Šogad festivāla „Skaņu mežs" pasākumi tiks izmitināti četrās dažādās norises vietās – jau minētajā Latvijas Radio (LR) 1. studijā, kā arī kinoteātrī „Splendid Palace", koncertzālē „Palladium" un Anglikāņu baznīcā, ko jau diezgan pamatoti rodas vēlme dēvēt par festivāla vienu no mājvietām. Tomēr jāsaka, ka LR 1. studijas korektais autentiskums un nosacītais bezpersoniskums šķietami disonēja ar festivāla kopējo noskaņu. Lai gan skaņai nebija ne vainas, vizuāli telpa ne tikai neieintriģēja, bet pat brīžiem lika garlaikoties. Telpā, kurā pēc organizatoru sniegtās informācijas vietas pietiek aptuveni 150 apmeklētājiem, skatuves daļu aizpildīja melns „steinvejs" jeb „Steinway & Sons" koncertflīģelis, kas par LR 1. studijas iemītnieku kļuva vien pagājušā gada rudenī, kā arī iespaidīga perkusiju sekcija, kurā bija viss sākot no ksilofona un timpāniem līdz pat bleķa plāksnēm un cauruļu fragmentiem. Lai gan „steinvejs" savu funkciju sāka veikt jau koncerta pirmajā daļā – dzejas un mūzikas projekta „Vārdrūme" ietvaros -, kad pie klavieru taustiņiem un stīgām sēdās elektroniskās un kamermūzikas komponists Platons Buravickis, intriģējošā perkusiju kolekcija ieskanējās vien koncerta noslēdzošajā daļā, kurā uz skatuves sastapās pasaulē atzītais avangarda mūzikas komponists Kristians Volfs un perkusioniste Robina Šulkovska.
Pirmais šī gada „Skaņu meža" pasākums tika atklāts vēlā svētdienas pēcpusdienā, pulksten 17.00, ar dzejas un mūzikas projektu „Vārdrūme", kurā uz skatuves tikās trīs pāri, katrā no tiem – dzejnieks un mūziķis. Kā pirmie savu veikumu klausītājiem piedāvāja mūziķe Jeļena Glazova un dzejnieks Edvīns Raups. Ar brīnišķīgu, skaļumā augošu un iespaidīgu muzikālo materiālu, kas ieturēts noise un drone stilistikā, Glazovas veikums momentā piepildīja plašo LR 1. studijas telpu. Nekavējoties, ar savas dzejas lasījumu pievienojās arī Edvīns Raups. Tomēr jau pēc pirmajām minūtēm prātā arvien vairāk iesakņojās doma par to, ka „Vārdrūmes" lieliskā ideja tā arī līdz galam nesasniegs vēlamo mērķi. Kamēr Jeļenas Glazovas veidotā mūzika patīkami piepildīja telpu, Raupa nebūt ne sliktā dzeja šķita īsti nesniedzam gaidīto autora monotonā pasniegšanas veida dēļ. Jāatzīst gan – šo pašu pārceļot uz Anglikāņu baznīcas telpām un pievienojot tam visam video projekcijas, rezultāts būtu bijis nepārspējams. Kā otrie uz skatuves kāpa Platons Buravickis un Rūta Mežavilka. Kamēr Buravickis ar koncertflīģeli veica, šķietami, neiedomājamo, atmiņā atausa – jauno „steinveju" LR studijā svinīgi pirmoreiz ieskandināja pianists Vestards Šimkus un komponists Raimonds Pauls; tomēr tieši pēc Buravicka performances gribējās teikt – jā, tagad „steinvejs" nudien ir iesvētīts. Ja Glazovas un Raupa uzstāšanās laikā vizuālā uztvere palika neieintriģēta, Buravicka un Mežavilkas performance iepriekšējo absenci aizpildīja ar divtik lielu spēku. Kamēr ar acīm uzmanīgi tika tvertas mūziķa kustības un klavieru manipulācija, prātā spilgtas vizuālās ainavas uzbūra Mežavilkas dzeja. Ar veselīgu pašironiju pasniegta nāves un kapu tēma pārauga gardā vārdu un pilsētvides ainavā – tverot dzejnieces teikto, iztēlē klausītājs dodas pastaigā pa Brīvības un Miera ielu, pa Pērnavas ielu līdz Grīziņkalnam. Skaisti. „Vārdrūmes" projektu šajā vakarā noslēdza dzejnieces Ingas Gailes un „Sound Meccano" jeb Rotislava Rekutas performance. No abiem iepriekšējiem pāriem Gailes un „Sound Meccano" uzburtās skaņu un vārdu ainavas šķita pārpilnas ar liegu mieru, vieglumu un maigumu. Galu galā – ne velti Inga Gaile šobrīd ir viena no aktuālākajām dzejniecēm, kas šobrīd mirdz latviešu dzejas laukā. Neesat vēl lasījuši? Steidziet! Neesat dzirdējuši? Atliek vien cerēt, ka šī nav vienīgā reize, kad kopīgas radošās sadarbības augļus plašākam cilvēku lokam piedāvās Inga Gaile un „Sound Meccano".
Pēc neilgas pauzes nu jau nedaudz plašākai publikai savu sniegumu demonstrēja zviedru vijolniece Karina Helkviste un Norvēģijā dzimusī japāņu flautiste Jumi Murakami, izpildot igauņu komponistes Tatjanas Kozlovas kompozīciju „Lovesong", ko akurāt gribētos dēvēt par akadēmisko drone mūziku. Lai gan kā vakara centrālais notikums tika plānota Kristiana Volfa un Robinas Šulkovskas uzstāšanās, no klausītāja viedokļa tomēr jāsaka – pēc Karinas Helkvistes izpildītās zviedru komponistes Mālinas Bongas kompozīcijas „Kad krauklis kļūst balts", koncerts varēja arī beigties. Tieši tik pārsteidzoši burvīgs bija ne tikai pats skaņdarbs, bet arī tā pārliecinošais izpildījums. Pārsteigti raugoties uz vijolnieci un domājot – kā kaut ko tādu var panākt ar vijoli – satraucošā un dinamiskā kompozīcija ļoti ātri pārņēma savā varā.
Vakara noslēgumā, izpildot dažādus skaņdarbus un vingrinājumus – pussacerētus un pusimprovizētus – no dažādām pagājušā gadsimta dekādēm līdz pat ļoti nesenai pagātnei, pie klausītājiem ieradās daudzu ilgi gaidītais un izslavētais avangarda mūzikas komponists Kristians Volfs un dinamiskā perkusioniste Robina Šulkovska. Jāatzīst, ka laikmetīgā avangarda mūzika ir delikatese, kas ne katram ies pie sirds. Kamēr daļai tas būs izmeklēts audiāls baudījums, citiem tā liks garlaikoties. Šī koncerta ietvaros nācās piedzīvot abus gadījumus. Var, protams, neatkāpties no domas – leģendārs komponists – tomēr dzirdētais un sajustais ir nepārprotams pamats gala slēdzienam. Interesantākais klausītāju sagaidīja pašā performances sākumā, kad abi mūziķi veidoja dinamisku saspēli, un tev kā daļai publikas ir interesanti vērot – kas notiks tālāk, kāds skaņu virknējums pēc brīža tiks raidīts tavā virzienā?!
Turpmākie festivāla „Skaņu mežs" pasākumi gaidāmi jau pavisam drīz – sākot no 11. oktobra. Plašāka informācija par programmu un biļetēm: http://www.skanumezs.lv
Foto: Kristians Volfs festivāla „Skaņu mežs" koncertā LR 1. studijā. Foto (c) Ingus Bajārs
