Neviens no iepriekš minētajiem mākslinieku vārdiem komentārus neprasa. Kā Šimkus un Neiburga, tā arī Elvi/Dunian, kas tieši kā duets (darbojoties atsevišķi, mūziķi bija labi zināmi jau iepriekš) klausītāju sirdis iekaroja relatīvi nesen, ir kvalitātes zīmes savā darbības jomā. Pirmā ziņa par mākslinieku sadarbību vienlaikus gan pārsteidza, gan sajūsmināja. Ja elektroniskās mūzikas savienošana ar video projekcijām jau sen kļuvusi par ierastu lietu gan kopumā, gan arī, piemēram, lūkojoties konkrēti uz Neiburgu, kas regulāri veidojusi video projekcijas pazīstamajam pašmāju elektroniskās mūzikas projektam „Gas of Latvia", tad Vestards Šimkus – lieliskais latviešu pianists – līdz šim visai tieši pieturējies pie akadēmiskās mūzikas un, lai gan zināms tieši savas nepārprotamās klavierspēles un spilgto aranžiju dēļ, starpžanru eksperimentus mūziķis vismaz publikas ausij tveramā laukā veicis nav. Domājot par to, ko varētu sagaidīt no koncerta, uzreiz bija skaidrs – tā būs kvalitātē. Kā pasniegta – tas izkristalizējās vien koncerta vakarā, ļaujot atkal sajust šķietami sen zaudēto un interneta visuresošā pirksta notrulināto klātienes pārsteiguma momentu.
„Es, būdams akadēmiskās mūzikas mākslinieks, nekad neesmu bijis aizspriedumains pret citu žanru mūziķiem, ja vien viņi tiešām ir talantīgi un dara savu darbu profesionāli," tā Vestards Šimkus. Aizspriedumu nebija arī publikā. Koncerta vakarā kinoteātra zālē varēja manīt arī tādu publikas daļu, ko citkārt varētu redzēt vien filharmonijā. Kārtējais apliecinājums tam, ka apziņa par kvalitāti ir būtiskāka par to, kāda žanra mākslas forma zem tās tiek apvienotas.
Koncerta pirmajā daļā, kas ilga apmēram pusstundu, klausītāji varēja dzirdēt Vestarda Šimkus autordarbu „Ziemeļu vējš. Gotiskā prelūdija un fūga", kurā elektroniskās – šajā gadījumā šķietami ambientās – mūzikas pienesumu sniedza arī Elvi/Dunian, kas gan skatuvi pameta pirmās daļas otrā skaņdarba – Morisa Ravela „Spāņu rapsodijas" (Vestarda Šimkus transkripcija) – laikā. Šimkus autordarbs šķiet izteikti gaisīgs, kam papildus vieglumu piešķir Neiburgas iemūžinātā video ainava – Baltijas jūras krasts. Ziemeļu vējā. Koncerta pirmā daļa dzīvīgumu iegūst tieši Ravela skaņdarba laikā, kad nākas apjaust – Šimkus klavierspēle ir tik pašpietiekama, ka pārējie elementi koncerta pirmajā daļā šķiet esam lieki. Tobrīd tas varētu būt pianista solo koncerts un klausītājs nebūtu vīlies.
Pretēja aina paveras koncerta otrajā daļā, kas tiek ievadīta ar skaņdarbu „Izoldes mīlas nāve" no Riharda Vāgnera operas „Tristans un Izolde". Uzreiz jaušama daudz lielāka dinamika nekā pirmajā daļā. Gan muzikāli, gan video stāstā, kur ironiska šķiet motorzāģa parādīšanās. Pēc tam seko koncerta emocionāli augstākais punkts ar Filipa Glāsa skaņdarbu „Mad Rush". Filips Glāss. Nu jūs jau zināt. Asociācijas rodas uzreiz. Manā gadījumā tā ir nopūta, ieraugot skaņdarba nosaukumu koncertprogrammā. Taču šis moments izgaist tikpat ātri kā radies, kad koncertā netverami viegli no melnā steinveja aug nots pēc nots. Plūstoši, smeldzīgi un viegli. Katrīna Neiburga mūs ir aizvedusi uz saules un dūmakas pielietu mežu un pat atrodoties mīkstos kinoteātra krēslos, kad aiz sienām ārā ziema, tu pēkšņi atgriezies siltas vasaras dienas novakarē. Mežā. Kur smaržo pēc sausiem zariem un sūnām, saules stari lauž ceļu caur dūmaku un nekas cits vairs nav vajadzīgs – tu esi apstājies laikā. Un no kārtējā skaņdarba epizodes atkārtojuma pēkšņi izaug majestātisks elektroniskās mūzikas skanējums. Mirdz Elvi/Dunian. Tik cēli un netverami pazudusi šī robeža starp klaviermūziku un elektronisko mūziku – pēkšņi tas viss kļuvis par kaut ko lielāku.
Koncerta noslēgumā vēl viens pianista autordarbs – „Melnais čarlstons". Šīs kompozīcijas laikā visspilgtāk iezīmējas visu trīs mākslinieku saspēle. Jā, jā – tieši saspēle, jo pēc vieglās smeldzes Glāsa skaņdarbā, koncertu noslēdz rotaļīgi un izteikti sulīgi ritmi. Dunian jeb Artūrs Liepiņš, iepriekšējā skaņdarbā spēlēto ģitāru ir nomainījis pret basģitāru, kas šajā kompozīcijā īpaši gardi iezīmē ritma līniju.
Ja koncerta pirmajā daļā brīžiem iezīmējās koncerta norises vietas nepiemērotība tieši šāda tipa koncertiem – skanot zemajām elektroniskās mūzikas frekvencēm dažviet bija jūtama zāles durvju vibrēšana un klavieru skaņas dziļums brīžiem šķita apslāpēts – tad šis arī minams kā vienīgais niecīgais trūkums izcilā koncerta kopumā, kurā tika apliecināts, ka divi sākotnēji šķietami nesavienojami žanri var ne tikai sadzīvot, bet viens otru spilgti papildināt.
Atgādinām, ka koncerts kinoteātrī Splendod Palace izskanēs arī šovakar un rīt plkst. 19:00, un internetā tas būs vērojams tikai 11. decembrī plkst. 19.00 portalā www.diena.lv.
Foto: Vestards Šimkus un deuts Elvi/Dunian uzstājas kinoteātrī "Splendid Palace". Foto (c) Didzis Grodzs
