Ar vienu cilvēku ir par maz. 26. novembra koncertā vajag kādu, ko paņemt aiz rokas.
Visente Amigo ir un, iespējams, būs nozīmīgākais flamenko virziena karognesējs šajā gadsimtā, droši pārņemot stafeti no sava elka, progresīvā Pako De Lusijas (Paco de Lucia), kas spāņu ģitārspēles klišejas salauza tautas mūzikai grūtajos septiņdesmitajos, kad ļaužu prātus vairāk nodarbināja mūzika diskotēkām.
Atšķirībā no pārējiem laika biedriem, Amigo raksturīga uzstāšanās ar "lauku kapellas" piedalīšanos - ar aizsmakušo, arābu kultūras ietekmēto vibrato vokālu daudzbalsību, fascinējošo, maģisko plaukšķināšanu, kahoniem, reizēm arī ar akordeonu, harmoniku un kādu pūšamo. Tas vizuāli samazina viņa pozīciju starp pārējiem (tikai šķietami), tomēr neizmērāmi palielina flamenko pieskāriena un autentiskuma jaudu. Slēgta svinīguma un saldsērīgas laimes+mīlestības noskaņu, ko tik lieliski vēl nesen pasaules kino mīļu publikai atrādījis Pedro Almadovars etīdē no savas filmas "Hable con Ella".
Tomēr šo naturālo idilli draud sabojāt nereti metāliski skanošā basģitāra, kas tāda veida koncertos un ierakstos pasaules mūzikā parādās arvien biežāk. Koncerts Rīgā tomēr nav viens no tiem – Huana Ruiza (Juan M. Ruiz) basa līnija uz skatuves sevi pierāda ļoti virtuozi un tā tomēr nav uzmācīga, kā iepriekš varētu likties. Perkusiju, neilona stīgu un balsu/plaukstu regulārajās kulminācijās bass piešķir to nepārtraukto dunoņu, ar kuru tad mūsdienu flamenko cenšas spiest uz jūtām un dabiski normalizē sintētiskās piedevas.
Visente Amigo un viņa komanda ir jaudīgi. Kad viena partija seko otrai, kad pazūd tie klusuma mirkļi, kurus ievada lēni nospiestas notis, kad flamenko kā lielgabals sagrauj cilvēku mūri, tomēr netiekot tā porās un putekļos. Dažbrīd pat liekas, Amigo ar saviem "amigosiem" kur steidzas, aizpilda operas kaktus ar Andalūzijas karstumu, iekļūst mūsu prātā, bet neiedegas apziņā. Atskanot "Tangos del Arco Bajo", skatītāju pārņem siltā atpazīstamības sajūta, "Azules y Corinto" ieskanas Vidusjūras pulss, bet pietrūkst maģisko klusuma mirkļu Amigo solo spēlē. Nav tā spilgtā kontrasta starp skaņu un pauzi, kas, paralēli juteklisko solo skaņdarbu un kopējā ansambļa sparīgo nobeigumu okeānam, iztrūkst kā mierinoši gaisa burbuļi.
Beigās paliek nedaudz par karstu. No visa. Atmosfēras, kopējās melodijas, Amigo nekautrīgās un nekaunīgās spēlētprasmes, pilnasinīgās un graujošās Rafaela de Utreras (Rafael de Utrera) vai ventilācijas. Un šis karstums nāk bez laika skalas, laiks nav jūtams, var apjēgt vienīgi telpu, kurā mutuļo vibrācijas un triumfē flamenko, retumis novērst skatienu uz zeltaino skatuves apmali un sešiem mūziķiem piekaltajām cilvēku sejām.
Lai arī šis tomēr nebūs gada koncerts nr.1, Visentes Amigo leģendas ierašanās Latvijas Nacionālajā Operā noteikti ir viens no nopietnākajiem notikumiem brīvvalsts koncertu vēsturē. Nav lielāka pagodinājuma, ja Rīgu apmeklē Brūsa Springstīna mērogam līdzīga zvaigzne pasaules mūzikas laukā un nav lielāka prieka jaunā valstī saņemt dubultu "atkārtot". Acīmredzot un ausīmdzirdot, Visentes Amigo klātbūtne lika aizmirst par drūmo pirmdienas noskaņojumu uz ielas un, kas to lai zina, atcerēties par to kādu, kuru paņemt aiz rokas, lai, mājās ejot un mājās esot, degošā flamenko rezonanse turpinās arī dziļāk prātā un apziņā.
