Grupas otro albumu producējis Sheaxpeare, miksējis Gints Lundbergs, māsterēts „Astiastudio" Somijā - visi uzskaitītie vārdi savās aprindās zināmi savas profesionalitātes un kvalitātes standartu dēļ.
Spēlēšanas manieri „Kiss Of The Dolls" dēvē par glemroka un pirātu blūza sajaukumu. Gan koncertos, gan ierakstā ir pa druskai no abiem.
Grupas spēcīgā puse – mūziķi savus instrumentus pārvalda ļoti labi, virtuozi un profesionāli. Pancīgu, ātru ritmu bundzinieks, laba un neuzkrītoša basģitāriste, ko kompensē ģitārists, bet visam pāri ir grupas odiozais līderis – viņš spēj teikt garas, smieklīgas runas, reizē dziedāt rokā, blūzā un spiegt kā hārdroka grupās no 80. gadiem.
Jocīgu šo grupu padara visi iespējamie nestandarti – dziesma, kas sākas latviešu valodā, vidū var turpināties angļu vai krievu valodā. Blūza pieskaņas, kas drīzāk ir pārvērtušās par rokenrolu ar blūza elementiem. Ballīšu dziesmas, kurās īsti neštimmē teksti, jo tie ir gana komiski, ar domu vai spiedzīgu vokālu.
Uzteicama lieta - vietām albumā dzirdamie taustiņi – tie ir vietā un skan patīkami labi!
Ja jums iet pie sirds hārdroka klasika, nav nekas pret blūzu vai nestandarta rokenrolu, albums varētu patikt gan. Ja jums vajag labu mūziku ballītei – šī ir īstā kombinācija – gan dejām, gan šovam.
