Andris Nelsons ir gandrīz neticama likteņa īpašnieks – viņš diriģē pasaules labākajos opernamos un izcilākajās koncertzālēs, viņa rokās ir pasaules labākie orķestri, viņš ir iekarojis visas iespējamās klasiskās mūzikas virsotnes un viņa talanta spēks ir kā spēcīgi degošs ugunskurs, kas koncertos un operizrādēs liesmaini kvēlo. Un tikai pats Andris zina, kas baro šī ugunskura ogles, kad nodziest rampas ugunis un klausītāji, pārpilni skanisku iespaidu, devušies mājās.
Par Andra statusu klasiskās mūzikas pasaulē nepārprotami stāsta viņa oficiālā biogrāfija, kas lasāma Birmingemas Simfoniskā orķestra mājas lapā. Tur teikts: nākamajās sezonās viņš turpinās sadarbību ar Berlīnes filharmoniķiem, Vīnes filharmoniķiem, Karalisko Concertgebouw orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes Valsts kapelu, Bostonas Simfonisko orķestri, Ņujorkas filharmoniķiem, Philharmonia Orchestra un Cīrihes Tonhalle orķestri. Nosaukti tie simfoniskie kolektīvi, kas redzami visdažādāko rangu tabulu augšgalā. Runājot par opernamiem, nosaukts Karaliskais Koventgārdena opernams (Londona), Ņujorkas Metropoles opernams, Vīnes Valsts opera, Berlīnes Valsts opera un Baireitas festivāls, kur šovasar Andris atgriezās pēc debijas 2010. gadā un diriģēja to pašu "Loengrīna" izrādi, ko pirms diviem gadiem.
Tieši ar Vāgneru arī sākās Andra Nelsona ceļš mūzikā: "Riharda Vāgnera opera "Tanheizers" bija viena no pirmajām izrādēm, ko skatījos Rīgas operā. Turp mani aizveda patēvs Andrejs Mūrnieks, toreiz man bija pieci gadi. Tieši "Tanheizers" bija tā opera, kas man kaut kādā veidā zemapziņā iesēja domu kļūt par diriģentu. Jau bērnībā gribēju mācīties mūziku un būt ar to saistīts vairāk, nekā tikai spēlējot mūzikas instrumentu. Taču vēlme kļūt par diriģentu toreiz drīzāk bija tāda sapņa līmenī, ko es pats vēl neapzinājos. Protams, ir daudz notikumu un cilvēku, kas ietekmējuši manu mūziķa ceļu, taču pirmais impulss noteikti bija mani vecāki un opera "Tanheizers"." Andrejs Mūrnieks pats mājās daudz klausījies Vāgneru, un, acīmredzot, šī vāgnerlieta mazajam Andrim stipri aizķērusies sirdī un prātā. Opernamā piecgadīgais Andris sēdējis patēvam klēpī un aiz pārdzīvojuma burtiski trīcējis, vērojot kā mūziķi orķestra bedrē ieskandina savus instrumentus. Kad atvēries priekškars, Andris nomierinājies.
Šodienas pasaulslavenais maestro jau agros gados uzrādījis spējas skaņumākslā. Andrejs Mūrnieks atceras: "Pirmā dziesma, ko Andris iemācījās, bija Jurjānu Andreja "Lūk, roze zied!". Biju nolēmis izmēģināt, vai trīsgadīgam bērnam var iemācīt noturēt otro balsi, un izrādījās, ka var. Iemācīju Andrim šīs dziesmas otro balsi un teicu – tagad es dziedāšu kaut ko citu, bet tu dziedi to, ko tikko tev iemācīju. Aizsiet kurpju šņores Andrim bija daudz lielāka problēma nekā iemācīties un noturēt otro balsi."
Raksta turpinājumu lasi žurnāla "Figaro" rudens numurā!
http://www.figaro.lv/
