet pārējie grupas dalībnieki tikmēr nomainīja ģitāras. Klausoties vecās dziesmas, saprotu, ka Korn jaunā mūzika ir radīta priekš šādiem koncertiem - skaļiem, dārdošiem, ar milzīgām gaismām un vispusēju skanējumu. Savukārt vecās gribas dzirdēt kaut kur citur, kur ir mazāka telpa, mazāk cilvēku, koncentrētāka skaņa un personiskākas sajūtas.
Ieskandinot 1. septembri, tika nospēlēts arī "Pink Floyd" kavers dziesmai "Another Brick In The Wall", kur visi apmeklētāji pilnā balsī kliedza līdzi "we don't need no education". Cerams, ka tie, kuri vēl mācās, saprata patieso nozīmi šiem vārdiem. Pēcāk sekoja vēl pāris dziesmas no Korn vecajiem albumiem, ģitāras un bungu solo un beigu dziesma "Blind". Man tas diemžēl nebija pārsteigums, jo biju iepazinies ar koncerta setlisti pirms tam, tomēr dziesma ir pietiekami sena (1994. gads) un spēcīga, lai pieliktu punktu šīvakara koncertam. Garas atvadas no apmeklētājiem, trofeju izmētāšana publikā un koncerts ir izskanējis.
Var ļoti daudz runāt un spriest par Korn mūzikas stilu, tā izmaiņām, popularitāti vai jebko citu, svarīgi ir viens - koncerts bija tiešām ļoti labs, emocijas pēc Korn uzstāšanās bija fantastiskas un to varēja redzēt ļoti daudzu klausītāju acīs, un tas man liekas, ir pats galvenais šādos koncertos.
