Un pienāk beigas. Cilvēki ceļas kājās, aplaudē, un zāli pārņem svinīgs siltums. Koncerts ir beidzies, Latvijas Radio Bigbenda ugunskristības ir piedzīvotas un... un uz skatuves ir pabijis Grammy balvai daudzkārtēji nominētais vokālais brīnumdaris Kurts Elings. Glena Millera tradīcijas, Frenka Sinatras spožums, Robija Viljamsa "Swing when you're winning" mūsdienīgums un nepaciešama mīkla – kurš kuru.
Kurts Elings, šķiet, ir spēcīgākais mūsdienu svinga pārstāvis, kas līdzīgi jau pieminētajam Sinatram, Netam Kingaam Koulam (Nat King Cole) un Dīnam Mārtinam (Dean Martin), turpina harizmatiskā bigbenda vokālās zvaigznes gājumu, lauž sirdis, rada skaudību un, paralēli tam, izpilda Djūka Elingtona, Džona Koltreina (Duke Ellington; John Coltraine) u.c. slavenu "svingeru" kompozīciju apdares un šad tad raksta tekstus savējām. Protams, viņš nesmādē arī tādu popmūzikas grandu kā The Beatles (koncertā atskaņots "Norwegian wood") vai Stevie Wonder ("Golden Lady") darbus, lai gan to garšas buķete nespēj konkurēt ar monohromajās fotogrāfijās ietverto džezmeņu veikumu, kas pazīstami vien tālajos svinga vēsturiskajos perēkļos ASV, tas nozīmē – tur tālajos četrdesmitajos līdz sešdesmitajos. Piemēram, tikai Kurtam Ellingam šobrīd pieder tiesības teikt, ka viņa dēļ šie džentelmeniskie Lorensa Harta (Lorenz Hart) vārdi: "You are too beautiful, my dear, to be true/ And I am a fool for beauty" beidzot ir ieguvuši kultūrvēsturisku nozīmi tāpat kā kādreiz izdziedātie "New York, New York", "It was a very good year" vai "Ain't that a kick in the head".
Turpretī viņa zvaigznāja spīdumu burtiski aizēno nacionālās vērtības – Latvijas Radio Bigbends ar teju vai visiem spožākajiem jaunākās un dažiem jau rūdītas paaudzes džezmeņiem – Mārci Auziņu, Tomu Poišu, Gintu Pabērzu, Artūru Bērziņu, Kārli Vanagu (arī bigbenda līderis), Rūdolfu Dankfeldu u.c. 16 gadi pagājuši, kopš džeza un svinga košums bija pārvērties par postu, un šobrīd atkal ir augšāmcēlies. Un skaņa ir maģiska. Sirdī iemetas teju mazspēja, dzirdot nebeidzamās solo un orķestra partijas, pazūd laiks un laikmets, prom aizvestas šaubas līdz ar nedēļām sakrāto gadalaiku maiņas slodzi un beidzot rodas ticība nākotnei ne tikai šo Ziemassvētku pārdzīvošanai, bet arī spožam, nacionālam uzvaras gājienam.
Atceroties Latvijas Radio Bigbenda veikumu 9. decembra vakarā, mazsvarīga liekas pirmā skaņdarba nedrošība, toties pavisam spilgti izpaužas nospraustas robežas. Robežas, ko nospraudis kāds nezināms vai pavisam zināms tēls, ko varbūt varētu nosaukt par sāncensību. Dažbrīd liekas, ka Kurts Elings un viņa domubiedrs, pianists Lorencs Hobgūds (Laurence Hobgood) it kā vēlas būt pārāki par "zaļajiem" latviešiem. Tas pat spilgti redzams kādā Vona Frīmena (Von Freeman) darba apdarē, kad Elings no vienas puses stāsta, cik ļoti viņam patikusi sava Čikāgas novadnieka spēlētgriba un vēlme aizpildīt "skaņas laukumu", un cik ļoti viņš vēlējies to apvienot ar tekstu, bet no otras puses neļauj izpausties eksplozīvajam zviedru trompetistam Lase Lingrēnam (Lasse Lindgren), kurš uzaicināts kā īpašs viesis un kuram lemts savu neapgāžamo talantu nespēt parādīt līdz galam.
Tomēr Elinga baritons ir fantastisks. Perfektais griezums visiem dzimumiem, kas nostrādā vienmēr, un par šādu retro reģistru var sapņot vairums vokālistu. Un summā ar bigbendu, svētdienas vakars ir atdzimstošās svinga gaisotnes, vintage fanātu un drīz arī vidusmēra cilvēka ikdienas tuvākās nākotnes sastāvdaļa. Patiess prieks vērot atdzimstam un nostiprināmies leģendas, kas dzīvo laikā, kur valda tehnoloģijas un sintētiskās skaņas, un nebaidās nodoties instrumentālam cilvēka auras, harismas un šeit un tagad kontroles kombināciju dzīvesstilam. 9. decembra koncerts ir ne tikai lielisks un beidzot līdz galam saviļņojošs "Rīgas Ritmu" 2012. gada sezonas noslēgums, bet pavisam noteikti arī jaunas Latvijas džeza mūzikas nākotnes sākums, kuras nu jau vēsturē ierakstītā sadarbība ar Kurtu Elingu ir neapstrīdama uzvara.
Foto: Kurts Elings koncertē Rīgas Kongresu namā. Foto (c) Vladislavs Punculs
