„Kā lai turpina dzīvot pēc tām sajūtām, kas tika gūtas «Mono» koncertā?" Šādu komentāru, (autors – fotogrāfs Aivars Ivbulis) lasīju Twitter vietnē pāris stundas pēc grupas koncerta. Tas, iespējams, visprecīzāk raksturo to, ko tik grūti ir izteikt vārdos. Sajūtas. Sajūtas, kas pārņēma «Mono» koncerta laikā un pēc tā. Kā reiz, stāvot pāris metrus no skatuves, klausoties un baudot, neviļus prātā atausa grupas «Tesa» koncerts šī gada festivālā «Labadaba», kurā atskārtu – tā ir mūzika, kas spēj radīt absolūtu fatāluma sajūtu. Tik neizmērojamu, tai pat laikā nomierinošu. Šī pati jausma pārņēma arī «Mono» koncertā. Aizmiršanās pārpasaulīgā skaistumā. Beznosacījuma baudījums, kurā nav vietas ikdienišķām rūpēm.
«Mono» mūzikā nesadzirdēt asumu vai straujus cirtienus. Mūzikas plūdums ir lēns, augošs un majestātisks. No vissmalkākajām skaņu niansēm – kuras dzirdamas ne tikai nākam no ģitārām, bet arī, piemēram, kompozīcijas «Ashes in the Snow» sākumā, bundzinieka un basģitāristes spēlētajiem ksilofoniem – mūzika sāk augt. Tā aug un izplešas. Lai gan tas viss dzirdams arī ierakstos, tieši mūzikas baudījums klātienē atklāj iepriekš nesadzirdētas skaņu ainavas. Viens no jautājumiem, kas nomāca prātu pirms koncerta – kā koncertā tiks panākts pēdējā albuma «For My Parents» teju orķestrālais skanējums? Un tikai koncertā pirmoreiz sadzirdēju timpāna skaņas, kam nenoliedzami ir liela loma tieši iepriekšminētā skanējuma panākšanā.
Salīdzinot «Mono» koncertu Rīgā pirms diviem gadiem ar to, kas Ģertrūdes ielas teātrī notika 15. novembrī, nenoliedzami pēdējais pirmo pārspēja desmitkārt. Pirmā tikšanās ar grupu – bez šaubām lieliska – tomēr bija tikai iesildīšanās tam, ko japāņu četrotne bija atvedusi uz Rīgu šoreiz. «Mono» sniegums šajā reizē bija ne tikai šķietami krāšņāks, bet arī daudz jutekliskāks muzikāli. Varbūt mainījusies ir grupa, varbūt pats klausītājs, bet ieguvēju pozīcijā ir abas puses. Nemainīga palikusi askēze, ar kādu «Mono» mūziķi veido komunikāciju ar klausītāju. Kanāls ir mūzika, kurai papildus burvību piešķir mūziķu plastika. Japāņu burvība katrā viņu kustībā. Kamēr lielāko koncerta daļu ģitāristi un bundzinieks pavada nemainīgās pozīcijās – sēdus, tikmēr basģitāriste skatuves vidū liegi šūpodamās viegli skar basa stīgas. Viņa arī tā, kas vairāku skaņdarbu laikā atrodas pie digitālajām klavierēm (japāņu Yamaha, starp citu). Koncerts kulminēja vairākkārt. Un interesanti, ka visos gadījumos, izpildot kompozīcijas no albuma « Hymn to the Immortal Wind». Pirmoreiz – koncerta vidū skaņdarba «Pure As Snow (Trails of the Winter Storm)» laikā. Mūzikai augot, viens no ģitāristiem pēkšņi pieceļas kājās, aizsper sēdekli un nododas muzikālam sevis un ģitāras plosīšanas procesam, trāpīgi ārdot gan sevi, gan ģitāras skanējumu. Viņš krīt ceļos, ģitāru pietuvinādams ģitāras kabinetam, rada nebeidzamu skaņas atgriezenisko saiti. Otrreiz koncerts kulminēja priekšpēdējā kompozīcijā «Ashes in the Snow», kuras fināla daļā eksplozīvu skanējumu sasniedza bungas un perkusijas. Tobrīd šķita – koncerts varētu arī beigties, bet «Mono» nebija gatavi skatuvi atstāt tik ātri un vairāk nekā pusotru stundu garo uzstāšanos noslēdza, izpildot «Everlasting Light» no jau iepriekš minētā albuma. «Mono» pamet skatuvi un ir skaidrs – viņi neatgriezīsies –, bet ovācijas nerimst piecu minūšu garumā. Un sajūtu burvība nerimst joprojām.
Izpildīto kompozīciju saraksts:
Legend
Nostalgia
Dream Odyssey
Pure As Snow (Trails of the Winter Storm)
Follow the Map
Unseen Harbor
Ashes in the Snow
Everlasting Light
Foto: Mono koncertē Ģertrūdes ielas teātrī. Foto (c) Kristiāns Kažmers
