Grūti iedomāties, ka «Garbage» mūzikas cienītājiem varētu būt vecuma „griesti". Mūzika ir pietiekami viegli uztverama, lai būtu saistoša visām vecuma grupām. Taču nevar noliegt, ka daudziem šī alternatīvā roka četrotne asociējas ar bērnības, tīņu gadu vai agrās jaunības laiku. Ar deviņdesmitajiem. Ar gadsimtu miju. Vieglā rokmūzika, kuras pamatā ir melodiskums, ritmiskums, lipīgas lirikas un ne ar ko citu nesajaucama vokālistes Šērlijas Mensones balss. «Garbage» romantiski fatālās rokbalādes no filmām «Romeo + Juliet» un Bonda deviņpadsmitās filmas «The World is not Enough» joprojām var nodungot teju katrs. Koncerta apmeklētāju vidējais vecums svārstījās ap trīsdesmit, un tik tiešām – iespēju dziedāt līdzi dziesmām izmantoja lielākā daļa.
«Garbage» koncertu Rīgā iesildīt tika uzticēts igauņu apvienībai «Sibyl Vane». Latvijas klausītajiem trijotne varētu būt zināma no šī gada «Positivus» festivāla. Jau iesildošo mūziķu uzstāšanās laikā zāle bija teju pilna (jāpiezīmē, ka koncertvakarā «Palladium» apmeklētājiem bija atvērts ne tikai parters, bet arī otrā stāva balkons) un atraktīvā grupa tika uzņemta pārsteidzoši labi, kas tikai liecina par to, ka mūziķi, pirmkārt, savu mūziku izpilda labi un otrkārt – tik tiešām arī veic iesildītāju funkciju, spējot publikā radīt pacilājošu noskaņojumu vakara galveno mākslinieku sagaidīšanai.
«Garbage» koncertu sāk tieši laikā – īsi pēc pulksten deviņiem vakarā. Gaismas izdziest lēni un pēc neilga intro izskanēšanas uz skatuves parādās viņi. Grupa. Vispirms instrumentālisti. Kungi – ģitāristi, bundzinieki. Un pēc tam arī viņa. Ugunīgā sarkanmate, kurai nekad nespēsi piedēvēt esošos 46 gadus, pēc tam, kad būsi viņu redzējis un dzirdējis dzīvē – Šērlija Mensone. Jau pirmās dziesmas laikā pārsteidz nevis labā skaņas kvalitāte kopumā (jo vismaz 98% gadījumu koncerti «Palladium» tik tiešām skan labi), bet gan tas, cik labi patiesībā skan «Garbage». Tieši viņi. Tieši koncertā. Teju nevainojams vokāls kvalitatīvi izpildītas mūzikas pavadījumā. Īpaši baudāma pirmo kompozīciju laikā šķita tieši ritma sekcija – bungas un basģitāra. Pēc tam jau priekšplānā izvirzījās ģitārists Djūks Eriksons. Tas, protams, runājot tieši par instrumentālistiem. Nešaubīgi Šērlija Mensone ir grupas zvaigzne. Enerģiska, skaista, bet tai pat laikā ar nezūdoši nebēdnīgo degsmi katrā kustībā.
«Garbage» koncerts – un ne tikai Rīgā, bet šajā tūrē kopumā, jo izpildīto dziesmu saraksts lielākoties ir nemainīgs, mainās tikai secība – ir absolūti kvalitatīvs, bet bez īpaši liela pārsteiguma momenta. Vienīgais pārsteigums tajā ir apjausma par to, ka grupa tik tiešām skan labi. Un arī pēc varoņu sastapšanas dzīvē nenākas secināt, ka jaunībā uzceltās kristāla pilis, klausoties «Garbage» mūziku, būtu sagruvušas. Patiesībā jau tādu grupu kā «Garbage» mērķis nav pārsteigt auditoriju, piedāvājot tai kaut kādas novirzes no normas. Nebūt ne. Klausītājs saņem labi pārbaudītas vērtības, kas gadu gaitā noslīpētas līdz pilnībai. Ar variācijām grupa spēlējas tikai atsevišķu dziesmu laikā – piemēram, koncertu noslēdzošo grupas superhitu «Only Happy When It Rains», izpildot ar lēnu ievadu, dziesmas ierastajā skanējumā ielecot vien pēc pirmajām rindiņām. Sāta sajūtu grupa spēja radīt arī ar izpildīto dziesmu sarakstu – populārākās kompozīcijas no grupas pēdējā albuma, mazāk populāras tomēr tai pat laikā visiem zināmas kompozīcijas un grupas repertuāra „zelta fonds" (jā, dzirdējām gan «#1 Crush», gan «When I Grow Up» koncerta noslēdzošajā daļā, tāpat arī «You Look So Fine», «I Think I'm Paranoid» u.c.) «Garbage» turpināsim turēt savos agrās jaunības atmiņu nostūros, bet tagad jau ar apziņu – tas viss ir piedzīvots arī klātienē. Lai dzīvo deviņdesmitie!
Foto: Garbage vokāliste Šērlija Mensone koncertā Palladium. Foto (c) Vladislavs Punculs
