Evita: Pirmais albums – kādas sajūtas? Pirmais mazalbums – ko jums tas nozīmē, kādus jaunus apvāršņus atklājis?
Dullais: Tas bija tāds atvieglojums.
Čipsis: Atvieglojuma sajūta.
Dullais: Tāpēc, ka tas viss sākās kā tāds nevainīgs joks, bet vienā brīdī pārtapa par kaut ko lielāku, par ko mēs nevārējām saprast – vai tas ir labi vai nē. Un tad mēs sapratām, ka tas viss mums it kā patīk, tas joks ir izvērties tik liels, ka ir iekonservēts.
Čipsis: Tas lielākais cundurs ir tāds, ka sākumā likās – tāds nevainīgs joks – un tad mēs sapratām, ka cilvēkiem tiešām patīk un patīk vienkāršas dziesmas ar saprotamiem tekstiem un saprotamām melodijām, un tad mēs sapratām – varbūt ir jāieraksta. Mēs paši varbūt tāpēc, ka baigi gribas ierakstīt, nebūtu to izdarījuši. Patiesībā ieraksts tapa dēļ faniem, kas visu laiku nāca un prasīja – kad jums būs albums, es gribu ierakstu. Jo internetā bija kaut kādi ieraksti no Depo, no veciem laikiem.
Dullais: Man liekas, ka „Asaras" ir ieraksts no pirmās reizes. Mēs piektdienas vakarā to dziesmu sacerējām, sestdien vakarā bijām Kuldīgā un svētdienas vakarā mēs viņu Depo nospēlējām, un tas ir mūsu pirmais ieraksts. Pārējās dziesmas arī it kā bija ierakstītas, bet pašiem gribējās iekapsulēt to sajūtu.
Lauma: No vienas puses izklausās, ka šī ir grupa, kuru bīda fanu degsme.
Čipsis: Pa lielam – jā!
Dullais: Es šodien tā domāju – kā mēs vispār tik tālu nonācām? Mums būtībā bija viena dziesma, kas bija tā kā joks, bet tā dziesma laikam bija tik ļoti kādam iesēdusies, jo mūs aicināja spēlēt.
Čipsis: Mūs sākumā aicināja uz vienu dziesmu.
Dullais: Iedomājieties – viena dziesma! Uz vienu dziesmu aicina, un tad mēs sapratām – ai, davai, vēl vienu saceram!
Čipsis: Katrā ziņā nebija arī tā, ka mēs tās dziesmas baigi spiestu ārā. Jo tas bija reizi gadā pa dziesmai, apmēram tā arī sanāk.
Evita: Cik duetam vispār ir darbības laiks?
Čipsis: Kaut kādi septiņi gadi. No 2005. gada vasaras. „Asaras" – no 2005. gada vasaras!
Dullais: Ņemot vērā arī to, cik mēs varbūt vieglprātīgi izturamies pret koncertiem un varbūt ne vienmēr spēlējam tīri un pilnīgi precīzi, mēs to darām, kā saka, vienkārši. Un tajā vienkāršumā, tajā patiesumā laikam viss radās.
Čipsis: Cilvēkiem laikam patīk tā – vienkārši. Ka viņi redz – ai, sajauca dziesmu, sākam no sākuma!
Dullais: Nu kā, mēs redzam, tie džeki, kas sacerēja dziesmu par zemenēm, viņi māju katrs uzcēla. Nu, tie šlāgeristi, kas dziedāja par zemenēm.
Evita: „Apvedceļš".
Čipsis: Ā, ēdām tur zemenes kurā tur klasē...
Abi: „Pēdējo reiz, es gribētu ar tevi kopā atkal būt..."
Dullais: Ja mēs būtu tik nekaunīgi un ielīstu Latvijas Radio 2, piemēram, tiktu ventiņos uzspēlēt.
Lauma: Kura dziesma jums liekas būtu piemērotākā Latvijas Radio 2 auditorijai?
Dullais: Es domāju, ka tās pašas „Asaras", jo tur ir ietverti tie kodi, kas latviešiem ir tik ļoti svarīgi.
Čipsis: Jā, kas ir svarīgi – melodija un teksts tā, ka ir par kaut ko pazaudētu. Bija. Vēla vasara. Nu kas latvietim – kur vēl vairāk?! Un pieķēzīta sirdsapziņa. Tie ir tie kodi, ko būtībā, ja paskatās, visa latviešu mīļākā mūzika ir balstīta uz pagātni un otrs variants ir – kā būtu, ja būtu... Man liekas, ka mums – kā būtu, ja būtu – nav vispār. Tas ir mūsu nākamais lauciņš. Ā, vēl trešais ir – tagadnē, ko mēs darām. Sēžam jautrā krodziņā draugu lociņā. Tāds mums arī nav. Par to vēlēšanos, mums arī nav. Mums vairāk ir gremdēšanās atmiņās, un man liekas tas arī tāpēc paņem. Tur ir tas kods.
Dullais: Tīri tehniski mēs veidojam dziesmas no tiem, kā saka, balto taustiņu akordiem. Mēs nesarežģījam lietas.
Čipsis: Un tāpat redzams, ka sajūk.
Dullais: Tas viss ir tik vienkārši un tāpat – tik sarežģīti!
Čipsis: Bet ir arī daudz cilvēku, kas nesaprot – kur ir tas joks, kur ir tā fiška? Jo dzīvē ir sanācis uzspēlēt arī diametrāli pretēju mūziku, un cilvēkiem tas sit korķus par to – nu kā jūs tā? Jo parasti cilvēki pieņem to, ka spēlē to, kas tev patīk. Tad mums laikam patīk visa mūzika, tāds ļoti plašs spektrs.
Evita: Kas ir neordinārākā vieta, kur jums ir sanācis uzspēlēt?
Čipsis: Neordinārākā? Vecmeitu balles. Bet tas it kā nav neordināri.
Dullais: Ā, tas bija "Ļeņingradā". Tas bija burvīgi! Mēs spēlējām piektdienas vakarā, džeki bija uzrīkojuši viesnīcai „Latvija" apakšā pasākumu. Pārbāzts un mēs spēlējam, daudz cilvēku, visi dzied līdzi, visi zina, kas notiek, un nākamo vakaru mēs spēlējām "Leņingradā" koncertu. Mēs aizejam un, protams, neviena tur vairs nav. Nu no tiem, kas ir mūsējie.
Čipsis: Sēž tie pāris mūžīgie. Bet skaidrs – mēs nevienu nepazīstam.
Dullais: Mēs bārmeni pazinām. Bet pirmais, otrais gabals – man liekas, cilvēki nesaprata. Tad trešais gabals. Tur bija mazs bērns. Un tad, kad mazais bērns sāka dejot, tad arī aizgāja, publika atdzīvojās.
Čipsis: Nu tas bija lielākais lauziens publikas ziņā, bet tā – neordinārākais...
Dullais: Man liekas, ka tas trakākais bija, kad es tevi pametu zem tanka "Positivusā".
Čipsis: Ā, kad es viens pats... Jā, "Positivusā" – tur jau arī cilvēki nezināja vispār, kas tas tāds ir.
Lauma: Uz Latgali brauktu spēlēt?
Dullais: Mēs esam pateikuši tā – ja maksā, tad mēs uzspēlēsim. Tie, kas varbūt mūs zina vai nezina, mums ir daudz dažādu nopietnās mūzikas projektu, kur mēs tiešām esam ieguldījuši daudz sava laika un naudas. Šis pēkšņi ir tāda kā atslodze, kur tu kaut ko dari, kas tev pašam rada prieku, citus iepriecina un tev vēl par to samaksā. Tas ir pārsteidzoši.
Čipsis: Tur arī tas izšķiras – ja mēs, teiksim, šeit uzspēlējam – te mēs nekādu ieejas maksu neprasām. Bet ja mums piezvanītu un prasītu – vai jūs negribat kāzās Balvos spēlēt, tas būtu baigi dārgi. Reāli dārgi.
Dullais: Mēs to tā esam definējuši – ja mēs spēlējam tautas mūziku, tad tautai par to ir arī jāmaksā.
Lauma: Nav bail, ka izkonkurēs – viņi jūs vai jūs viņus – „7 pieauguši vīrieši"?
Dullais: Mēs tieši par to runājām, ka idejiski mēs kaut kur saskrienamies.
Čipsis: Ir viena baigā atšķirība – tajā grupā džeki speciāli provocē un kacina, un kaut kādas asprātības domā – kā būtu smieklīgi? Mēs procesā, rakstot arī tekstu , to darām pilnīgi nopietni. Nevienā brīdī nav: „Eu, ieliekam kaut kādu atsauci uz kaut ko, kaut kādu baigo joku izspēlējam!" Nevienā momentā tā nav. Maksimāli vienkārši, maksimāli godīgi! Un tas, kā redzat, nostrādā.
Dullais: Less is more!
Čipsis: Kā saka – be yourself!
Lauma: Bet kaut kādas atsauces jau ir – baltais zirgs un pils. Tas jau kā uz pasakām!
Čipsis: Jā, bet tā nav nekāda spēlēšanās ar kultūrcitātu vai tamlīdzīgi. Tas ļoti izteikti ir "vīriešiem". Viņiem patiesībā nav neviena sava gabala. Kaut kas ir paņemts un apgriezts uz otru pusi. Jā, "vīrieši" dzird? Jums nav neviena sava gabala!
Lauma: Ja būtu latviešu estrādes mākslinieki, kas piedāvātu sadarboties ar Čipsi un Dullo, vai jūs teiktu – jā? Vai esat tik pašpietiekami, ka paliksiet duets?
Čipsis: Mēs pagaidīsim, kad kāds mums pajautās.
Dullais: Mēs paši nekad nevienam neprasīsim. Mūs ir bīdījuši notikumi un, ja mēs tagad mēģinātu izaicināt notikumus, es domāju, ka nekas labs nesanāktu.
Čipsis: Tāpēc arī tas disks tik ilgi nebija.
Dullais: Mēs viņu jau pirms gada ierakstījām un īstenībā bija ļoti daudz cilvēku, kam it kā varēja viņu iedot salikt, bet tikai tagad atradās cilvēks, ko mēs nepazīstam, kurš to izdarīja un es uzskatu, ka ļoti labi. Jo varbūt ja to darītu kāds, ko mēs pazīstam no skaņu cilvēkiem, varbūt tas ieraksts būtu pilnīgi savādāks. Tas notiek pēc nejaušības, un ka cilvēks, kas to dara, viņam tas kaut ko nozīmē, nezinu, vai tas ir pareizais vārds, bet viņš tajā arī redz kaut kādu savu tādu... ieguvumu.
Čipsis: Un ja runājam par to uzaicināšanu – mums nekas nav nācis tīri tāpēc, ka „eu, mums vajadzētu..." Mums parasti tās ir ļoti veiksmīgas apstākļu sakritības, un arī albums, kas būtībā ir fanu bīdīts, ne mūsu pašu, kad domājam: „Tā, šogad mums vajadzētu izdot albumu, nākamgad uztaisīt tūri un tad mēs reāli kāšam piķi." Nē, nē, nē. Gudri cilvēki saka – neveido likteni, liktenis veido tevi!
Evita: Kas jums ir augstākie mērķi mūzikā? Eirovīzija?
Čipsis: Kāpēc nē?
Dullais: Man liekas, ka es šovakar sasniedzu vienu no augstākajiem. Tu muzikāli esi kaut ko radījis, sanāk tik daudz cilvēku un visi dzied. Un pēdējās „Asaras" – cilvēki dzied, un tu esi radījis klasiku, ko cilvēki vienkārši var nodziedāt tavā vietā.
Čipsis: Tas apstulbināja.
Dullais: Es vēl izprovocēju un sadalīju visu tautu sievietēs un vīriešos, un viņi pat arī tad nodziedāja. Es domāju, ka tas šobrīd individuāli ir augstākais sasniegums.
Čipsis: Kolektīvi augstākais. Jo sākumā, kad visi pavilkās uz „Asarām", likās būs – nu draugi, loģiski. Šajā zālē draugi bija, godīgi, divdesmit procenti. Maksimums.
Dullais: Un tāpēc šis ir viens no emocionāli augstākajiem punktiem. Bet nu... ja jau Raimonds Pauls uzaicinātu uz sadziedāšanos, protams, mēs neatteiktu.
Čipsis: Tad es varētu Jāņus nesvinēt savos laukos.
Lauma: Tad Čipsim un Dullajam Raimonds Pauls ir mīļāks par Imantu Kalniņu, ja? Jo abi kaut kā vienmēr tiek salīdzināti – viens vai otrs.
Čipsis: Zini kā, es pateikšu šādi – Raimonds Pauls un Imants Kalniņš, kāpēc viņus vienmēr tā izceļ, jo viņi ļoti labi ir uzķēruši latvieša stīgu. Varbūt arī tāpēc „Asarām" dzied tik daudz līdzi, jo mums ir mazliet izdevies pieskarties tai latvieša stīgai.
Piedāvājam noklausīties ekskluzīvu sadziedāšanās fragmentu no albuma prezentācijas koncerta – dziesma „Asaras".
Dueta „Čipsis un Dullais" jauno albumu iespējams noklausīties, lejupielādēt un tam dziedāt līdzi: http://cipsisundullais.bandcamp.com/
Foto: Duets Čipsis un Dullais. Foto (c) Inese Kalniņa
