Sarunās piedalījās diriģents, Sinfonetta Rīga mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē, komponists Rolands Kronlaks, komponists un LNSO kontrabasists Kristaps Pētersons un Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš, sarunas vadīja interneta žurnāla Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Viņi kopīgi mēģināja atbildēt uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā - jaunā un tajā pat laikā klasiskā mūzika – kādai tai jābūt? Ko no tās sagaida klausītājs, ko izpildītājs un ko komponists? Vai tie viens otram traucē vai iedvesmo? Diskusijā piedalījās ne tikai tās dalībnieki, bet arī mūzikas žurnālisti, profesionāļi un cienītāji, atklājot visnotaļ interesantu situācijas raksturojumu.
Sinfonetta Rīga mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē situāciju Latvijā jaunās mūzikas atskaņošanā vērtē visai skarbi: „Tajā, kas attiecas uz mūsdienu mūziku, mēs joprojām atrodamies visai tālu no sava ideāla, un festivāls Arēna gandrīz vienīgais mēģina kaut kādā izmisīgā veidā aizpildīt šo tukšumu. Ir, protams, atsevišķas aktivitātes, bet kopumā jaunā mūzika tiek atskaņota visai reti. Iemesli ir tādi, ka orķestri nevēlas atskaņot jauno mūziku, jo tas kaitē viņu kasei vai prestižam, bet klausītāji baidās aiziet uz koncertu ar atvērtu prātu un ļaut sevī ieplūst pilnīgi jaunām idejām. Klausītāji izvēlas tikai to, ko labi pazīst, līdz ar to repertuārs, kas Rīgā dzirdams, ir visai šaurs." Viņam piekrita jaunais komponists un LNSO kontrabasists Kristaps Pētersons, uzsverot, ka: „Līdzīgi ir bijis vienmēr. Gadījumi, kad lielu sabiedrības daļu izdodas pievērst jaunām idejām, ir retums, tomēr, lai palīdzētu ienākt šīm jaunajām lietām, par tām ir nepārtraukti jāatgādina. To Arēna arī dara. Man festivāls Arēna nozīmē piedāvāt lietas, kuras ir svaigas. Tas obligāti nenozīmē svaigumu pasaules kontekstā, bet mūsu sabiedrības vidū. Praktiski visa šīgada festivāla programma ir svaiga. Svaigums – tā varētu būt jaunās mūzikas festivāla devīze!"
Savukārt Latvijas Radio kora diriģents Kaspars Putniņš kā vienu no Jaunās mūzikas festivāla Arēna unikālajām priekšrocībām uzsver to, ka „šeit komponisti un izpildītāji var kopīgi tikties un runāt par jaunajiem skaņdarbiem. Deviņpadsmitā oktobra koncerts „Šekspīra sapnis" ir tiešs piemērs sadarbībai ar jaunajiem komponistiem. Tā priekšvēsture ir šovasar Cēsīs notikušās jauno komponistu meistarklases sadarbībā ar jaunās mūzikas institūtu IRCAM Ulysses Platform, kurās šogad kā izpildītāji piedalījās arī Latvijas Radio koris. Meistarklasē piedalījās deviņi jaunie komponisti un viņiem katram bija jāraksta skaņdarbs Radio korim, par pamatu izmantojot Šekspīra sonetu. Trīs no šiem meistarklasē radītajiem darbiem tiks atskaņoti arī 19. oktobra koncertā, kopā ar diviem jaundarbiem."
Diskusijas dalībnieki bija vienoti savā nostājā par to, ka jauno komponistu izaugsmei ļoti būtiska ir iespēja atskaņot viņu darbus. Normunds Šnē: „Ir atklāti arī jāpasaka, ka komponisti bez izpildītājiem nevar izaugt par komponistiem, tāpat kā ārsti nevar iemācieties operēt ar gumijas lelli. Ja jums nav iespēja dzirdēt savu darbu atskaņojumus un just atmosfēru zālē, tad darbs pie rakstāmgalda ir nepilnīgs. Tāpēc ir ļoti nopietni jādomā par jautājumu – kas un kā var atskaņot mūsu jauno komponistu darbus. Un jāatzīst arī, ka jaunā mūzika ir dārgs prieks." Viņam piekrīt komponists Rolands Kronlaks: „Talantīgo latviešu komponistu plūsma, kas sākās pirms 10 gadiem, joprojām nav apstājusies, bet tiem studentiem, kuri tagad beidz Mūzikas Akadēmiju, ir daudz grūtāk, jo viņiem priekšā jau ir jaunie komponisti - Pētersons, Ešenvalds, Dzenītis, par kuriem visi runā. Es jums varu nosaukt četrus vai piecus jaunu talantīgu komponistu vārdus, par kuriem jūs nebūsiet dzirdējuši. Bet, lai viņi varētu veiksmīgi radoši attīstīties, arī viņiem ir nepieciešami viņu darbu atskaņojumi. Un šeit mēs saskaramies ar reālu nepieciešamību pēc profesionāla, neatkarīga jaunās mūzikas izpildītāju ansambļa, kam jaunie komponisti uzticētos un ar ko kopā varētu augt." „Nereti jaunie komponisti izvēlas ceļu – paši atskaņot savu mūziku, jo citi to atbilstoši nemāk vai arī nevēlas. Tā ir radušies gan šīgada festivāla zvaigznes Bang on a Can, gan Filipa Glāsa, Stīva Reiha, gan arī citi ansambļi. Tomēr daži komponisti, diemžēl, ir arī visai vāji savas mūzikas interpreti un izpildītāji," komentē Normunds Šnē.
Atbildot uz jautājumiem par šīgada Jaunās mūzikas festivāla Arēna atklāšanas koncertu „Balss no citurienes", komponists Rolands Kronlaks uzsvēra, ka „šis elektroakustiskās mūzikas koncerts ir mana ideja. Tā programma ir veidota, atspoguļojot sadarbību starp balsi un elektroniku dažādās desmitgadēs, jo Džonatans Hārvijs savu skaņdarbu ir sacerējis 1980. gadā, Alehandro Vinjao - 1991. gadā, Filips Lerū – 2002. gadā, bet pēdējais būs mana skaņdarba pirmatskaņojums šajā koncertā. Šī koncepcija man šķiet daudz jēgpilnāka, nekā tad, ja mēs paņemtu nevienam nepazīstamu komponistu trīs pēdējos gados sarakstītus skaņdarbus."
Sarunas kopsavilkumā Kristaps Pētersons formulēja domu, ka „ir tāda lieta kā citu cilvēku vēl neapstiprināts skaistums, jo, piemēram, tad, kad mums kāds uzticams cilvēks pasaka, ka šī mūzika ir laba, arī mēs tajā sākam vairāk ieklausīties un uzticēties. Bet sastapties aci pret aci ar nezināmo ir patiess izaicinājums, un ne katrs ir gatavs tajā doties. Ja tu uzdrošinies viens pats sastapties ar pilnīgi jaunu mūziku – tas brīdis ir svēts, un tieši tas ir īstais brīdis, kad ir māksla. Tu pārvari sevi un dodies iekšā nezināmajā, jo visas mākslas būtība, pēc manām domām, slēpjas izaicinājuma aspektā."
