Aizvadītos gadus Amerikas smagās – eksperimentālās mūzikas grupas Eiropā spēlē izpārdotos klubos. Kulminācija - ''Roadburn Festival'' Nīderlandē, kas tiek momentā izpārdots. Kā tu skaidrotu šo tendenci?
Es īsti neizprotu iemeslus, taču šī tendence ir attīstījusies vairāku gadu garumā, 20 gadu garumā. ''Roadburn Festival'' ir patiešām labi organizēts festivāls, ļoti draudzīgs. Festivāls ir mazs, tas tiek uzturēts bez sponsoru atbalsta. Festivāls ir neatkarīgs, un tas ir arī jūtams norises vietā un festivāla gaisotnē. ''Roadburn Festival'' ir Valtera (festivāla promoteris) dzīves darbs! Kad tu tur nokļūsti, tevi pārņems savdabīga ''baznīcas'' sajūta – ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem tu izbaudi mūziku. Šī mūzika nav tikai no Amerikas, ir pietiekami daudz grupu no Eiropas, Anglijas. Festivālā tu vari iepazīt agrāk neredzētas grupas – vecas un jaunas, un, kā tas ir manā gadījumā – satikt vecus draugus. Un visa pilsēta šajās dienās koncentrējas tikai uz ''Road Burn Festival''.
Kā ir sākusies tava koncertu tūre?
Labi. Tūrē ir bijuši tikai divi koncerti, šis būs trešais. Norvēģijā nospēlējām divus koncertus. Tie bija labi.
Iesildīšanās ir notikusi.
Nē, tā nav iesildīšanās sajūta. Koncerti ir uzņēmuši savu ritējumu.
Pirms sākās tava solo turneja, tu koncertēji ar ''Neurosis''. Vai ir viegli pārslēgties no grupas uz solo?
Tas ir diezgan vienkārši, jo tās ir atšķirīgas lietas. Jo ir citādākas prasības. Arī garīgā sagatavošanās koncertiem atšķiras. Ir labi. Esmu to darījis tik daudzas reizes.
Kā solo karjera ir mainījusi tavu pieeju mūzikas radīšanai?
Esmu kļuvis labāks mūziķis. Es savā galvā uztveru mūziku citādāk. Iespējas ir kļuvušas plašākas, salīdzinājumā pirms solo karjeras uzsākšanas. Domāju, ka tagad arī dziedu labāk, jo agrāk dziedāšanai nepievērsu tik lielu uzmanību. Šie solo koncerti ir darījuši tikai labu manā attīstībā kā mūziķiem, kā dziesmu autoram.
Tu sniedz koncertus dažādās valodās runājošās zemēs. Daļa angļu valodu saprot kā dzimto, citiem zināšanas nav tik labas. Cik svarīgi ir saprast stāstu, par kuru vēsta dziesma? Vai tomēr teksts ir kā daļa no skaņu izpausmes?
Šis ir ļoti labs jautājums! Domāju, ka melodija ir vēstījuma esence. Ja es runātu citā valodā, melodija joprojām būtu tā pati neatkarīgi no tā, kas būtu mana dzimtā valoda. Tāpēc neuzskatu, ka saprotot tekstu, var labāk uztvert dziesmas emocijas. Tomēr man pašam šādās situācijās gribētos zināt, par ko, sasodīts, dziesmā tiek dziedāts. Piemēram, ar ''Neurosis'' teksts nav jautājums. ''Neurosis'' ir pilnīgs skaņu piedzīvojums. Teksta sapratne - tas ir interesants jautājums. Dažreiz attopos, starp dziesmām sarunājoties ar publiku. Tad aizdomājos, ka, iespējams, cilvēki nemaz nesaprotu, ko es viņiem stāstu. Svarīgi ir tas, ka dziesmu klausīšanās ir dabisks pārdzīvojums, apzināti nav jācenšas saprast dziesmas tekstuālo stāstu.
Vai tu, esot uz skatuves, vēlies saskatīt klausītāju emocijas? Šķiet, eksperimentālā smagā mūzika vairāk ir iekšējs pārdzīvojums.
Vienīgais, ko es vēlos, ir klusums. Pat tad neloloju ilūzijas, ka klusumu kaut kādā veidā varēšu ietekmēt. Izņemot gadījumus, kad kāds rupjš, piedzēries skatuves priekšā nespētu savaldīties, tā būtu reize, kad es par to ko sacītu. Citādi – dari to, kas tev jādara! Dažreiz mūzika liek cilvēkam justies neomulīgi. Cilvēki nāk uz koncertiem ar konkrētam cerībām. Viņi zina, kas notiks. Tam nenotiekot, skatītāji var nevēlētie līdzdarboties, tas var veicināt skaļu pretreakciju.
Tevis radītā mūzika ir domāta garīgi nobriedušiem prātiem, kas ir pārvarējuši savas iekšējās bailes nostāties pretī iekšējam klusumam, bailēm no vientulības.
Jā, kā sacīja Džimijs Hendriks – Are you experienced? Tas ir jautājums par pieredzi. Par dzīves piedzīvošanu un saprašanu citā līmenī. Ir cilvēki, kuri nekad nepiedzīvo dzīves izprašanas meklējumus, ir cilvēki, kas tos piedzīvo nepārtraukti. Manis radītā mūzika – tas esmu es. Tās ir manas izjūtas, kas liek to atkal un atkal radīt. Kad ir pārāk daudz, man no sevis tas ir jādabū laukā. Un tad es jūtos labāk. Es zinu, ka cilvēki, kas nāk uz maniem koncertiem, ir uz tā paša viļņa, sevi identificē mūzikā. Tā ir zaudējums un atpestīšana, gaisma, tumsa. Tā ir traģisku notikumu pārdzīvošana. Atmiņas par cilvēkiem, kas ir bijuši mūsu dzīvēs, šo cilvēku godināšana. Šīs tēmas caurstrāvo manu mūziku. (Kellijs rāda proporciju attiecību, kādā ir ''Neurosis'' ar viņa solo dziesmām, lai izprastu, cik solodziesmas ir viņa esence.)
Dziesmas kā meditācija.
Tieši tā!
Foto: Skots Kellijs intervijā pirms koncerta Rīgā. Foto (c) Kristīne Veinberga
