Astoņdesmitajos gados viņi Latviju iepazīstināja ar „U2" un „The Police" iedvesmotu ģitārroku, deviņdesmito sākumā trāpīja desmitniekā, arī mūsu zemē ieviešot pasaulē populāro tautas mūzikas un roka skanējuma apvienošanu. Deviņdesmito beigās viena no visietekmīgākajām un savdabīgākajām latviešu rokgrupām paņēma „beztermiņa bezalgas atvaļinājumu", un nu – pēc trīspadsmit gadiem apvienības radošajam kodolam – dziedātājam Ainaram Mielavam un ģitāristam Gintam Solam – ienāca parātā, ka ceturtdaļgadsimts kopš „Jauna mēness" dibināšanas būtu piemērots laiks, lai sarīkotu vērienīgu – vienlaikus jubilejas un atvadu – koncertu.
Par vērienu liecināja jau mūziķu sastāvs. Astoņdesmito gadu dziesmas koncerta ievadā spēlēja divi bundzinieki, divi ģitāristi un divi basģitāristi. Neaizstājamajiem Mielavam un Solam uz skatuves piepulcējās ne tikai cīņubiedri kopš deviņdesmito gadu sākuma – bundzinieks Juris Kroičs un vienmēr perfektais un aizrautīgais tautas mūzikas instrumentu spēlmanis Māris Muktupāvels. Uz skatuves kāpa arī oriģināldalībnieki Guntars Račs, kas sēdās pie otra bungu komplekta, un Aivis Kalvāns, kas stājās blakus otram basistam Norbertam Skraucim. Vietu pie sintētisko skaņu taustiņdēļiem visu koncertu ne mirkli neatstāja Uģis Prauliņš, vēl viens Latvijas mūzikas veterāns – stīdzinieks Aigars Voitišķis – grupas skanējumu papildināja ne vien ar elektrisko un akustisko ģitāru, bet gabalos no deviņdesmito gadu otrās puses tautisko danču albumiem lieliski piespēlēja tiem nepieciešamo mandolīnu.
„Jauns mēness" – tas vispirmām kārtām, protams, ir Mielavs un Sola. No viņu snieguma visvairāk atkarīga arī iespēja koncertā just dziesmu tapšanas laika elpu, un tā koncerta gaitā palielinājās, tā sakot, hronoloģiskā progresijā – jo jaunāki skaņdarbi, jo spēcīgāka. Par to, ka Mielava balss gadu gaitā nav zaudējusi neko, arī šoreiz visi varēja pārliecināties ne sliktāk kā „Pārcēlāju" koncertos. No astoņdesmitajos iepazītās liriskās pērles „Nemanot" koncerta sākumdaļā arī bija palikusi gandrīz vienīgi Mielava balss un tai dziedamā melodija. Ne ar vienu nesajaucamā Solas ģitāra tik skaidri, savdabīgi un nepieradināti „kā toreiz" īsti ieskanējās tikai ap koncerta vidu, kad, dziesmu kamolu hronoloģiskā secībā šķetinot, grupa bija nonākusi līdz „Divatā" no 1994. gada plates „100+1 vēlēšanās", un nedaudz vēlāk vētrainus aplausus izpelnījās viņa virtuozais solo albuma „Sirdspukstu intervāls" tituldziesmas nobeigumā.
Kā solījuši, jubilāri spēlēja dziesmas no visiem daiļrades posmiem, ik albumu lielākoties pieminot ar diviem trim sacerējumiem. Grupas vissenākajiem cienītājiem noteikti nebūtu bijis nekas pret vēl kādu apcerīgu noskaņu vai roķīga spēka caurstrāvotu kompozīciju no astoņdesmito beigām un deviņdesmito sākuma – dziesmām, kas atrodamas „Kopoto ierakstu" četros „sējumos". Taču visskaļāko atsaucību, kā jau bija gaidāms, izpelnījās gabali no diviem pēdējiem albumiem „Dzīvotājs" un „Garastāvoklis" – gan tautiskā lustīguma dēļ, gan noteikti arī tāpēc, ka šo dziesmu tautās laišana notikusi salīdzinoši nesenāk.
Ar smaidu pateikdamies par ovācijām, Mielavs vairāk nekā divu stundu uzstāšanās beigās puspajokam solīja, ka papildkoncertā 1. februārī spēlēšot, cik ilgi vien to vēlēšoties klausītāji. Turiet viņu pie vārda!
Foto: Ainars Mielavs Jauna mēness jubilejas koncertā Palladium. Foto (c) Ivo Blūms
