„Zveri” Ogres estrādē

Ogres estrāde. Apkārtne visnotaļ romantiska – tilts, upe, brīvdabas estrāde. Viena riktīga vieta lauku zaļumballei. Tomēr uz skatuves redzamais aprīkojums liecina ko citu. Nebūs te nekāda vienkāršā lustīgā padarīšana. Iepretī skatuvei pakalnā solu rindas, tālāk kalna augšpuse kokiem apaugusi, sētas apjozta.

Tauta sāk pulcēties jau ap astoņiem. Laicīgi ieņemot labākās vietas. Kā jau goda reizē, mugurā vilkts vislabākais – i ādas jakas, i pasteļtoņos ieturēti treniņtērpi. Sapulcējies viss vietējais kolorīts. Veselām ģimenēm. Apkārt klīst māmuļas ar bērniem, kas stūķē vaigos cukurvati, vecākās paaudzes kundzes joprojām turas pie pārbaudītām vērtībām – košā zili rozā sejas krāsojuma. Izredzētie sēž vip ložā, norobežotā nojumē iepretim skatuvei. Gar malām bufetes ar šķidrām, stiprām vai vienkārši saldām vielām, dūmo grils.

Žurnālistiem atvēlētas kluba telpas aiz skatuves. Pirmajā stāvā melnas sienas un neona lampas, uz grīdas gaismas lokā rotē kluba nosaukums „Bermuds”. Kļūst mazliet baisi, man jau likās, šī lieta nav tīra. Griesti ik pa laikam trīc. Mazās meitenītes gatavo uzstāšanos? Otrais stāvs ar kliedzoši rozā sienām, Bermudu trijstūra sajūtu tikai pastiprina. Un meitenītes otrā stāva ganģos tiešām iemēģina dejas soļus. Bet drīz žurnālisti tiek „iebaroti” ar kārdinošām maizītēm un, lai gaidīšana nešķistu tik ilga, teju vai kā kluba ikpiekdienas vakara programmas reklāma tiek uzlikta zelta „tuc-tuc” mūzikas izlase. Protesti noslāpst.

Pulkstenis lēni tuvojas vienpadsmitiem. Meiteņu bari gāžas skatuves virzienā – uz skatuves kāpis Dons ar pavadošo sastāvu. Efekts tūlītējs. „We will rock you”. Hm, laba metode, lai izvairītos no kritikas, izpildīt tikai klausītājiem jau pazīstamas un uz publiku pārbaudītas dziesmas, tādas arī nākamās divas.

Vakara vadītāji divās valodās cenšas iekustināt publiku, kas drīzāk brīžam jau pēc stutēšanas prasās. Klausītāji tiek aicināti pacelt labo rociņu (puse paceļ, pēc tulkojuma no svešvalodas dzimtajā, steigšus tiek pacelta otra), tad kreiso (jau lielāks procents paceļ pareizo) un tad abas (nu jau visi triku „atkoduši”).

Tad uzstājas „Bermuda” deju klubs. Uznāk skuķēni kapri biksēs un džinos, topiņos, nekāda vienojošā elementa izņemot sinhrono dejojumu nav. Tāds pamatskolas pēcstundu pulciņš. Blakus stāvošie kadri, kategorijā „tā ap trīsdesmit”, siekalojas un apmainās atzinīgiem komentāriem.

Mazliet vēlāk uz skatuves tiek „Fors” – solists iespīlējies ādas vestē, sarkanu lupatu (šlipsi?) ap kaklu, dejotājas – melnā lakādā un tīkliņzeķēs. Publika eiforijā. Rozā gaismas šaltis pār skatuvi. Un tad īpaši efektīgās baltās. Publika tikko valdās.

Un tad jau ap pusnakti uz skatuves beidzot kāpj pasākuma galvenie vaininieki. Līdz ar ovācijām un ar salūtu, pie tam nesliktu, visas pirmās dziesmas garumā. Augšā mirdzinās salūta zvaigznītes, skatītāju rokās mobilie telefoni, lai pārmaiņus iemūžinātu mūziķus un salūtu. Teju vai neziņā, ko vispirms.

Mūzika ceļ nost jumtu, cik nu tāds brīvdabas estrādei vispār ir. Nu ja, atšķirība tūlītēja un pamanāma, gan mūzikā, gan izpildījumā, to atzīstu, pat nepiederot dedzīgiem šīs mūzikas piekritējiem. Kvalitāte, visu cieņu. Roķīgi, ironiski, liriski. Turklāt lieliska sadarbība ar publiku, uh, kādas ovācijas atskan par latviski izteikto „paldies!” (kaut liekas, ka vismaz pusei no klātesošajiem arī tas ir vienīgais latviešu valodā zināmais vārds).

Sēžot uz kāpnītēm skatuves sānos un skatoties tumsā uz pakalnu iepretim, kurā nav iespējams saskatīt atsevišķus stāvus, vien lielu viļņojošu masu, brīžam pārņem bažas, kas notiktu, ja ar sniegabumbas efektu visa šī masa trauktos lejup. Bet nē, viņiem labi, atskanot liriskākiem motīviem melnajā masā parādās šķiltaviņas un tie paši telefoni. Izvēlos palikt pie skata no malas un neiejukt pūlī, lai pievēršoties atsevišķiem indivīdiem, nezaudētu kopiespaidu, kas no ironiska kļuvis visnotaļ pozitīvs. Svētki viņu ielā.