„Apēdājs" spēlē tumšāku un smagnējāku alternatīvo roku, bet dara sirsnīgi. Albuma balsti ir trīs. Pirmais - rotaļīgie vokāli, kas mijas savā dažādībā – no koķetēšanas, dusmām līdz vietām pat romantiskam izmisumam. Otrais - ritma sekcija, kas spēj likt gan joņot, gan ļauties dejām. Trešais - ģitāras, griezīgas, smagnējas, psihodēliskas un aijājošas. Albuma skanējumu papildina arī elektronika, kas ierakstā rodama tik maz, lai būtu gana.
Kopumā albums atstāj patīkami nomācošu, bet reizē lēkājamu iespaidu, ja vien klausitājam pie auss iet tumšāka romantika, jo, iespējams, albums viscaur ir par ... mīlestību. Par mīlestību kā tādu, par tās spēku piešķirt spārnus un reizē tos aizdedzināt.
Iespējams, albums ir muzikāls stāsts par notikumiem, kas sākas piektdienas vakarā un beidzas ar rīta paģirām... Iespējams, tas ir stāsts par vārnām, kas skatās, kā šī pasaule mainās, ķērc, ķērc, bet cilvēki tās ne dzird, ne saprot.
Pārsteigumi – albumā „Apēdājs" ir smagnējāks, tumšāks un skarbāks, mazliet vieglāks paliekot vien albuma beigās. Kamēr koncertos – pietiekami enerģisks, bet dejojams darkroks.
Kaimiņiem patiks jeb rīta dziesmas: „Ziemassvētku Rīts" , „Slepkava" , „Mana Vārna" , „Viegla Laime". Vienīgais skumjais gabals diskā – „Melnas Vārnas Sasēdušas Kokos".
