Saruna norit 15. novembra rītā. Tās pašas dienas vakarā Ģertrūdes ielas teātrī jau otro reizi Rīgā koncertē japāņu postroka kvartets „Mono". Koncertu apmeklē lērums cilvēku, apliecinot, ka par „SKYR" rīkotajiem koncertiem attiecīgo žanru cienītāju vidū ir liela interese. Doma par interviju ar Miku nelika mieru jau sen. Vasaras sākumā, runājot ar grupu „Tesa", puiši izteicās, ka neesot piemērotu vārdu, lai izteiktu lielo pateicību Mikam par to, ka viņš uz Latviju ved mūziķus, kas, iespējams, citādi nemaz šeit nenokļūtu. Ar to saskāros tad, kad pirmoreiz saņēmos un uzrunāju Miku pēc grupu „Mamiffer" un „Menace Ruine" koncerta „Artelī". Kamēr runājām, viņam vairākkārt klāt pienāca vietējie mūziķi, Mika paziņas, lai paspiestu roku un pateiktu: „Paldies, ka tu dari labu darbu!" Labo darbu sarakstu viņam netrūkst. Viņa paveikto Latvijas koncertdzīvē uzskaitīt jau drīz kļūs grūti, jo saraksts nebūt nav īss. Lai gan Miks arī pats muzicē grupā „Nielslens Lielsliens", šajā sarunā vairāk runājam par koncertu rīkošanu.
Šis rudens bijis ļoti aktīvs „SKYR" koncertu rīkošanā – oktobrī aizvadīts jau otrais festivāls „Zemlika" Durbē, novembra sākumā „Mamiffer" un „Menace Ruine", šovakar „Mono", bet jau pavisam drīz Skota Kellija koncerts. Vai apzināti rudens kļuvis par aktīvo koncertsezonu?
Nē, tā sagadījās šogad. Vienubrīd es pat domāju, vai nav drusku par traku. Tās ir tādas lietas, ko garām nedrīkst laist, tāpēc jāņem un jādara. Par „Zemliku" gan ir skaidrs – tur ir nolikts konkrēts laiks un ja viss ies labi un notiks arī nākamgad, tas tāpat būs oktobra pēdējā nogalē.
Runājot par „Zemliku", pastāsti, kā tas viss sākās! Pirmkārt jau interesanti – Durbē – kas daudziem bija pārsteigums.
Tas tika veidots, apzinoties, ka daudziem varētu šķist – kāpēc? Daudzi droši vien nobīsies. Ar to es arī rēķinājos. Bet tas ir tapis, tieši spītējot tiem neticīgajiem un negribīgajiem. Es pats esmu no Durbes, tāpēc.
Vai juti vietējā līmenī, ka cilvēkiem kaut ko tādu gribējās vai tieši tev to gribējās uztaisīt Durbei?
Nevarētu teikt, ka gribas. Durbē, tāpat kā jebkuros citos laukos, man liekas, cilvēkiem reti kuram vispār kaut ko gribas. Tur ir tas, ka tu noliec viņam kaut ko priekšā un tad vai nu viņš to pieņem vai nepieņem. Jau tīņu gados mēdzu rīkot atsevišķus koncertus kultūras namā. Līdzīgi kā ar „Zemliku", bet aiz tā, ka es esmu tur, un tur nekas īsti nenotiek. Un kāpēc kaut ko neizdarīt pirmkārt jau priekš sevis, saviem draugiem, ar cerību, ka kādam citam tas arī varbūt patiks un kaut ko nozīmēs?! Kāpēc tāds jautājums – kāpēc Durbē? Kāpēc kaut kur citur, kāpēc obligāti Rīgā? Pašam, pietiekami daudz braukājot uz koncertiem citviet, ko dikti gribas redzēt un dzirdēt, man nekad nav ienācis prātā, ka Vācijā obligāti tam būtu jānotiek Berlīnē. Un ja nav Berlīnē, tad es nebraucu. Tai pašā Zviedrijā. Aiz Stokholmas ir arī citas vietas, un ir gadījies aizbraukt līdz Stokholmai un pēc tam vēl trīs stundas braukt uz valsts vidieni un klausīties koncertu. Arī pilnīgākajos laukos, bet tik un tā – foršā vietā un foršu koncertu.
Tā kā es pats esmu no Durbes un pazīstu visus, kas tur dzīvo, pēc vārdiem un sejām, man tas nāk dabiski un sanāk vieglāk nekā to darīt kaut kur citur. Cits jautājums – ja, būdama liela Rīgas aģentūra, tu mākslīgi centies apgūt Salacgrīvas pļavas, piemēram. Acīmredzot, viņiem veiksmīgi izdodas, bet tam ir citi apsvērumi un cits attaisnojums tādam piegājienam. Praktiski un vienkārši runājot – es zinu, kā sarunāt kultūras nama telpas vai skolā, lai mani ielaiž un ļauj uzrīkot tirdziņu sporta zālē, vai man ir telefona numurs pilsētas mēram, kuram es varu mēģināt izdīkt transportu mūziķiem vai festivāla apmeklētājiem, lai viņus izvadātu uz Liepāju, jo Durbē viņiem nav kur palikt pa nakti.
Kā tu vērtē „Zemlikas" pārmaiņas šo divu gadu laikā? Uz ko šis festivāls iet?
Grūti pēc diviem gadiem pateikt, kur viņš varētu iet. Mana klusā cerība – ja izdosies to noturēt un festivāls notiks arī nākamgad, aiznākamgad, tad pēc tiem gadiem nebūs jālauza galva par finansējuma piesaisti. Ir cerība, ka kādā brīdī festivāls kļūs pašpietiekams kaut vai apmeklētāju skaita ziņā. Ideālais scenārijs ir tāds – no biļešu pārdošanas festivāls pats nosedzas. Un tad tā ir sava veida sacensība apmeklētājiem – laicīgi nopirkt biļetes un trāpīt uz to. Līdzīgi, piemēram, ir „Roadburn" festivāls Holandē, kas notiek katru pavasari. Un tur ir līdzīgi – tas arī notiek iekštelpās, notiek salīdzinoši nelaikā, un tagad viņi ir sasnieguši to līmeni, ka festivāls tiek izpārdots stundas laikā savas ierobežotās vietas un piedāvājuma dēļ, jo tas ir pietiekami augstvērtīgs.
Ir grūti pateikt, kā interese par „Zemliku" varētu pieaugt vai kristies, salīdzinot pirmos divus gadus. Programma, piemēram, bija atšķirīgāka nekā pirmajā gadā. Ja toreiz daudzi bija sajūsmā par pietiekami vieglu, sagremojamu, smuku un pūkainu Nilu Frāmu, kas spēlēja baznīcā, tad šogad daudziem bija pārsteigums Lichens vai High Wolf.
Interesanti, ka „Zemlikā" ir veiksmīgi apvienota eksperimentālā mūzika ar akadēmisko mūziku, ko cilvēki nav īsti raduši vērot tādā neordinārā vidē, kur apvienojas šie abi.
Jā, bet tas ir muļķīgi. Un to ir sapratuši arī daudzi galvaspilsētas koncertu rīkotāji un cenšas to lauzt. Tie paši Latvijas Koncerti vai Hermaņa Brauna fonds. Viņi ir sapratuši, ka nav jēgas akadēmisko mūziku padarīt jau pašos pirmsākumos par kaut ko tādu, kas ir saprotams mazāk nekā 10% publikas, ka tā ir augstā māksla, viena un tā pati izmeklētā vidusslāņa vai augstākā slāņa publika – turīga un vēl vairāk turīga publika – un tam ir nepieciešama īpaša izglītotība vai saprašana. Nav noslēpums, ka tajos 10% daudziem tā ir tikai statusa apliecināšana – doties uz operu vai klasiskās mūzikas koncertiem. Es nevaru ielikt vārdus mutē jau 100 gadus mirušiem komponistiem, bet es nedomāju, ka tā mūzika savā laikā ar tādu domu ir radusies. Protams, ir bijuši galma komponisti, kas rakstījuši pasūtījuma darbus, bet ir muļķīgi tādu kultu uzturēt mūsdienās.
Koris „Latvija" šogad man liekas arī – pietiekami spilgta parādība. Un arī tīri cilvēciski. Māris Sirmais pavisam mierīgi aprunājās starp dziesmām ar publiku, pastāstīja, kāpēc ir tāds vai citādāks repertuārs, kāpēc viņi ir atbraukuši, kā viņiem te patīk vai nepatīk. Līdzīgi bija pagājušogad ar „Sinfonietta" kvartetu, kad viņi ar Beikeru (Eidens Beikers – L.B.) spēlēja. Paši pēc tam, zem četrām acīm, atzina – viņiem tas ikdienas repertuārs jau vienā brīdī ir apnicis un viņi ir priecīgi pamēģināt arī kaut ko citu.
Esam parunājuši par „Zemliku", bet pastāsti – kā aizsākās „SKYR", kā sākās koncertu rīkošana?
Koncertu rīkošana sākās jau 2001. gadā, kad es tai pašā Durbes kultūras namā uzrīkoju vairākus pagrīdes rokkoncertus. Sākot mācīties vidusskolā, tas viss pieklusa un pēc tam radās doma par disku izdošanu. Kāpēc? Es pat nezinu. Pirmais bija „Dun Dun" disks 2007. gadā. Bija grupas, kas pašam patika, un jau studiju laikos biju kļuvis labos draugos Valmierā ar Lomiku (Ģirts Laumanis – skaņu inženieris, „Hodila" studijas saimnieks – L.B.), un mēs paši daudzus vakarus pavadījām studijā – gan mēģinot, gan tāpat dzerot aliņu. Un tad man radās doma – kāpēc nepielauzt tādus „Dun Dun", lai viņi atbrauc, ieraksta, ko nu viņi var ierakstīt, un to varētu uztaisīt kā taustāmu ierakstu. Un tad bija tā doma – darīt to nevis peļņas nolūkos vai darīt darīšanas pēc, bet darīt aiz paša patikšanas. Līdzīgi ir ar koncertiem.
Pirmais Rīgas koncerts bija „A Silver Mt. Zion" Grīvas mēbelēs. Kā es līdz viņiem tiku, precīzi neatceros. Grupa joprojām man ir viena no tuvākajām. Un ne tikai grupa, bet visa kanādiešu scēna, kas ir zem viņu izdevniecības. Arī cilvēciski viņi ir iedvesmojuši ar savām idejām – kā darīt, ko darīt, kāpēc darīt. Un tādā garā arī visu turpinu. Kāpēc man vai maniem draugiem braukt kaut kur citur, ja var pacensties un to, ko gribas dzirdēt pašam – tas tā egoistiski skan, bet tas tā arī ir, ko liegties – kāpēc neaicināt pie sevis to, ko gribas dzirdēt? Ar cerību, ka ne tikai man, draugiem un paziņām, bet arī kādam citam tas varētu likties nozīmīgi.
Vienubrīd sarunā minēji frāzi, ko cilvēki mēdz teikt: „Kāpēc man būtu jāiet uz šo koncertu?" Tas būtībā labi raksturo atšķirības starp tevis rīkoto koncertu apmeklētājiem un atsevišķas publikas daļas, kas apmeklē masu pasākumus, jo pirmajā gadījumā cilvēki paši lielākoties par mūziku interesējas, paši rok un atrod to mūziku.
Tie vienkārši ir atšķirīgi mūzikas patērēšanas paradumi. Tiem, kam vajag noreklamēt, viņiem ir citi apsvērumi, kāpēc viņi tur iet. Daudziem tā ir statusa lieta, viņiem tas ir viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem vieglās izklaides izpratnē. Laiks pēc pulksten pieciem, kad viņi ir beiguši darbu vai mācības un viņi grib, lai tas neprasa nekādu piespiešanos un iedziļināšanos tajā visā. Tajā gadījumā pietiek ar to, ka pasaka – tur būs visi. Piemēram, „Positivus" daudziem nav svarīgi – kas tur spēlēs, cikos. Tu zini – tur būs visi – un tas ir tāds tusiņš, kurā mūzika paliek otrajā plānā.
Tie, kas nāk uz šādiem vai Viestarta (Viestarts Gailītis – festivāla „Skaņu mežs" rīkotājs – L.B.) koncertiem, vai uz koncertiem klubos, bāriņos vai kafejnīcās, kur arī notiek labas lietas, tiem tas ir krietni svarīgāk. Man ir sajūta, ka viņiem mūzika ieņem krietni svarīgāku vai pat vienu no pirmajām vietām viņu dzīvēs. Līdz ar to viņi apzinās, ko tas prasa no viņiem un nekoķetē ar koncertu apmeklēšanu kā ar pēdējā brīža izvēli tajā vakarā. To var saprast, bet arī skumīgi, kad es no cilvēkiem, ko pazīstu, tai skaitā mūziķiem, dzirdu, ka arī viņi uzdod jautājumus: „Eu, cikos sāksies? Nē, bet tad veras durvis, bet cikos tieši sāks tā grupa?" Un es saku - pag, es tev nevaru pateikt minūti minūtē. Kāpēc tu nevari uz koncertu sagatavoties kā uz notikumu, kā uz svētkiem un atnākt laikus? Un ja koncerts nesākas laikā, tad neskatīties pulkstenī un nerēķināt, ko tajā laikā vēl varēja izdarīt. Ir mazliet jānomierinās, jāuztver to tā, ka koncerts ir konkrētā vakara notikums, kuru gaidi.
Runājot par koncertu apmeklētību, tas ir slikti organizatoram, ja neierodas pietiekami daudz cilvēku. Tai pat laikā – un to atzīst gan mūziķi, gan apmeklētāji – ka maza izmēra koncertā ir sava veida nesamaitātība. Ja tas viss aug, tad tas kaut ko var zaudēt. Kā tev šķiet – ja tevis rīkoto koncertu apmeklētība palielinātos, vai tas mainītu arī nosacījumus koncertu rīkošanā?
Nē, man nav bijusi domā noturēties pašmērķīgi pagrīdē vai norobežoties no publikas masām. Bieži vien tā ir virspusēja un pārspīlēta panciskuma demonstrēšana. Gribētos, lai, publikai augot, tā arvien vairāk saprot un koncerti neveidotos par stila lietu.
Līdz šim tev izdevies atvest negaidītus un savā žanrā visai lielus vārdus. „Neurosis" bija viens no tiem un daudzi joprojām par to runā. Cik viegli ir tikt klāt šādiem mūziķiem?
Skaidrs, ka mēģinājumu bijis vairāk nekā reizes, kas ir izdevušās. Ar „Neurosis" stāsts bija tāds, ka tajā pašā gadā pirmoreiz uz Rīgu atbrauca „Nadja" koncertēt Smiļģa muzejā. Pēc Rīgas „Nadja" ar „Neurosis" satikās vienā festivālā kaut kur Eiropā un Eidens (Eidens Beikers no „Nadja" – L.B.) bija stāstījis un aizlicis labu vārdu, acīmredzot, jo īsi pēc tam man atnāca e-pasts no Stīva von Tilla sievas, kas tolaik kūrēja grupas un menedžmenta būšanu. Viņa atrakstīja, ka viņiem esot īsa tūre – un viņi jau vispār spēlē reti un maz, it sevišķi ārpus ASV – un ka tāda lieta plānojas uz tā gada vasaru – vai nebūtu interese? Sākotnēji mazliet raustījos, teicu – protams, interese būtu, tas būtu liels notikums, bet cik tas varētu būt interesanti citiem un kā tas varētu izpausties tīri finansiāli? Vārds pa vārdam kompromisu atradām, un tā tas notika. Pēc tam - „Neurosis" videomākslinieks Džošs Greiems, kas spēlē „A Storm of Light". Līdz ar to arī viņi bija. Un tagad Skots Kellijs („Neurosis" vokālists un ģitārists – L.B.). No reizes uz reizi, no mutes mutē, tā teikt, pārnesās. Rīgas koncerti viņiem noteikti nav labākie apmeklētības ziņā, bet viņi paliek apmierināti ar visu pārējo. Acīmredzot ir lietas, kas pašām grupām ir svarīgākas par tiem pūļiem auditorijā.
Arī koncerti notiek interesantās vietās – Grīvas mēbeles, Smiļģa muzejs, Ģertrūdes ielas teātris, KSuns un tagad jau trešo reizi būs Artelī.
Ar Arteli paveicās. Man tur strādāja viens labs paziņa, kas tagad gan vairs tur nav, bet viņš man bija sasolījis to pirmo koncertu, kas bija „Junior Boys". Meitene, kas tagad tur strādā viņa vietā, bija savā ziņā sprukās. Bet viņi saprata, ka arī pašiem tas ir atsvaidzinājums ikdienā. Parunājot ar bāra cilvēkiem – viņi atzina, nav ne vainas džezam, bet ja tev džezs ir jāklausās kopš Arteļa atklāšanas, tad arī tas vienā brīdī apnīk. Līdz ar to gan viņi, gan īpašnieks ir priecīgi un atsaucīgi, ka notiek arī kaut kas cits.
Par „Menace Ruine" (drone / black metal) viņi nebija pārsteigti?
Jā, viņi teica – interesanti un tas ir kaut kas cits. Bet iebildumu nebija. Un arī pašam man patīk tā vieta. Tajā vakarā kāds apmeklētājs teica – viss baigi labi, bet vieta gan izcili stulba. Jautāju – kā tā? Viņš teica – nu kā, tāds kičs. Viņš par interjeru piesējās. Bet man tieši tas kičs liekas savā veidā amizants un pret to iebildumu nav. Viņš teica, ka šādai mūzikai taču esot daudz labākas vietas Rīgā un kā piemēru viņš minēja Melno piektdienu. Tad es teicu – vecīt, mums vienkārši nav ar tevi pa ceļam. Lai neapvainojas Melnās piektdienas cilvēki, bet mani tā vieta neiedvesmo. Artelim nav ne vainas un tā nemaz nav tāda istabas izmēra vieta, kā tu teici, jo parēķinot savi 300 cilvēki tur mierīgi varētu saiet. Uz „Junior Boys" bija kādi 240 un vietas vēl bija gana. Ar galdiņiem gan sanāk mazāk – ap 118.
Skota Kellija koncerts būs ar sēdvietām, par ko biju visai pārsteigta. Tā bija tava vai viņa menedžmenta ideja?
Tā bija mana iniciatīva. Es esmu redzējis, ka viņš ir spēlējis koncertus bāros un tipiskos klubos, un tas būtu tāds vienkāršākais ceļš un sava veida nenovīdības demonstrēšana pret viņu pašu. No otras puses – arī eksotiska vieta būtu baigi kruti. Varētu jau atrast, bet tie laikapstākļi novembra beigās varētu nebūt labi. Būtu forši pagrabā vai industriālā vietā, bet tur tīri tehniski varētu būt problēmas. Viņam bija viens koncerts, kur viņš smilšu alā bija spēlējis. Bet tas tomēr būtu risks, kuru es neuzņemtos – pirmdienas dienā, piemēram, rīkot pie Valmieras Riežupes alā eksotisku koncertu. Tas droši vien būtu man un vēl trīs cilvēkiem, un tas būtu par traku. Līdz ar to Artelis ir labs variants. Atnāc ar draugiem četratā pie viena galda un kopīgi noskatieties koncertu!
Pēc koncertiem tev nāk klāt cilvēki paspiest roku un pateikt – paldies. Un arī mūziķi, kurus nācies intervēt, teikuši – labi, ka ir Miks, kas dara labu darbu. Vai pats jūti, ka tas ieguldījums ir tik liels, kā to piedēvē?
Nē, par to es nedomāju. Visam beidzoties, lielākoties vienkārši ir gandarījums, ka ir bijis foršs koncerts, jo par laimi visas reizes pēdējos gadus bijušas bez lielām ķēpām. Bija tuvu lieliem sūdiem ar „Russian Circles", kad tajā rītā man piezvanīja un teica – ģitārists ir salauzis pirkstu un koncerts jāatceļ. Sāku krist panikā, jau sākām domāt, vai par biļetēm atgriezt naudu vai piedāvāt apmeklēt citu koncertu. Bet Lietuvas slimnīcā viņi veselību saveda kārtībā, pietiekami laicīgi atbrauca un caur mokām, lielākām vai mazākām, nospēlēja baigi labo koncertu un viss izdevās. Neskatoties uz katras reizes apmeklētību, ir pašam prieks, ka koncerts ir izdevies. Ir prieks nepievilt ne mūziķus, ne tos, kas atnākuši uz koncertu.
Kā tu kopumā vērtē situāciju alternatīvās un eksperimentālās mūzikas scēnā Baltijā?
Saturiski ir daudz labu lietu, un man ir prieks, ka viņas ir bez liekām ambīcijām un tajā nosacītajā pagrīdē turpinās. Man liekas, ka tas turpinās eksistēt organiski. Mūziķiem ir vietas, kur izpausties, un ir cilvēki, kas to novērtē un viņu mūziku ciena. Bet caur smiekliem nākas saprast, ka tas ir skumīgi, ka tādā ilgtermiņā tiek apzināti propagandētas lietas, kas bieži vien nav nekā vērtas. Pēdējos gados aizsācies dziesminieku kults. Es nerunāju par Haraldu Sīmani, Valdi Atālu vai Ievu Akurāteri, bet par gados jaunajiem un tik ļoti labi mums zināmajiem – viņi jau paši par sevi nav slikti cilvēki, bet skumīgais slēpjas tajā, ar kādiem paņēmieniem viņi tiek padarīti par kaut kā vērtiem. Jo arī neesot sliktam cilvēkam, bieži vien tajā mūzikā nekā nav. Skumji, ka tāda scēna tikai pārliekā menedžmenta vai pārliekās atspēlēšanas pa radio dēļ ir padarīta par kaut ko baigi vērā ņemamu. Negribu to salīdzināt ar reliģiju, bet ir lietas, ar kurām nevar jokot. Dziesminieks pēc definīcijas ir cilvēks ar savu dzvīvesstāstu, kam mūzika varbūt nav tā labākā, bet ir savs sakāmais.
Līdzīgi ir ar to pašu Baltijas mūziku. Ir viena baigi uzcītīga meitene, kas cenšas savest visas Baltijas grupas kopā, bet viņa to dara ar baigi lielo atvēzienu, kad redzams – tās ir koledžā vai kultūras augstskolā apgūtas lietas. Jau tiek kārtots radio ēters, speciālais raidījums, tūres. Bet tad ir redzams, ka tādas grupas kā „Tesa" un „Soundarcade" to dara un izdara bez liekas pompozitātes, bez liekām ambīcijām. Un es nezinu nevienu grupu, izņemot varbūt „Prāta vētru" un Laimu Vaikuli, kuri tāpat vienkārši nevienam mūsu mājās par to nezinot varētu aizbraukt un izpārdot koncertu Maskavā ar 400 vietām, kā to savā laikā ir izdarījusi „Tesa" un droši vien izdarīs vēl. Un par to neviens nerunā. Un nerunā diezgan mērķtiecīgi. Vai nu tas ir kaut kāds aizvainojums, vai tādēļ, ka nenotiek čomošanās. „Tesa" nekad nebūs ne žanriski, ne arī cilvēciski tā grupa, kas meklēs kontaktu pie tā saucamajiem pareizajiem cilvēkiem Latvijā.
Pēdējais jautājums vairāk tev kā personībai, ne kā koncertu rīkotājam. Cik tu pats esi liels melomāns vai audiofils?
Liels. Viss sākās ar aizraušanos pēc tam, kad 90. gados biju krājis pirmās skārda limonāžu bundžiņas un no tēta vēl tukšās cigarešu paciņas, tad ātri vien, līdz ar pirmo pleijeri, es pieķēros ierakstu mērķtiecīgas vākšanas. Un man tā ir aizraušanās joprojām. Ja kāds, tuvojoties sezonai, mēģina atlicināt naudu jaunai pufaikai vai zābakiem, vai ceļojumam uz siltajām zemēm aukstā laikā, vai sniega dēlim, es drīzāk katru lieku latu novirzu ierakstos.
Un tā vēl pāris minūtes turpinās saruna par mūziku. Par analogā un digitālā formāta patērēšanu, par dažādu leiblu nostāju šajā jautājumā, bet kā atzīst Miks – tas jau ir temats atsevišķai sarunai.
Tuvākais „SKYR" rīkotais koncerts pirmdien, 26. novembrī, kad Artelī koncertēs Skots Kellijs. Biļetes www.bezrindas.lv
Foto: Miks Magone. Foto (c) Kristaps Bukovskis