Pirmais «Skaņu meža» pasākums tika aizvadīts jau 6. oktobrī, tomēr festivāla centrālā daļa ar trīs dienu programmu sākās ceturtdien, 11. oktobrī, un turpināsies līdz 13. oktobrim, kad Anglikāņu baznīcā noritēs šī gada festivāla noslēguma koncertu cikls. Pirms festivāla vairākkārt publiskajā vidē īpaši tika izcelta amerikāņu komponista Kristiana Volfa klātbūtne šī gada «Skaņu mežā», atzīmējot to kā vienu no galvenajiem pieturas punktiem programmā. Protams, kunga ietekmi avangarda mūzikā nevar noliegt, tomēr atejot no personas leģendārā statusa pieminēšanas, domājot vien par piedzīvoto un dzirdēto, salīdzinot gan 6. oktobra, gan 11. oktobra koncertus jāatzīst – Volfa sniegums nonāk otrajā plānā. Galu galā, arī koncertā «Splendid Palace» netrūka varbūt gluži ne leģendāru (droši vien, vārds nav piemērots runājot arī par Volfu), tomēr ievērojamu un cienījamu vārdu. Tā, piemēram, vieni no spilgtākajiem (subjektīvi – kam vairāk, kam mazāk) šajā vakarā muzicējošajiem vārdiem arīdzan nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta – vācu frīdžeza saksofonists un klarnetists Pīters Brocmans, kā arī franču elektroakustiskās mūzikas komponists Fransuā Beils.
Ar audiovizuālu performanci divās daļās koncertvakaru atklāja multimākslinieks Jans-Pēters Zontāgs. Pirmajā daļā auditorijai ir iespēja ielūkoties instalācijā «612.43WEISS», ko pavada muzikāla kompozīcija «EXTENTION3», kurā Zontāgs iekļāvis vācu basbaritona Hansa Hotera izpildītās Franča Šūberta dziesmu cikla «Die Winterreise» kompozīciju ar nosaukumu «Der Leiermann». Tajā Zontāgs atdalījis Hotera balsi no to pavadošā klavieru celiņa, tādējādi radot hipnotisku un skanējumā masīvu pavadījumu monotonajai (šoreiz labā nozīmē) instalācijai. Otrajā daļā, savukārt, iespējams baudīt skaņdarbu „Sundogs" – kurā vijas 21 minūti ilgstoša videoprojekcija un dzīvā kontrabasa (Larss Gīlke) un trombona skanējums.
Pēc neilgas pauzes uz skatuves kāpa jau iepriekš minētais Pīters Brocmans, kā arī zviedru saksofonists un frīdžeza mūziķis Matss Gustavsons. Turpmākā stunda bija absolūts izaicinājums ikdienā notrulinātajai kultūruztverei; pamatīgu trieciendevu tai deva abu mūziķu brīvās improvizācijas manierē sniegtā performance. Kamēr visa koncerta laikā Gustavsons spēlēja tikai baritona (vai tomēr basa – šo rindu autorei viena mūzikas instrumenta dažādās variācijas nekad nav bijusi stiprā puse) saksofonu, Brocmans pamīšus spēlēja gan klarneti, gan saksofonu. Gustavsona spēles maniere vairāk tiecas eksperimentālā, pat jāsaka, smagnējākā skanējumā, kamēr Brocmans demonstrē absolūti augstākās klases frīdžeza talantu – kamēr ar acīm apbrīnā tiek tverta Brocmana pirkstu veiklība, grūti arī nemanīt stoisko mieru, kādā šis kungs gados rada eksplozīvas skaņas. Sākotnēji bija iecerēts, ka abiem mūziķiem koncertā pievienosies arī džeza klasiķis Džons Čikai, tomēr negaidīti svētdien mūziķis devies aizsaulē. Viņam tad arī Pīters Brocmans un Matss Gustavsons veltīja šo stundu, kurā ar absolūti maksimālu atdevi muzicēja «Skaņu meža» klausītājiem.
Pēc abu mūziķu iespaidīgā veikuma koncertā nākamais uzstājās jau iepriekš minētais Fransuā Beils – franču komponists, kas mūziku rada t.s. „musique concrète" manierē (elektroakustiskās mūzikas paveids). Neierasti, tomēr lielmeistars savu performanci klausītājiem piedāvāja nevis no skatuves, bet gan atrodoties pie skaņu pults zāles vidū. Astoņdesmit gadus vecā kunga radītā mūzika ir kārtējais cirtiens uztverei. Niansēta, smalka, tomēr visnotaļ spēcīga elektroniskā mūzika, ko izpilda kungs gados. Cik gan bieži izdodas ko tādu piedzīvot? Mainīgo – brīžiem kosmisko, brīžiem ērmīgo, citviet uz mūzikā neierastām skaņām balstīto – skaņu ainavu papildina gaismas, kas projicētas te uz skatuves malām, te lustrām, bet brīžiem kā vienīgais apgaismotais objekts visā zālē paliek vien pats komponists. Šis – arī garākais sniegums vakarā gaitā, krietni pārsniedzot stundas robežu.
Ar nākamo performanci, šķiet, tika noslēgta «Skaņu meža» pirmā vakara spilgtākā daļa. Jau kādu laiku pirms festivāla bija zināms, ka jaunā un talantīgā latviešu komponiste Santa Ratniece gatavo īpašu skaņdarbu ģitārām «Ondulado», kas savu pirmatskaņojumu piedzīvos tieši festivālā. Interesants šķita ne tikai pats fakts, ka tiek radīts jaundarbs, turklāt – ģitārām, bet arī izpildītāju izvēle, kas, jāatzīst, nepārsteidza, jo šķita absolūti loģiska, tomēr iejūsmināja. Ratnieces darba pirmos soļus pie publikas iznest bija uzticēts Latvijā labi zināmajiem un talantīgajiem ģitāristiem – Edgaram Rubenim, Mārim Butleram, Dāvim Burmeisteram, Kārlim Tonem un Laurim Ābelem. Mūziķus, kurus ierasts dzirdēt izpildām skaļu – pēc iespējas skaļāku un smagāku – mūziku, bija interesanti klausīties brīdī, kad visu priekšā uz skaņu pultīm novietotas lielas nošu lapas, bet ģitāru stīgas skartas pavisam viegli, viegli. Te gan jāteic – skaņdarba ideja brīžiem pārsniedz instrumentu fiziskās īpašības. Smalkākajos brīžos vispirms kā klausītājs sadzirdi brīdi, kurā ģitāras mediators aizskar stīgu, bet tikai pēc tam šī skaņa jau caur efektu pedāļu un pastiprinātāju virkni nonāk uztveres zonā. Bet tās ir tikai detaļas. Sīkumi, salīdzinot ar kopējo baudījumu. Skaņdarbs, jāsaka, nav monolīts, tomēr absolūti nemaz nav arī fragmentēts. Drīzāk atgādina akadēmiskajai mūzikai raksturīgo formu – skaņdarbs ar vairākām daļām. Lai gan sākotnēji mūzika šķiet ejam jau pārlieku labi zināmo postroka ceļu, šī sajūta zūd visai ātri, atklājot, un te gan grūti teikt – Ratnieces vai tomēr pašu ģitāristu – rokrakstu. Spēles ar skaļumu un klusumu, spēles ar efektu pedāļiem un variācijām, slaidiem un lociņiem; notiek ģitāras absolūta atkailināšana un atkal ieģērbšana tādos un citādos skaņu manevros. Mūzika aug, bet beigās neeksplodē. Tomēr kā klausītājs tu esi nonācis pavisam citā sajūtu pasaulē. Un attopies, ka viss skaņdarbs baudīts teju aizturētu elpu.
Pēc tam aptuveni stundu muzicēja holandiešu mūziķis Rutgers Zuidervelts jeb «Machinefabriek» ar Imanta Ziedoņa «Krāsaino pasaku» iedvesmotu mūziku, kuru pavadīja attiecīgas krāsu projekcijas, bet koncertu kinoteātrī «Splendid Palace» dinamiskā priekšnesumā noslēdza psihedēliskā trip-hopa projekts «Forest Swords», ievadot festivāla «Skaņu mežs» otro dienu, 12. oktobrī, koncertzālē Palladium.
Foto: Pīters Brocmans un Matss Gustavsons festivāla Skaņu mežs 2012 koncertā. Foto (c) Ingus Bajārs
