Kāda ir ''Sanctimony'' saliedētības formula?
Jēkabs: Darbs ir mūsu draudzības pamats. Ja mums nebūtu tik daudz ko darīt, tik daudz ko pateikt, mēs neiespringtu draudzēties.
Vēl nesen ''Sanctimony'' bija klusuma periods. Vai tas bija saistīts ar katra paša darbu vai tā bija iekšēja vajadzība pēc pauzes?
Jānis: Jā, pirms diviem gadiem bija klusums. Astoņpadsmit gadi ir daudz. Arī sešpadsmit grupai ir pieklājīgs vecums. Mums tad bija krīze.
Jēkabs: Mēs nebijām sakasījušies, mēs bijām zaudējuši ticību
Jānis: Kaut kādā ziņā saikne bija zudusi. Tādos brīžos vajag, lai kāds saņemas un iesper pa pakaļu.
Kurš saņēmās?
Jēcis: Visi.
Jānis: Krīzi veido problēma, kuru risinot, tu izkrati sirdi, un beigās visiem paliek vieglāk. Krīzes situācijā tu esi spējīgs problēmas izrunāt! Ja viss ir kārtībā, tad neviens sūdu negrib kustināt.
Viesturs: Ir bijuši vairāki klusuma periodi. Garākais - ap 2000. gadu. Ja tu neesi slavens mākslinieks, kura dzīve sastāv no albuma ierakstiem un tūrēm, šādi klusuma periodi ir normāli. Piemēram, Deniss sāka spēlēt ''Sanctimony'', kad viņam bija 15 gadi. Tagad viņa dēlam jau ir trīs gadi. Katram pašam dzīvē daudz kas notiek.
Jēcis: Jā, bija viens brīdis, kad visiem parādījās bērni. Lai cik tas dīvaini neliktos, bērni grupu īpaši neietekmēja.
Jānis: Tikpat labi alkohols un miljons citu lietu var grupu ietekmēt.
Jēcis: Standarta modelis, ko iztēlojies – kādam vairs nav laika. Tieši pretēji – bija vairāk tusiņu, nu jau kopā ar sīkajiem.
Jānis: Mēs, paldies Dievam, neesam vientuļie tēvi.
Jēcis: Tas ir liels spēka apliecinājums, ka par spīti bērna pirmajā gadā negulētām naktīm visi joprojām nāca uz mēģinājumiem. Vienmēr bija laikā, un viss notika!
Viesturs: Tad ir īpaši svarīgi aizlaisties. Katram sencim ir savs brīvais laiks. Es eju uz mēģinājumu, tu – uz frizētavu.
Starp citu, kāds ir grupas dalībnieku vidējais vecums?
Jānis: Tūlīt izdomāsim.
(Tiek noskaidrots katra gadu skaitlis un notiek aprēķini.)
Viesturs: Grupas vidējais vecums ir 27 gadi.
Daļa no jums savas gaitas ''Sanctimony'' ir sākuši nepilngadīgi.
Jānis: Jā, kad es sāku, man bija 17 gadi. Denisam – 15 gadi.
Viesturs: Jā, uz manu vārdu notariāla atļauja ir bijusi gan Denisam, gan Jēkabam.
Jēcis: Nē, es braucu uz Jankas vārda. Viņš bija mans aizbildnis, kad mēs uz piecām dienām braucām uz Somiju. Bija interesanti.
Pamatīga ģimene!
Jānis: Jēkabam piedzimstot, tas bija viņa liktenis, jo Kaža (Kārlis Jakubonis), ir viņa onkulis. Grozies kā gribi, tā vai tā nonāksi grupā!
Jēkab, kā tevi pielika pie ''Sanctimony'' bungām?
Jānis: Viņš jau tad zināja visas dziesmas no galvas! Jau 14 gados viņš spēlēja tā, kā vajadzēja!
Jēcis: Bija jādara tā, kā vajadzēja! Kaža, iepriekšējais bundzinieks, mans tēvocis bija mans lielākais un praktiski arī vienīgais skolotājs. Es lielā mērā biju pārņēmis viņa bungošanas stilu. Tas ir stilīgi, fanot par sava tēvoča grupu, tāpēc es zināju visas dziesmas. Bet, uzsākot spēlēt grupā, man bija tikai 13 gadi. Es atceros, ka Aizkalns uz manu vecumu skatījās skeptiski. Tagad, atskatoties uz šo situāciju, man tā liekas komiska.
Jānis: Par Jēkaba uzņemšanu grupā mums nebija vienbalsība. Visi saprata, ka Jēkabs ir ļoti labs, vienbalsība nebija par viņa vecumu. Ja tev ir vairāk nekā uz pusi jaunāks kolēģis. Viena lieta, ka tev ir 60 un viņam 30 gadi, bet pavisam cita, ja tev ir 30, bet viņam 13 gadi. Veselais saprāts ņēma virsroku.
Viesturs: Kļuva skaidrs, ka uz 30 ģitāristiem ir viens bundzinieks, kas jau astoņās grupās, un skeptiskajiem nebija citu variantu, ko piedāvāt.
Jānis: Latvijā bundzinieki ir minoritāte, turpretim Somijā ļoti svarīgi ir vokālisti.
Viesturs: Latvijā ar vokālistiem nav mazāka problēma. Tava kandidatūra nekad nav šūpojusies.
Jānis: Ļoti daudz ir tie gadījumi, kad bundzinieka aiziešana no grupas nozīmē grupas izjukšanu.
Viesturs: Man visnepatīkamāk ir apzināties, ka nevērtīgākie ir ģitāristi.
Jautājums Paulam un Jēkabam. Kā ''Sanctimony'' ietekmē jūsu abu kopējā iepriekšējā pieredze dziesmu radīšanā?
Pauls: Tieši tā arī ietekmē – ja tās nebūtu, es nebūtu ''Sanctimony''.
Jānis: To nevar zināt.
Jēcis: Ir divi faktori, kā mūsu pieredze ''The Blackout'' ir ietekmējusi ''Sanctimony''. Pirmkārt, pēc Aizkalna aiziešanas atrodot jaunu ģitāristu. Man viņš bija vienīgais variants. Es zināju, cik labi viņš spēlē, zināju viņa mīnusu, ar kuriem mums būs jārēķinās. Pauls ir viens no vislabākajiem smagās mūzikas ģitāristiem. Viņš pārliecinoši pārvalda savu instrumentu! Bet, otrkārt, muzikāli - ''The Blackout'' stils ir nedaudz atšķirīgs.
Viesturs: Kā reizi - tas ir līdzīgs.
Jēcis: Līdzīgs, bet atšķirīgs. ''Sanctimony'' domāšanas pamats ir meklējams smagajā mūzikā, mēs ar Paulu rakstām roķīgāku, iespējams, melodiskāku mūziku.
Jānis: Tā tas varētu būt. Ņemot vērā, ka dziesmas radām kopā. Uz mēģinājumu līdzi atnestā melodija darba procesā kļūst arvien smagāka.
''Sanctimony'' kolektīvu veido individualitātes, kuras ir atzīmētas ar balvām vai uzslavētas sarunās. Vai šo labāko statuss uzliek jums atbildību?
Jānis: Jā, protams, tas uzliek papildus atbildību. Ja esi labākā koncertu grupa, tad tādai arī jāpaliek! Ja pirms 15 gadiem uz skatuves kāpām ar litru un uzdzeramo, tad tagad mēs nedrīkstam atļauties tā darīt!
Jēcis: Bet tas mums nav īpašs apgrūtinājums. Gadu gaitā uzkrātā pieredze un attīstītās muzikālās spējas ļauj mums šo atzinību attaisnot. Dažreiz aizdomājos, cik talantīgi instrumentālisti ir grupā, cik neraksturīga un grūti atrodama balss ir Jānim. Tādas grupas ir retums, kur katrs var kaut ko pateikt, esot kopā, un tikpat daudz var pateikt katrs atsevišķi.
Intervijas pirmo daļu lasi šeit.
Foto: Death'n'Roll grupa ''Sanctimony''. Publicitātes foto
